Izlasījis ziņojumu, Žaks de Molē izberzēja iekaisušās acis un sameklēja pergamenta loksni. Viņš rakstīja ilgi, aizpildīdams lapu ar smalkā rokrakstā vilktiem burtiem. Tikko vēstule bija pabeigta, viņš lika ataicināt divus no visuzticamākajiem Tempļa bruņiniekiem — Beltranu dc Santiljanu un Žofruā de Sarnē.
Kantabrijas kalnos dzimušais Bcltrans de Santiljana bija drukns liela auguma vīrs, kura sirdij vistīkamākā bija klusa meditācija. Ordenim viņš bija pievienojies, tikko sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu, un pirms iesvētībām par īsteno ordeņa brāli bija paguvis cīnīties Svētajā Zemē. Tieši tur viņš bija iepazinies ar Žaku de Molē, tieši tur bija izglābis liclmestram dzīvību, ar savu augumu aizsegdams to no saracēņa zobena. Par šo notikumu aizvien vēl liecināja gara rēta, kas stiepās pāri Santiljana krūtīm.
Žofruā dc Sarnē, ordeņa vizitators Normandijā, nāca no ģimenes, kura Templim bija dāvājusi divus bruņiniekus. Otrs bija Žofruā tēvocis Fransuā de Sarnē, kurš jau pirms daudziem gadiem, atgriezies dzimtas namā, bija nomiris no skumjām un vecuma — lai Dievs mielo viņa dvēseli.
Žaks dc Molē bruņiniekam Žofruā dc Šarnē uzticējās kā sev pašam, kopā viņi bija cīnījušies Ēģiptē un pie Tortosas cietokšņa. Pazīdams de Šarnē un de Santiljana drosmi, ticību un krietnumu, lielmestrs bija nolēmis tieši viņiem uzticēt bezgala svarīgu un sarežģītu uzdevumu.
Pjērs Berārs savā vēstulē no Vijēnas brīdināja, ka pāvests Klements ir noskaņots piekāpties Filipa prasībām. Ordeņa pastāvēšanas laiks nenovēršami tuvojās beigām, un jau Vijēnā tiks izsludināts tā nāves spriedums: Tempļa ordeņa darbība tiks pārtraukta. Lielmestrs apzinājās, ka viņa rīcībā atlikušas vien nedaudzas dienas, tāpēc vajadzēja pasteigties un izglābt pēdējās Tempļa bagātības.
Žofruā de Šarnē un Beltrans dc Santiljana ienāca lielmestra kabinetā. Visapkārt valdīja dziļa nakts, taču klusumu palaikam pārtrauca attāli pilsētas trokšņi — trakulīgie parīzieši nekādi nevarēja rimties un doties pie miera.
Žaks dc Molē, nopietns un nesatricināmi mierīgs kā vienmēr, aicināja abus ordeņa brāļus apsēsties. Bija gaidāma gara saruna, jo uzdevumus, ko lielmestrs grasījās dot šiem bruņiniekiem, vajadzēja pārrunāt līdz pēdīgam sīkumam.
— Beltran, jums steidzami jādodas uz Portugāli. Mūsu brālis Pjērs Berārs man raksta, ka nepaiešot ilgs laiks līdz dienai, kad pāvests mūsu ordenim parakstīs nāves spriedumu. Vēl ir par agru spriest, kāda nākotne ordeni gaida citās zemēs, taču Francijā mūsu liktenis jau ir izlemts. Sākumā gribēju sūtīt jūs uz Skotiju, jo karalis Roberts ir ekskomunicēts un tātad pāvesta rīkojumi viņu nekādi neskar. Taču cs paļaujos uz krietno Portugāles karali Dinišu, kurš man deva solījumu it visādi sargāt mūsu ordeni. Filips mums jau ir atņēmis ļoti daudz. Taču tas, ka zaudējam savu zeltu un zemes īpašumus, mani uztrauc mazāk, daudz vairāk norūpējies esmu par mūsu vislielāko dārgumu, par Tempļa īsteno un vispatiesāko vērtību — Kristus līķautu. Jau ilgus gadus kristīgos valdniekus māc aizdomas, ka relikvija ir nonākusi mūsu rokās. Ikviens no viņiem gribētu iegūt līķautu sev, jo tic, ka šis svētais audekla gabals ir apveltīts ar maģiskām spējām un savu īpašnieku padara neuzveicamu. Esmu pārliecināts, ka svētais karalis Luijs savulaik neliekuļoja, pazemīgi lūgdamies, lai vismaz atļaujam viņam nomesties ceļos patiesā Kristus atveida priekšā.
— Visu šo laiku mums ir izdevies savu noslēpumu nosargāt, un tā tam jābūt arī turpmāk, — lielmestrs turpināja. — Filips cer pavisam drīz ielauzties Tempļa cietoksnī un pārmeklēt katru visnomaļāko kaktu. Saviem padomniekiem viņš ir teicis, ka viņa varenība divkāršosies, tiklīdz viņš būs atradis svēto līķautu. Tad viņš būšot pārākais no visiem kristīgajiem valdniekiem. Alkatība karali ir padarījusi aklu, un mēs zinām, cik daudz ļaunuma mājo viņa dvēselē.
— Mūsu pienākums ir izglābt vissvētāko relikviju tāpat, kā reiz to paveica jūsu tēvocis, Žofruā. — Lielmestrs uzlūkoja varonīgā bruņinieka brāļadēlu. — Jūs, Beltran, dosieties uz mūsu komendu Kaštrumarimā viņpus Gvadjanas. Svēto līķautu jūs atdosiet mūsu brālim Zozē Sa Beiru. Aizvedīsiet viņam vēstuli, kurā došu norādījumus, kā līķautu glabāt turpmāk.
— Tikai jūs, Sa Beiru, de Sarnē un cs zināsim, kurp aizvests svētais līķauts, — skaidroja Žaks dc Molē. — Jūs, Beltran, paliksiet Portugālē un relikviju sargāsiet. Ja būs nepieciešams, aizsūtīšu jums jaunus rīkojumus. Ceļā uz Kaštrumarimu jūs šķērsosiet visu Spāniju un icgriezīsieties daudzās Tempļa komendās un īpašumos. Katram turienes komturam un prioram jūs nogādāsiet manis rakstītu vēstuli, kurā došu norādījumus par to, kā rīkoties, ja Templi piemeklēs vislielākā nelaime.
— Kad man jādodas ceļā?
— Tiklīdz būsiet gatavs pamest cietoksni.
Žofruā de Sarnē nespēja apslēpt vilšanos un pat atļāvās uzdot liclmestram jautājumu:
— Bet kāds tad būs mans uzdevums?
— Jūs dosieties uz Lirī un tur noglabāsiet audeklu, kurā jūsu tēvocis savulaik bija ievīstījis svēto relikviju. Šim audeklam jāpaliek Francijā kādā drošā vietā. Es daudz esmu domājis par brīnumu, kas noticis ar linaudeklu, — tas neapšaubāmi ir brīnums. Jūsu tēvocis no aizkustinājuma raudāja, atcerēdamies bridi, kad atritināja audekla gabalu, lai atdotu relikviju Marseļas mestram. Abi audekla gabali ir svēti, kaut ari tikai pirmajā bijušas ievīstītas Mūsu Kunga miesas. Es paļaujos uz de Sarnē dzimtu un zinu, ka jūsu brālis un jūsu sirmais tēvs audeklu droši sargās līdz dienai, kad Templis to prasīs atpakaļ.
— Fransuā de Šarnē divreiz šķērsoja tuksnesi un neticīgo zemes, iznesdams svēto līķautu cauri neskaitāmām briesmām, — lielmestrs atgādināja. — Un tagad Templis atkal lūdz palīdzību ģimenei, kura jau daudzreiz apliecinājusi savu drosmi un nesalaužamo ticību.
Visi trīs vīri kādu brīdi klusēja, cīnīdamies ar aizkustinājuma kamolu, kas piepeši bija aizžņaudzis kaklu. Jau šajā naktī divi templieši pametīs cietoksni un dosies projām katrs pa savu ceļu, vezdami līdzi dārgās relikvijas. Zakam de Molē bija taisnība: Dievs bija paveicis brīnumu ar audeklu, kurā Fransuā de Šarnē savulaik bija ievīstījis svēto līķautu. Šis brīnumaini pārvērstais audums bija tieši tādā pašā krāsā un austs tādiem pašiem paņēmieniem kā tas, kurā Arimatijas Jāzeps savulaik bija ievīstījis Jēzus augumu.
* * *
Viņi jāja jau daudzas dienas, kad beidzot tālumā saskatīja Bidasou. Bcltrans de Santiljana un četri bruņinieki, kas viņu pavadīja, piespieda papēžus zirgiem pie sāniem, mudinot tos laisties straujākos auļos. Gribējās drīzāk nokļūt Spānijā, kur karalim Filipam pār viņiem vairs nebūs varas.
Zinot, ka pa pēdām varbūt steidzas Filipa sūtīti slepkavas, Beltrans un viņa pavadoņi pēdējās dienās gandrīz nemaz nebija atpūtušies. It visur bija redzīgas acis, alkatīgas sirdis un pļāpīgas mēles, tāpēc nebūtu ko brīnīties, ja kāds Filipa spiegiem būtu izstāstījis, ka Tempļa cietoksni Parīzē steidzīgi pametis bariņš jātnieku.
Žaks de Molē viņiem bija piekodinājis ceļā nevalkāt templiešu apmetņus un tunikas, lai nepiesaistītu nevajadzīgu uzmanību. Katrā ziņā Francijas teritorijā šāds ietērps varēja izrādīties bīstams.
Beltrans un viņa pavadoņi nepārģērbās savās bruņinieku drānās, iekams robeža nebija palikusi tālu aiz muguras. Beidzot viņi atkal varēja droši atklāt, ka patiesībā ir templieši, — jo visā kristīgajā pasaulē nebija lielāka goda, kā būt piederīgam Tempļa ordenim. Turklāt tieši viņi bija izredzēti glābt Tempļa vislielāko dārgumu.