Beltrans de Santiljana priecājās, atkal skatīdams sen pamestās dzimtenes ainavas. Viņa sirds līksmoja par iespēju atkal runāt dzimtajā kastīliešu mēlē gan ar ceļā sastaptajiem zemniekiem, gan ordeņa brāļiem komendas un Tempļa namos, kur viņi iegriezās pa ceļam.
Jājuši trīsdesmit dienas, viņi sasniedza Estrcmaduras novadu un tuvojās Heresas pilsētai, kur, kā bruņinieki zināja, arī atradās viena no Tempļa komendām. Beltrans de Santiljana saviem pavadoņiem pavēstīja, ka Heresas cietoksni viņi dažas dienas atpūtīsies un tikai tad dosies tālāk, pieveicot ceļojuma pēdējo posmu.
Jājot cauri Kastīlijai, kur skanēja dzimtā valoda, Bcltranam de Santiljanam uzmācās atmiņas par jaunību un puikas gadiem, kad viņš vēl nezināja, kas gaida nākotnē un sapņoja vienīgi kļūt par kareivi, kurš atbrīvos no neticīgajiem Kristus Kapu.
Tēvs Beltranam bija palīdzējis iestāties Tempļa ordenī un piepildīt bērnības sapni — kļūt par Kristus kareivi.
Pirmie gadi bija grūti, kaut arī jaunajam Beltranam ļoti patika rīkoties ar zobenu un šaujamloku, — grūtības sagādāja kas cits: puiša daba nebija piemērota dzīvei šķīstībā. Tas bija smags laiks, grēku nožēlas, sevis pārvarēšanas un smagu upuru laiks, taču beigu beigās Beltrans iespēja uzvarēt savu miesu, pakļaut to dvēseles gribai un būt cienīgs saukties par Tempļa ordeņa brāli.
Tagad Bcltranam jau bija apritējuši piecdesmit gadi, un sirmais vecums vairs nebija aiz kalniem, bet pārsteidzošā kārtā šis ilgais ceļojums cauri visai Kastīlijas zemei no ziemeļiem līdz pat dienvidiem ļāva viņam atkal justies jaunam un mundram.
Tālumā jau bija saskatāms varenais Heresas cietoksni. Auglīga ieleja nodrošināja bruņiniekus ar pārtiku, bet daudzie strauti neizsīka visu gadu un remdēja slāpes.
Jātniekus pamanīja daži zemnieki, kas strādāja tīrumā. Viņi iztālēm sveicināja Tempļa bruņiniekus, ko uzskatīja par īstiem godavīriem.
Pie cietokšņa vārtiem kāds zirgupuisis uzņēmās rūpes par viņu lopiņiem un parādīja tālāko ceļu.
Beltrans de Santiljana cietokšņa komturam izstāstīja par pēdējā laika notikumiem Francijā un nodeva vēstuli, ko rotāja Zaķa dc Molē zīmogs.
Bruņinieki šai cietoksnī atpūtās vairākas dienas, un Beltrans de Santiljana varēja risināt ilgas sarunas ar kādu tcmplieti, kas arī bija dzimis Kantabrijas novadā. Izrādījās, ka abu dzimtie ciemi atrodas pavisam netālu viens no otra, tāpēc kopīgu atmiņu netrūka.
Atvadoties no novadnieka, Beltrans de Santiljana juta, ka šais ilgajās sarunās viņa dvēsele atguvusi spēkus. Ne jauniegūtajam draugam, nedz arī citiem cietokšņa bruņiniekiem Beltrans de Santiljana neatklāja, ar
kādu mērķi turpina ceļu uz Portugāli.
* * *
Upes krastā slējās saules glāstītas, balti nobalsinātas mājiņas — tas bija pēdējais cicms spāņu zemē, un viņā upes krastā jau sākās Portugāles karaļa valdījumi. Vīrs, kurš bruņiniekus un to zirgus pārcēla pāri straumei, pieprasīja dārgu maksu, taču templieši par cenu nestrīdējās.
Nogādājis visus Portugāles pusē, laivinieks norādīja tiem ceļu uz Kaštrumarimu, lai gan tās majestātiskais cietoksnis bija saskatāms arī no viņa upes krasta.
Zozē Sa Beiru, Kaštrumarimas mestrs, bija apbrīnojami gudrs un izglītots cilvēks, kas bija studējis medicīnu, astronomiju un matemātiku un lasījis seno grieķu sacerējumus, jo lieliski prata arābu valodu — tieši arābi ilgu laiku bija vienīgie, kas lasīja, glabāja un tulkoja antīkos tekstus, nododot tālāk Aristoteļa, Talēsa, Arhimēda un daudzu citu gudrību.
Mestrs bija cīnījies Svētajā Zemē, bija iepazinis tās tuksnesīgās, saules izdedzinātās ainavas un joprojām ilgojās pēc sen pagājušajām Austrumu naktīm, ko izgaismoja simtiem visspožāko zvaigžņu, kas šķita aizsniedzamas ar roku.
No tcmpliešu cietokšņa mūriem tālumā bija saskatāma jūra, tomēr Civadjanas upes līkums to labi sargāja no negaidītiem ienaidnieku uzbrukumiem.
Cietokšņa mestrs laipni uzņēma brāļus, kas bija mērojuši tālo ceļu no Francijas, un mudināja tos atpūsties un notīrīt no drānām putekļus. Viņš atteicās tos uzklausīt, iekams tic nebūs paēduši, padzēruši un iekārtojušies askētiskajās viesu istabās.
Beidzot Beltrans de Santiljana ienāca Sa Beiru kabinetā, pa kura plašo logu ieplūda svaigs upes vējiņš.
Kad bruņinieka de Santiljanas stāsts bija galā, mestrs lūdza, lai tas parāda viņam relikviju. Kastīlietis atlocīja audeklu, un abi aizkustinājumā notrīsēja, uzlūkojot Kristus skaidro atveidu. Viņu priekšā bija Pestītāja pārciesto mocību pēdas, Kristus izmocītā auguma attēls.
Zozē Sa Beiru vieglītēm pieskārās audumam, apzinādamies, ka vien retam cilvēkam šai pasaulē ir tikusi šāda privilēģija. Viņš varēja uzlūkot vispatiesāko Kristus veidolu. Templiešiem gan šie vaibsti nebija sveši jau kopš tiem laikiem, kad lielmestrs de Višjērs bija licis uz visām Tempļa komendām nosūtīt gleznojumus, apgalvojot, ka Kristus izskatījies tieši tā, kā atveidots šajās svētbildēs.
Mestrs izlasīja Zaķa de Molē vēstuli un, vērsdamies pie Beltrana de Santiljanas, teica:
— Brāli, aizstāvēsim mūsu vissvētāko relikviju, vērtējot to augstāk par savu dzīvību. Lielmestrs man piekodina nevienam neatklāt, ka līķauts nonācis mūsu komendā. Mums jānogaida, līdz uzzināsim, kas noticis Francijā un kādu lēmumu par ordeni pieņēmis Vijēnas koncils. Žaks de Molē man pavēl nekavējoties nosūtīt uz Parīzi izlūkos kādu bruņinieku. Šim brālim jāmaskējas un jāslēpj sava piederība ordenim, viņš nedrīkst tuvoties Tempļa cietoksnim vai mēģināt sazināties ar kādu templieti — viņa pienākums ir tikai novērot notiekošo un ieklausīties pilsētnieku sarunās. Tikko viņš uzzinās, kāds liktenis lemts ordenim, viņam nevilcinoties jāatgriežas Kaštrumarimā. Un tad, uzklausījuši šī brāļa atnestos jaunumus, mēs varēsim izlemt, vai svēto līķautu arī turpmāk glabāt šajā cietoksnī vai nogādāt kādā citā vietā. Darīsim, kā pavēlējis lielmestrs. Tūlīt izraudzīšos bruņinieku, kurš būtu piemērots Žaka de Molē dotajam uzdevumam.
* * *
Žofruā de Sarnē jau bija atstājis aiz muguras Truā ciemu, un no Lirī lēņa viņu šķīra vien dažas jūdzes.
Ceļu no Parīzes Žofruā bija veicis, tikai sava ieročnesēja pavadīts, un visu ceļojuma laiku bija manījis sev pievērstus vērīgus skatienus — tie noteikti bija Filipa sūtītie spiegi.
Svēto audeklu Žofruā veda vecā seglu somā tieši tāpat, kā reiz bija darījis viņa tēvocis Fransuā de Sarnē.
Dienas gaisma lēnām izplēnēja, un tīrumos līkņājošie zemnieki pamazām meta mieru darbam. Žofruā saviļņots vēroja savas bērnības ainavas un dega nepacietībā drīzāk apskaut vecāko brāli.
Atkalredzēšanās ar ģimeni bija aizkustinoša. Brālis Pols viņu uzņēma, izrādīdams sirsnīgu mīlestību un pat goddevību, atgādinādams, ka šis ir arī Žofruā nams. Vecais tēvs, kurš jau stāvēja pavisam tuvu slieksnim uz viņsauli, Tempļa ordeni cienīja un apbrīnoja un visu mūžu bija sniedzis tam visdažādāko atbalstu un palīdzību.
Ģimene bezgala lepojās, ka divi tās dēli — Fransuā un Žofruā — ir zvērējuši uzticību Tempļa ordenim.
Vairākas dienas Žofruā izbaudīja ģimenes siltumu un mieru. Daudz laika viņš pavadīja kopā ar brāļa dēlēnu, kurš bija nosaukts viņa vārdā un pieaudzis mantos dzimtas īpašumus. Puisēns bija veikls un apķērīgs, tas ne soli neatkāpās no apbrīnojamā tēvoča un lūdzās, lai tas viņam iemāca cīnīties ar zobeniem.