Marko apdomāja Pjetro kaismīgos vārdus. Viņa teiktajā, protams, netrūka loģikas. Un nevarēja noliegt, ka, iespējams, Pjetro ir taisnība. Tomēr Marko bija pieredzējis izmeklētājs un visu mūžu bija paļāvies uz intuīciju, kura tagad teica, ka vēsturisko pavedienu atmest nedrīkst, pat ja kādam saikne ar pagātni varētu šķist vien muļķīgu iedomu radīta.
— Es uzklausīju tavu viedokli un pieļauju, ka tev ir taisnība. Tomēr mums nav daudz ko zaudēt, tāpēc pārbaudīsim visas hipotēzes. Minerva, lūdzu, aizej un pasauc Sofiju, varbūt viņa vēl nav aizmigusi. Kas mums vēl ir zināms par Urfii?
Antonīno sīki un smalki izstāstīja visu, ko bija noskaidrojis par Urfii un Edesu. Ziņojumu viņš bija sagatavojis laikus, nojauzdams, ka priekšnieks šādu informāciju pieprasīs.
— Visiem ir sen zināms, ka Sindone agrāk glabāta Edesā, — noburkšķēja Pjetro. — Pat es to zinu, jo jūsu stāstus par Sindones vēsturi esmu atklausījies līdz nelabumam.
— Taisnība, taču iepriekš mēs nezinājām, ka no Urfas nākuši tik daudzi cilvēki, kas tiešāk vai netiešāk ir saistīti ar Sindoni, — nepiekāpās Marko.
— Kuri tad būtu tic ar Sindoni saistītie? — noprasīja Pjetro.
— Vai tad tu, labs profesionālis būdams, pats neredzi? No Urfas nāk Turguts, sargs, kurš katedrālē bija gan šī ugunsgrēka laikā, gan tais dienās, kad notika iepriekšējie negadījumi. Vai tiešām tā ir tikai sagadīšanās, ka viņš nekad neko nav redzējis? Vēl mums ir mēmais, kurš mēģinājis katedrāli aplaupīt. Un, kā zināms, viņš nav vienīgais mēmais, kas figurē šajos notikumos: pirms dažiem mēnešiem vienu bezmēli mēs atradām pārogļojušos ugunsgrēka vietā, taču ir bijuši arī citi ugunsgrēki un citi mēmie. Un, redz, mūsu bezmēli grib nogalināt divi brāļi, kuru senči ari ir nākuši no Urfas. Atkal tikai sagadīšanās? Es gribu, lai rit tu, Pjetro, kopā ar Džuzepi dodies uz katedrāli un vēlreiz aprunājies ar sargu. Sakiet, ka izmeklēšana vēl nav galā un jums jānoskaidro šādas tādas detaļas.
— Viņš kļūs stipri nervozs. Kad pratinājām viņu pirmoreiz, viņš no pārdzīvojumiem gandrīz vai apraudājās, — atgādināja Džuzepe.
— Tieši tāpēc man šķiet, ka viņš varētu būt ķēdes vājākais posms. Un vēl lūgsim, lai prokurors atļauj noklausīties visu mūsu simpātisko Urfas draugu telefona sarunas.
Kopā ar Sofiju atgriezās Minerva. Abas sievietes uzmeta dzedru skatienu Pjetro un apsēdās. Kad pulksten trijos pēc pusnakts pienāca bāra slēgšanas brīdis, Marko un viņa komanda joprojām apspriedās. Sofija pilnīgi piekrita, ka noteikti jāpārbauda negaidīti atklātais pavediens, kas stiepjas uz Urfu. Tāpat uzskatīja arī Antonīno un Minerva. Džuzepes attieksme bija skeptiska, taču viņš negribēja apstrīdēt kolēģu viedokli. Turpretī Pjetro tikai ar pūlēm apslēpa neapmierinātību.
Visi devās pie miera, pārliecināti, ka atrisinājums ir pavisam tuvu.
* * *
Vecais vīrs uztrūkās no miega. Viņu uzmodināja mobilā telefona zumoņa. Tikai pirms divām stundām viņš bija devies pie miera. Hercogs, būdams lieliskā omā, šovakar nebija ļāvis saviem viesiem doties projām pirms pusnakts. Un patiesībā laiks bija ritējis nemanot: kā gan citādi, ja vakariņas ir lieliskas, bet sarunas raitas un zobgalīgas, kā jau parasti notiek, ja bez pretējā dzimuma pavadonēm sapulcējas viena vecuma un vienāda sabiedriskā stāvokļa vīri.
Ieraudzījis telefona displejā Ņujorkas numuru, viņš uz zvanu neatbildēja. Šādos gadījumos bija jārīkojas citādi. Viņš piecēlās, apvilka mīkstu kašmira mājas jaku un devās uz savu kabinetu. Aizslēdzis durvis, viņš apsēdās pie rakstāmgalda un nospieda slepenu pogu. Vēl pēc brīža viņš runāja pa telefonu, izmantojot īpaši izsmalcinātu drošības sistēmu, kas novērsa iespēju, ka sarunu kāds varētu noklausīties.
Jaunumi bija nepatīkami satraucoši: cilvēki no Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas pamazām tuvojas Kopienai un Adaijam, lai gan pagaidām par to esamību nenojauš.
Adaija mēģinājums nogalināt Mendibu bija izgāzies, un tagad mēmais puisis patiešām varēja kļūt par Trojas zirgu.
Bet arī tas vēl nebija visļaunākais. Valoni cilvēki bija ļāvuši vaļu iztēlei, un doktores Galloni izteiktie minējumi bīstami līdzinājās patiesībai, kaut arī viņa to vēl neapzinājās.
Ari spāņu žurnāliste bija apveltīta ar diviem spēcīgiem ieročiem — nevaldāmu fantāziju un spekulatīvu prātu. Jā, ari viņa bija kļuvusi bīstama.
Kad vecais vīrs izgāja no kabineta, jau ausa rīta gaisma. Atgriezies guļamistabā, viņš sāka ģērbties — priekšā bija gara un grūta diena. Jau pēc četrām stundām sāksies īpaši svarīga, varbūt pat izšķiroša sanāksme Parīzē. Tur sapulcēsies viņi visi, kaut arī šī sapulce no drošības viedokļa nebija pienācīgi sagatavota un varēja piesaistīt nevēlamu uzmanību.
41
Pamazām satumsa vakars, un Žaks de Molē, Tempļa ordeņa lielmestrs, sveču gaismā lasīja no Vijēnas atsūtīto ziņojumu, kurā bruņinieks Pjērs Berārs visos sīkumos stāstīja par koncila norisi.
Lielmestra cēlo seju bija izvagojušas dziļas grumbas, bet acis bija apsārtušas un nogurušas no ilgajām nomoda stundām.
Templim bija pienākuši drūmi laiki.
Turpat netālu no Villeneuve dn Temple, Tempļa jaunā un nocietinātā nama, majestātiski slējās Francijas karaļa pils — tur Filips IV perināja izšķirošo uzbrukumu tcmpliešu ordenim.
Karalistes naudas lādes bija tukšākas par tukšu, un Filips bija viens no lielākajiem Tempļa ordeņa parādniekiem. Mēdza runāt, ka Francijas karalim vajadzētu nodzīvot desmit dzīves, jo tikai tad viņš pagūtu ordenim atdot visu aizlienēto zeltu. Taču Filips pat nedomāja atmaksāt parādus. Viņš bija izprātojis labāku risinājumu, proti, bija nolēmis pats kļūt par Tempļa ordeņa dārgumu mantinieku, kaut arī šajās bagātībās vajadzētu dalīties ar Baznīcu.
Filips bija satuvinājies ar Hospitāliešu ordeni, apsolīdams tiem atdot Tempļa namus un komendas, ja vien tie atbalsīs viņa negodīgo cīņu pret templiešiem. Un arī pāvestu Klemcntu V bija apstājuši karaļa Filipa dāsni atalgoti priesteri, kuri skubināja Svēto Tēvu drīzāk atrisināt templiešu jautājumu.
Vispirms Filips bija nopircis melīgu liecību, ko pret templiešiem sniedza Fskjē de Florjēns, un kopš tās dienas vērsa pret ordeni arvien jaunas un jaunas nelietības. Ari pēdējais — izšķirošais un nāvējošais dūriens vairs ilgi nebūs jāgaida.
Klusībā karalis apbrīnoja templiešu lielmestru Zaķu de Molē, apskauda viņa drosmi un rakstura stingrību, cēlumu un skaidros tikumus — jo Filips pats ar šādām īpašībām apveltīts nebija. Viņu biedēja lielmestra tiešais un skadrais skatiens, kas lika justies niecīgam un nožēlojamam. Nē, Filips nepiekāpsies, līdz būs panācis, ka Žaks de Molē sadeg sārtā.
Tovakar tāpat kā daudzas citas reizes Žaks dc Molē kapelā bija aizlūdzis par bruņiniekiem, kas nogalināti pēc Filipa pavēles.
Ne tik sen Filips bija saticies ar pāvestu Puatjē pilsētā, un kopš tā laika Francijas karalis bija iecelts par ordeņa īpašumu pārvaldītāju. Tagad lielmestrs nepacietīgi gaidīja, ko būs nolēmis Vijēnas koncils. Filips pats bija aizsteidzies uz Vijēnu, lai varētu pārliecinošāk ietekmēt pāvesta un Baznīcas tiesas spriedumus. Karalis negribēja būt tikai ordeņa mantas pārvaldītājs, viņš gribēja kļūt par tās likumīgu īpašnieku. Un Vijēnas koncils piedāvāja lielisku izdevību dot pēdējo triecienu ordenim.