Žaku dc Molē un Žofruā de Šarnē uz soda izpildes vietu veda vienos ratos. Viņi zināja, ka pavisam drīz liesmas izbeigs sāpes uz mūžīgiem laikiem.
Galminieki bija ietērpušies visgreznākajās drānās, karalis jokoja un koķetēja ar dāmām. Viņš bija lieliskā omā — kā lai nelīksmo, ja tieši viņš, Filips, bija pakļāvis Tempļa ordeni. Diez vai viņš apzinājās, ka šie notikumi tiks iegrāmatoti pie vēstures vislielākajām neģēlībām.
Uguns sāka laizīt templiešu izvārdzinātās miesas. Žaks de Molē cieši raudzījās uz karali, piesauca savu nevainību un pareģoja, ka bargs Dieva sods piemeklēs gan Filipu, gan pāvestu Klementu. Šos vārdus dzirdēja daudzi parīzieši, tos dzirdēja arī karalis.
Salti drebuļi pārskrēja viņam pār muguru. Filips Skaistais drebēja bailēs un bija spiests sev klusībā atgādināt, ka ir rīkojies likumīgi un karaļa cienīgi, it visā baudīdams pāvesta un visaugstāko Baznīcas prelātu atbalstu, — nē, nekādas nelaimes viņu nevarēja piemeklēt.
Lielmestra lāstus debesīs neviens neuzklausīs, jo nav iespējams, ka Dievs būtu nostājies templiešu pusē. Dievs nevar aizstāvēt šos ķecerus, kuri pielūdz bārdainu elku, piekopj sodomijas grēku un brāļojas ar saracēņiem! Turpretī viņš, Filips, bija godīgs kristietis, ievēroja visus baušļus un svētīja Baznīcas svētkus, un arī še>rciz bija rīkojies pēc tiesas un taisnības.
Tomēr šaubas nelika mieru. Viņš, Filips, Francijas karalis, nepārkāpa
Baznīcas gribu, bet vai tiešām viņš ievēroja arī Dieva likumus?
* * *
— Vai pabeidzāt?
— Jūs mani izbiedējāt! Es taisni lasīju par to, kā Žakam de Molē tiek izpildīts nāves sods. Drausmīgi. Man pat uzmetās zosāda. Es gribēju jums jautāt, kas ir Dieva sods.
Profesors Makfeidens uzmeta Annai garlaikotu skatienu. Šī žurnāliste jau vairākas dienas sēdēja bibliotēkā, rakņājās pa arhīviem un uzdeva viņam bezjēdzīgus jautājumus. Viņa bija apķērīga, taču ar visai pieticīgām zināšanām — katrā ziņā profesors Makfeidens bija spiests izskaidrot viņai vēstures pamatus. Meitenei bija visai neskaidrs priekšstats par krusta kariem un nemierīgi mutuļojošo divpadsmitā, trīspadsmitā un četrpadsmitā gadsimta pasauli. Tomēr par spīti pieticīgajām zināšanām Anna Himenesa savos minējumos bija pārsteidzoši trāpīga, viņas ignorance šķita apgriezti proporcionāla intuīcijai. Viņa rakņājās, urķējās un nojauta, kur jāmeklē, lai kaut ko atrastu. Pietika ar kādu vārdu, kādu teikumu, lai viņas haotisko pieņēmumu audumā iezīmētos skaidrāki raksti.
Makfeidens bija centies runāt pēc iespējas uzmanīgāk un novērst meitenes uzmanību no tiem notikumiem un faktiem, kas viņas prātā varēja kļūt par bīstamu materiālu.
Profesors sakārtoja uz deguna brilles un ņēmās žurnālistei skaidrot, kas saprotams ar jēdzienu Dieva sods. Anna Himenesa klausījās uzmanīgi un nodrebēja, kad profesors īpaši dramatiskā tonī citēja Žaķa de Molē teiktos vārdus.
— Pāvests Klcmcnts šo pasauli pameta pēc četrdesmit dienām, bet Filips Skaistais pēc astoņiem mēnešiem. Abi mira briesmīgā nāvē, kā jau es jums teicu. Dievs gādāja par taisnīgumu.
— Man patīk Žaks dc Molē.
— Kā, lūdzu?
— Lielmestrs man šķiet ļoti simpātisks. Manuprāt, viņš bija labs un godīgs cilvēks, bet Filips Skaistais bija draņķis un nelietis. Man prieks, ka vismaz šai reizē Dievs parūpējās par taisnīgumu, jo diemžēl viņš to nemaz tik bieži nedara. Bet sakiet, vai tikai tic nebija templieši, ka parūpējās, lai pāvests un karalis pamestu šo pasauli?
— Nē, viņi šais notikumos nebija iejaukti.
— Kā jūs to zināt?
— Saglabājies ļoti daudz dokumentu, kas saistīti gan ar karaļa, gan ar pāvesta nāves apstākļiem. Un varu jums apgalvot, ka nav neviena vēsturiska avota, ka liecinātu, ka šajos gadījumos runa ir par templiešu atriebību. Turklāt templieši nemēdza rīkoties šādi. Jums to vajadzētu zināt, jo esat par viņiem lasījusi pietiekami daudz.
— Es gan viņu vietā būtu tā darījusi.
— Atvainojiet, es nesapratu…
— Es būtu noorganizējusi bruņinieku grupu, kuras uzdevums būtu nogalināt pāvestu Klementu un Filipu Skaisto.
— Taču ir pilnīgi skaidrs, ka tā nenotika. Templieši nemūžam par atriebības līdzekli nebūtu izvēlējušies parastas slepkavības.
— Pastāstiet, kādu dārgumu tik ļoti vēlējās iegūt karalis. Spriežot pēc arhīvu dokumentiem, tobrīd viņš Templi jau bija aplaupījis un bruņiniekiem faktiski vairs nekas nepiederēja. Taču Filips turpināja pieprasīt, lai Zaks de Molē viņam atdod nez kādu bagātību. Kas ir tā dārgā manta, ko piemin karalis? Runa taču bija par kaut ko īpaši vērtīgu un konkrētu, vai ne?
— Filips bija pārliecināts, ka Templim pieder daudz vairāk bagātību, nekā viņam bija izdevies sagrābt. Karalis bija alkatības apmāts un uzskatīja, ka Zaks dc Molē viņu ir piekrāpis un lielāko daļu zelta paslēpis.
— Nē, es tomēr nedomāju, ka Filips meklēja zeltu.
— Nē? Ļoti interesanti. Ko tad, jūsuprāt, karalis meklēja?
— Kā jau cs teicu: kaut ko konkrētu un ārkārtīgi vērtīgu — priekšmetu, kas bija neizsakāmi svarīgs Tempļa ordenim, Francijai un visai kristīgajai pasaulei.
— Ziniet, man jāatzīst, ka es pirmoreiz dzirdu tādas… tādas…
— Varat droši teikt "tādas muļķības". Iespējams, jums ir taisnība, jo galu galā jūs esat vēstures profesors, bet es tikai žurnāliste. Jūs balstāties uz faktiem, bet es varu atļauties brīvākus minējumus.
— Vēstures zinātni, jaunkundz, nedrīkst balstīt uz dažādiem brīviem minējumiem. Par pamatu mēs drīkstam ņemt vienīgi faktus, drošus un vairāku avotu apstiprinātus faktus.
— Spriežot pēc jūsu arhīvu ziņām, dažus mēnešus pirms karalis izdeva pavēli templiešus apcietināt, lielmestrs sūtīja vēstules uz dažādām komendām. Daudzi bruņinieki devās projām no Parīzes un atpakaļ vairs neatgriezās. Vai jums ir saglabājušās šo Žaķa dc Molē rakstīto vēstuļu kopijas?
— Dažas ir. Tās ir kopijas, kuru autentiskumu mums ir izdevies pārbaudīt un apstiprināt. Taču lielākā daļa vēstuļu ir zaudētas uz visiem laikiem.
— Vai es varētu iepazīties vismaz ar tām, kas ir saglabājušās?
— Centīšos jums palīdzēt tās atrast.
— Es būtu ļoti pateicīga, ja jūs to varētu izdarīt jau līdz rītdienai. Jo vakarā es došos prom.
— Brauksiet projām?
— Redzu, ka man beidzot izdevies jūs iepriecināt.
— Jaunkundz!
— Zinu, ka esmu jums apnikusi ar saviem nebeidzamajiem jautājumiem. Es taču traucēju jums strādāt.
— Centīšos līdz rītdienai jums vajadzīgos dokumentus sameklēt. Vai jūs atgriezīsieties Spānijā?
— Nē. Braukšu uz Parīzi.
— Ak tā… Nāciet rīt no paša rīta, es jūs gaidīšu.
42
Anna Himknesa izgāja uz ielas. Viņai gan būtu paticis vēlreiz aprunāties ar Entoniju Makdžilu, taču sirmais profesors bija nozudis, gluži kā akā iekritis.
Anna bija piekususi. Visu dienu viņa bija lasījusi par Tempļa ordeņa pastāvēšanas pēdējiem mēnešiem. Galva nu bija pārblīvēta skaitļiem, faktiem, nostāstiem.
Lai gan vairumu notikumu bija izklāstījuši bezkaislīgi hronisti, tos atdzīvināja Annas rosīgā iztēle, kuras pārmērīgo trauksmainumu allaž nosodīja Santjago. Lasot kādā dokumentā, piemēram, šādu teikumu: "Lielmestrs Zaks dc Molē sūtīja vēstuli uz Maincas komendu ar bruņinieku de Larnē, kurš devās ceļā 15. jūlija rītā, divu ieročnesēju pavadīts," Anna centās iztēloties, kāds izskatījies minētais bruņinieks dc Larnē, vai viņš jājis uz melna vai balta zirga, vai torīt bijis karsts un vai ieročnesēji agrajā stundā bijuši īgni un neizgulējušies. Tomēr Anna apzinājās, ka fantāzija nekādi nevar aizstāt vēstures patiesību un — kas vēl skumjāk — nevar palīdzēt atklāt, kas bijis rakstīts vēstulēs, ko Zaks de Molē nosūtīja ordeņa mestriem.