Viņi iedzēra kafiju, un Bakalbasi piekodināja Ismetam, lai tas nc soli neatkāpjas no tēvoča. Turgutam gan vēl vajadzēja vest jauno radinieku uz bīskapa kanceleju un saņemt apstiprinājumu, ka puisis tiešām drīkst palikt kopā ar viņu un palīdzēt darbā. Bakalbasi pavēlēja arī, lai Turguts puisim parāda ieeju slepenajās pazemes ejās, jo varēja gadīties, ka jau vistuvākajā laikā kādam no Kopienas ļaudīm būs nepieciešama paslēptuve. Vajadzēja parūpēties, lai paslēptuvē netrūktu ēdamā un ūdens;
Visbeidzot Bakalbasi devās prom, viņam šai pilsētā bija jāsastop vēl citi Kopienas vīri, kuriem tāpat bija jānodod sīki un skaidri rīkojumi.
43
— Ko darīsim? — jautāja Pjetro. — Varbūt vajadzētu viņam sekot.
— Bet mēs taču nezinām, kas viņš tāds ir, — atbildēja Džuzepe.
— Turks, tas skaidri redzams.
— Tiešām nezinu, ko teikt. Labāk iesim pie sarga un vienkārši pajautāsim, kas tas bija par cilvēku, kas tikko izgāja no viņa dzīvokļa.
Durvis atvēra Ismets, pārliecināts, ka Bakalbasi kaut ko nejauši aizmirsis un uz brīdi atgriezies. Taču viņpus slieksnim stāvēja divi svešinieki, kas nepārprotami izskatījās pēc policistiem. Poliči visās zemēs ir vienādi, nodomāja Ismets.
— Labdien, mēs vēlētos runāt ar Frančesko Turgutu.
Puisis atteica, ka itāļu valodu saprot gaužām vāji, un turciski pasauca tēvoci. Tas iznāca no istabas, nespēdams apslēpt satraukumu, ko visskaidrāk nodeva trīcošās rokas.
— Mēs turpinām izmeklēt katedrālē notikušo ugunsgrēku un gribējām lūgt, lai jūs vēlreiz pacenšaties atcerēties kādu detaļu, kādu sīkumu, kas todien būtu piesaistījis jūsu uzmanību.
Džuzcpes uzdoto jautājumu Turguts gandrīz nedzirdēja. Viņa lūpas drebēja, likās, vecais vīrs tūdaļ sāks raudāt.
Ismets tuvojās tēvocim, kā sargājot apņēma roku tam ap plccicm un atbildēja dīvainā angļu un itāļu valodas mistrojumā.
— Mans tēvocis, nav nekāds jaunais un kopš ugunsgrēka dienas nejūtas labi. Viņš baidās zaudēt darbu, jo kancelejā varētu nodomāt, ka viņš ir pārāk vecs un neuzmanīgs un savus pienākumus vairs nespēj pildīt. Nemokiet vecu, nogurušu cilvēku. Viņš taču jums izstāstīja visu, ko atceras.
— Un kas esat jūs? — jautāja Pjetro.
— Mani sauc Ismets Turguts, esmu Frančesko Turguta brālēna dēls. Ierados šodien un ceru, ka varēšu palikt Turīnā un atrast darbu.
— No kurienes jūs esat?
— No Urfas.
— Vai tad tur darba nav? — noprasīja Džuzepe.
— Tikai naftas atradnēs, bet tur strādāt es negribu. Es gribētu te apgūt kādu amatu, iekrāt naudu, atgriezties Urfa un uzsākt savu biznesu. Man Urfa ir līgava.
Puisim ir godīga un atklāta seja, nodomāja Pjetro. Nevainīga cilvēka seja.
— Labi. Mēs gribētu, lai jūsu tēvocis mums pastāsta, vai viņš uztur sakarus ar citiem imigrantiem no Urfas, — teica Džuzepe.
Frančesko Turguts nodrebēja. Nu viņš bija pārliecināts, ka karabinieriem viss ir zināms. Taču Ismets veikli pārņēma situāciju savās rokās un atbildēja:
— Protams, ari es ceru, ka varēšu šeit satikties ar cilvēkiem, kas nākuši no manas dzimtās pilsētas. Mans tēvocis pa pusei ir itālis, tomēr tāpat kā visi turki nekad neatteiksies no savām saknēm, vai ne, tēvoc?
Šķita, ka puisis veco vīru negrib laist pie vārda un ir apņēmies pats atbildēt uz visiem karabinieru jautājumiem. Pjetro nolēma nepadoties.
— Turguta kungs, vai jūs pazīstat Badžeraju ģimeni?
— Badžeraji! — līksmi iesaucās Ismets, it kā tikko būtu saņēmis brīnišķīgus jaunumus. — Ar vienu Badžeraju es kopā mācījos skolā, šejienieši droši vien ir otrās vai trešā pakāpes brālēni vai tamlīdzīgi radinieki…
— Es tomēr gribētu, lai uz jautājumiem atbild jūsu tēvocis, — uzstāja Pjetro.
Frančesko Turguts norija kamolu un sāka purpināt jau laikus sacerētu un domās izmēģinātu tekstu.
— Jā, protams, es viņus pazīstu. Tā ir cienījama ģimene, kurai gadījās liela nelaime. Viņu dēli… viņu dēli pastrādāja smagu kjūdu un tagad izpērk to ar sodu, bet varu galvot, ka vecāki ir godājami cilvēki, varat prasīt, kam gribat, to apstiprinās visi.
— Vai pēdējā laikā jūs Badžerajus esat saticis?
— Nē, pēdējā laikā es nejūtos labi un reti izeju no mājām.
— Atvainojiet, — gluži nevainīgi ievaicājās Ismets, — ko Badžeraji ir izdarījuši?
— Kāpēc jūs domājat, ka viņi kaut ko izdarījuši? — ar pretjautājumu atbildēja Džuzepe.
— Tāpēc, ka jūs esat karabinieri. Jūs ierodaties te un izprašņājat mūs par Badžerajiem. Ja viņi neko nebūtu izdarījuši, jūs viņus pat nepieminētu.
Ismets apmierināti pasmaidīja, bet Pjetro un Džuzepe skatījās uz viņu neizpratnes pilnām acīm — kā lai tiek skaidrībā, vai puisis ir labs aktieris vai patiešām nevainīgs kā bērns.
— Labi, atgriezīsimies pie ugunsgrēka dienas, — noteica Džuzepe.
— Es jums izstāstīju visu, ko atceros. Ja man pa šo laiku kaut kas būtu iešāvies prātā, es pats būtu ar jums sazinājies, — raudulīgā balsī atbildēja vecākais no Turgutiem.
— Es tikko esmu atbraucis, un tēvocis man pat vēl nav ierādījis vietu, kur nolikt mantas. Vai jūs labāk nevarētu atnākt citreiz? — teica Ismets.
Pjetro pamāja Džuzepem, viņi atv adījās un izgāja no katedrāles sarga mitekļa.
— Ko teiksi par Turguta jauno radinieku? — Pjetro jautāja kolēģim.
— Varbūt viņš atsūtīts šurp pieskatīt veco.
— Nuuu… Tas atkal izklausās pēc nepamatotiem sadomājumiem. Es tev pilnībā piekrītu, ka Sofija un Marko šo gadījumu mēģina pārvērst par piedzīvojumu filmu. Marko parasti trāpa desmitniekā, bet šoreiz… Tā Sindonc tiešām ir viņa apsēstība.
— Bet vakar, kad es to teicu pārējiem, tu nemaz nedomāji nostāties manā pusē.
— Kāda jēga no strīdiem? Darīsim, ko mums liek. Ja izrādīsies, ka viņiem ir taisnība, brīnišķīgi. Ja viņi kļūdās, ari nekas slikts nenotiks — vismaz būsim centušies saprast, kāpēc katedrālē notiek visas šīs nelaimes. Mēs taču neko nezaudējam ne vienā, ne otrā gadījumā. Mierīgi strādāsim tik uz priekšu, bez steigas un bez liekas fantazēšanas.
— Nesaprotu, kā tu vari būt tik flegmātisks. Varētu domāt, ka tu esi anglis, nevis itālis.
— Tu vienkārši visu pārāk ņem pie sirds un pēdējā laikā ar visiem strīdies.
— Man šķiet, ka mūsu grupa ir sašķēlusies un nekas vairs nav tā kā agrāk.
— Jā, grupa ir sašķēlusies, bet ar laiku viss atkal nokārtosies. Vainīgi esat jūs ar Sofiju. Kad jūs tiekat kopā, gaiss ap jums no sasprindzinājuma burtiski vibrē. Un rodas iespaids, ka nemitīgā kašķēšanās jums abiem sagādā lielu prieku. Jūs nemitīgi viens otru apstrīdat, ja viens teiks "balts", tad otrs tūlīt šaus pretī "melns!" un piedevām skatīsies tā, it kā būtu gatavs pārkost rīkli, aizstāvot savu taisnību. Marko pareizi teica, ka darbu un gultu kopā jaukt nedrīkst. Teikšu tev atklāti, ka jūsu abu dēļ mēs visi tagad jūtamies draņķīgi.
— Es neprasīju no tevis tādu atklātību.
— Nekas. Man gribējās tev to vienreiz pateikt, un cs to izdarīju.
— Labi, vainīgi esam mēs ar Sofiju. Un ko tālāk? Ko lai tagad dara?
— Neko. Domāju, ka pēc kāda laika viss nokārtosies. Un viņa jau tik un tā pie mums ilgi vairs nepaliks. Tikko šī lieta būs atrisināta, Sofija nodaļu pametīs. Pie mums viņai kļuvis par šauru. Sofija ir pārāk talantīga, lai turpinātu ķerstīt zagļus.