— Kad izaugšu liels, cs arī būšu tcmplictis, — viņš teica.
To dzirdot, Žofruā kaklu aizžņaudza sāpīgs mezgls, jo viņš apzinājās, ka visticamāk ordenim nekāda nākotne šai zemē nav paredzēta.
Kad Žofruā devās prom no dzimtas pils, brāļa dēls viņu pavadīja asarām acīs un lūdzās, lai tēvocis to ņem līdzi uz Svēto Zemi. Ari viņš gribot cīnīties. Puisēnu nebija viegli nomierināt. Un viņš, protams, nenojauta, ka tēvocim pavisam drīz būs jāizcīna visbriesmīgākā kauja ar nelietīgu ienaidnieku, kuram godīgas cīņas likumi bija sveši. Turklāt šis ienaidnieks bija nevis kāds aizjūras saracēnis, bet gan Francijas karalis Filips.
* * *
Lielmestrs savā kambarī lūdza Dievu, kad ienāca kalps un pavēstīja, ka atgriezies bruņinieks de Sarnē. Žaks de Molē tūdaļ izsteidzās tam pretī.
Lielmestrs izstāstīja savam uzticamajam draugam pēdējos jaunumus. Karalis templiešus bija apsūdzējis pagānismā un sodomijā, un bija nolemts tos apcietināt jau tuvākajās dienās, tāpēc vajadzēja gatavoties visļaunākajam: apmelojumiem, nežēlīgai spīdzināšanai un visbeidzot nāvei. Apsūdzībā bija teikts, ka Tempļa ordeņa brāļi pielūdzot Velnu un metoties ceļos kāda elka priekšā, kuru paši saucot par Bafometu.
Patiešām bija kāds tēls, pie kura lūdzās visas pasaules templieši, — tas bija atrodams ikvienā Tempļa cietoksnī, ikvienā komendā, un, lai gan tika turēts vislielākajā noslēpumā, acīmredzot, kāds tomēr bija izstāstījis par tā pastāvēšanu. Droši vien kāds nodevīgs kalps par labu samaksu bija pārdevis Tempļa noslēpumus un pastāstījis, ka templieši mēdz pulcēties uz lūgšanām slepenā kapelā, kur svešiniekiem ieeja aizliegta, un šai kapelā pie sienas karājas kāds tēls. Tempļa ienaidnieki nešaubīgi apgalvoja, ka pielūgtais esot kāds elku tēls.
Parīzes Tempļa jaunais cietoksnis vairs nebija drošs un svešiem nepieejams patvērums. Karaļa kareivji to bija pārmeklējuši no augšas līdz apakšai, un Filips bija nikns kā pūķis, jo izslavētās Tempļa bagātības tā arī nebija atrastas. Karalis nenojauta, ka jau pirms vairākiem mēnešiem Žaks de Molē te glabāto zeltu bija sadalījis starp vairākām komendām, bet lielāko daļu dārgumu bija nosūtījis uz Skotiju. Tieši turp bija aizvesti arī ordeņa slepenie dokumenti. Parīzes cietoksnī bija atlikuši vien tīrie nieki, un karaļa dusmas bija neizmērojamas.
Kad tikšanos pieprasīja Filipa sūtnis, Žaks dc Molē to pieņēma mierīgs un pašpārliecināts.
— Esmu nācis karaļa vārdā.
— To cs nojautu, tieši tāpēc jūs pieņemu un esmu gatavs uzklausīt.
Lielmestrs palika stāvam un arī grāfam de Sampaņam nepiedāvāja apsēsties. Grāfs apveltīja Zaķu de Molē ar niknu skatienu. Lielmestra nesatricināmais miers un pašcieņas pilnā izturēšanās vienlaikus biedēja un kaitināja.
— Viņa Majestāte karalis grib jums piedāvāt darījumu: jūsu dzīvība apmaiņā pret svēto līķautu. Karalis ir pārliecināts, ka šī relikvija ir nonākusi Tempļa rokās. Tāpat uzskatīja arī svētais karalis Luijs. Galma arhīvā ir atrodami dokumenti, kas šo faktu apstiprina: ziņojumi, ko rakstījis mūsu vēstnieks Konstantinopolē, ziņas par karaļa Baldvina atklātības brīžiem, runājot ar karaļa Luija pārstāvjiem, tāpat arī atskaites, ko sacerējuši mūsu spiegi, kas uzturējās imperatora galmā. Mēs skaidri zinām, ka Kristus līķauts ir meklējams pie templiešiem. Jūs to slēpjat.
Žaks dc Molē vienaldzīgi klausījās grāfa de Sampaņa draudīgo apsūdzības runu un domās pateicās Dievam, kurš bija licis laikus parūpēties par relikvijas drošību. Bija mierinoši apzināties, ka šai brīdī svētais līķauts jau sasniedzis Kaštrumarimu, kur par to rūpēsies krietnais Žozē Sa Beiru. Kad grāfs beidzot apklusa, lielmestrs tam atbildēja visai skarbi.
— Grāfa kungs, varu jums vienīgi apliecināt, ka man nav jūsu pieminētās relikvijas. Taču nenoliegšu: pat ja man tā būtu, es to nemūžam nemainītu pret savu dzīvību. Karalim nevajadzētu visus mērīt pēc sava mēra.
Dzirdot šos pārdrošos pret Filipu Skaisto vērstos vārdus, grāfs dc Sampaņs pietvīka.
— De Molē kungs, karalis jums izrāda cēlsirdību, dāvādams iespēju glābt dzīvību, jo jūsu īpašumos glabājas relikvija, kas patiesībā pieder karalim, Francijai un visai kristīgajai pasaulei.
— Pieder karalim? Paskaidrojiet, kāpēc tā pieder karalim.
Grāfs de Sampaņs cīnījās ar dusmām.
— Jūs tikpat labi kā es zināt, ka svētais Luijs sūtīja uz Konstantinopoli imperatoram Baldvinam ievērojamu daudzumu zelta, un tas viņam pārdeva ne vienu vien relikviju. Tāpat ir labi zināms, ka Baldvina galmā ieradās grāds dc Dižons, kuram Luijs bija devis uzdevumu vienoties par daudz svarīgāku pirkumu: karalis Luijs vēlējās nopirkt to, ko bizanticši devēja par Mandilionu. Un imperators darījumam piekrita.
— Valdnieku tirgošanās mani neinteresē. Mana dzīvība pieder Dievam. Karalis var man to nolaupīt, taču tā tik un tā pieder Dievam. Ejiet pie Filipa un sakiet, ka man relikvijas nav, taču es viņa piedāvātajai maiņai nemūžam nepiekristu. Es nenolaistos līdz tādam negodam.
Jau pēc dažām stundām Žaks dc Molē, Žofruā de Sarnē un pārējie templieši, kas vēl uzturējās Parīzes cietoksnī, tika apcietināti un nogādāti karaļa pils pazemes cietumos.
Francijas karalis Filips IV, pazīstams kā Filips Skaistais, pavēlēja cietumsargiem bez žēlastības spīdzināt tcmplicšus un jo īpaši lielmestru, lai panāktu atzīšanos, kur paslēpta vissvētākā relikvija ar Kristus atveidu.
Spīdzināto kliedzieni atbalsojās pazemes kambaru velvēs. Cik dienas jau bija aizritējušas kopš viņu apcietināšanas? To skaits sen bija sajucis. Daži no templiešiem atzinās noziegumos, ko nekad nebija pastrādājuši, — viņi cerēja, ka tad mocītāji pārstās lauzīt viņu kaulus, cepināt pēdas, svilināt ādu ar nokaitētu dzelzi, griezt brūces un liet tajās etiķiTaču viltus atzīšanās nekādu atvieglojumu nedeva — jo bendes turpināja darbu.
Reizēm pazemes moku kambaros ieradās kāds vīrs ar maskas aizsegtu seju un, nostājies kaktā, vēroja, kādas sāpes izcieš bruņinieki, kuri vēl nesen lepni bija nesuši zobenus un aizstāvējuši Krustu. Klusais vērotājs bija pats karalis Filips, kura dvēseli bija sagrauzusi alkatība un nežēlība, — bruņinieku mocības viņam sagādāja baudu. Palaikam viņš pamāja bendēm, lai tie neapstājas un liek lietā arvien jaunus sāpju radīšanas paņēmienus.
Kādu vakaru vīrs ar aizsegto seju pieprasīja, lai uz moku kambari atved Žaķu de Molē. Lielmestrs noprata, kas slēpjas aiz maskas. Par spīti sāpēm viņš klusēja, un viņa lūpas savilkās nicīgā smaidā, kad karalis pieprasīja atklāt, kur paslēpts Kristus līķauts.
Beidzot Filips apjēdza, ka spīdzināšanu turpināt ir veltīgi, jo lielmestrs nemūžam savu noslēpumu neatklās. Karalim atlika vien izdot pavēli un visai pasaulei paziņot, ka Tempļa ordenis tiek iznīcināts uz visiem laikiem.
Bija pienācis Mūsu Kunga 1314. gada 18. marts, un šai dienā tika parakstīts nāves spriedums Tempļa ordeņa lielmestram un bruņiniekiem, kuri bija palikuši dzīvi pēc ilgās spīdzināšanas.
19. martā visā Parīzē valdīja svētku noskaņa, jo karalis pavēlēja sakraut sārtu, kurā sadegs lepnais Žaks de Molē. Šo izrādi noskatīties vēlējās gan dižcilši, gan plebeji, un, protams, bija paredzams, ka starp skatītājiem būs arī pats karalis.
Tikko uzausa gaisma, uz laukumu sāka plūst pirmie ziņkārīgie, un drīz vien jau izcēlās strīdi par labākajām vietām, no kurām raudzīties, kā sadeg reiz tik varenie bruņinieki. Tauta vienmēr ar sajūsmu noraugās, kā tiek pazemoti tie, kas agrāk bijuši pārāki par visiem, un parīzieši šīsdienas izklaidei gatavojās ar prieku, kaut ari Templis lielākoties bija darījis labu arī visvienkāršākajiem kristīgajiem ļaudīm.