— Viņa ir apbrīnojama sieviete.
— Dīvaini, ka viņa vispār ar tevi pinās.
— Paldies. Tu kā allaž esi ļoti laipns.
— Kāpēc noliegt patiesību? Mēs abi esam parasti karabinieri. Mums nav ne Sofijas izglītības, ne smalkuma. Mēs neesam tādi kā viņa un Marko. Es, protams, nesūdzos un esmu visnotaļ apmierināts gan ar sevi, gan ar to, ko esmu sasniedzis. Darbs mūsu nodaļā kaulus nelauž, toties ir prestižs un labi apmaksāts.
— Man tava atklātība jau ir piegriezušies.
— Labi, klusēšu. Man likās, ka vismaz reizēm mēs viens otram varam pateikt visu, ko domājam.
— Pateici, un pietiek. Brauksim uz centrāli, sazināsimies ar Interpolu un prasīsim, lai turki mums atsūta informāciju par to Turguta jauno radinieku. Bet vispirms iegriezīsimies pie tēva īva.
— Kāpēc? Viņš taču nav no Urfas.
— Ļoti asprātīgi. Tomēr tas priesteris…
— Tagad gribi piekasīties viņam?
— Beidz ākstīties. Ejam!
Tēvs īvs viņus pieņēma nekavējoties. Viņš patlaban gatavoja runu, ko nākamajā dienā kardinālam bija paredzēts teikt, tiekoties ar dažu klosteru pārstāvēm. — Rutīnas darbs, — tcica īvs.
Drīzāk pieklājības pēc tēvs īvs apvaicājās par izmeklēšanas gaitu un apgalvoja, ka ar jauno ugunsdrošības sistēmu katedrālei nekādas ugunsnelaimes vairs nevarēšot kaitēt.
Viņi runājās kādu stundas ceturksni, taču pārrunājamu jaunumu bija maz, tāpēc karabinieri drīz vien atvadījās.
44
Templietis piecirta piešus zirgam pie sāniem. Tālumā jau bija saredzama Gvadjana un Kaštrumarimas cietokšņa dzeguļi. Bruņinieks bez atpūtas bija jājis no pašas Parīzes, kur bezspēcīgi bija noraudzījics, kā tiek izpildīts nāvessods ordeņa lielmestram.
Ausīs aizvien vēl skanēja Zaķa de Molē balss, kas solīja drīzu Dieva sodu Filipam Skaistajam un pāvestam Klementam. Templietis nešaubījās, ka Dievs gādās par taisnību un noziegums, ko ar pāvesta atbalstu pastrādājis Francijas karalis, nepaliks bez atmaksas.
Zakam de Molē bija laupīta dzīvība, taču lepnumu viņam atņemt nebija spējis neviens — līdz pēdējiem dzīves mirkļiem lielmestrs nezaudēja godu un drosmi.
Šķērsojis upi, samaksājis pārcēlājam un izkāpis Portugāles krastā, templietis steidzās uz cietoksni, kas bija viņa mājas pēdējos trīs gadus kopš atgriešanās no cīņām Ēģiptē un Kiprā.
Mestrs Zozē Sa Beiru nekavējoties pieņēma bruņinieku Zoau de Tomaru un sniedza tam kausu vēsa ūdens, mudināja apsēsties un atveldzēties pēc nogurdinošā ceļa. Tad mestrs apsēdās arī pats un sagatavojās uzklausīt bruņinieku, kuru pirms neilga laika bija nosūtījis uz Parīzi izlūkos.
Divas stundas Zoau de Tomaru aizrautīgi stāstīja par Tempļa pēdējām pastāvēšanas dienām, jo sevišķi sīki pievērsdamies 19. marta notikumiem, kad Zaks dc Molē un pēdējie ordeņa brāļi dzīvi tika sadedzināti sārtā parīziešu un karaļa galminieku acu priekšā. Mestrs klausījās un cīnījās ar sirdssāpēm.
Filips Skaistais ordeni bija lēmis nāvei, un šais dienās pēc pāvesta pavēles templiešus vajāja visā F,iropā. Visās kristīgajās karalistēs Tempļa ordeņa darbība bija jāpārtrauc.
Zozē Sa Beiru bija pārliecināts, ka Portugāles valdnieks Dinišs aizstāvēs templiešus, — karalis vienmēr bijis Tempļa draugs un aizstāvis. 1 aču vai Dinišs spēs pretoties pāvesta Klementa pavēlēm? Vajadzēja steigšus sūtīt pie karaļa kādu no bruņiniekiem.
— Brāli Zoau, es zinu, cik ļoti esat noguris pēc tālā ceļa, taču gribu lūgt, lai uzņematies vēl citu tikpat svarīgu uzdevumu. Jūs dosieties uz Lisabonu un aizvedīsiet karalim vēstuli. Izstāstīsiet Dinišam visu, ko redzējāt. Savā stāstā neizlaidiet pat vissīkākās un šausmīgākās detaļas. Un sagaidiet valdnieka atbildi. Es eju rakstīt vēstuli, bet jūs tostarp varat atpūsties. Jau rīt jums vajadzētu doties ceļā.
Zoau dc Tomaru tik tikko paguva atvilkt elpu un izgulēties pēc tālā ceļojuma. Saule vēl nebija uzlēkusi, kad viņu jau sauca mestrs.
— Ņemiet vēstuli un steidzieties uz Lisabonu. Lai Dievs jūs sargā!
reforma, un pirmo reizi labības, olīveļļas un laba vīna bija tik daudz, ka to varēja eksportēt.
Zoau de Tomaru nebija jāgaida ilgi, līdz karalis viņu pieņēma. Templietis, atdevis valdniekam mestra Zozē Sa Beiru vēstuli, atkal stāstīja visu, ko bija redzējis Parīzē.
Valdnieks solīja visdrīzākajā laikā uzrakstīt atbildes vēstuli — par pāvesta pavēli iznīcināt Tempļa ordeni viņam jau bija zināms.
Zoau de Tomaru bija zināms, ka Diniša un Baznīcas attiecības allaž bijušas labas un draudzīgas. Vai tiešām karalim pietiks drosmes nostāties pret pāvesta gribu?
Pagāja trīs dienas, un tcmplicti atkal aicināja uz valdnieka pili. Karalis Dinišs bija pieņēmis gudru, Salamana cienīgu lēmumu: pāvesta lēmumam viņš nepretosies, taču arī templiešu vajāšanas neuzsāks. Portugāles Dinišs bija nolēmis, ka jādibina jauns ordenis — Kristus ordenis, par kura brāļiem kļūs visi templieši. Tic nemainītu varēs saglabāt arī savu regulu — vienīgā un būtiskā atšķirība būs tā, ka jaunais ordenis būs pakļauts nevis pāvestam, bet karalim. Tādējādi apdomīgais karalis panāks, ka visas Tempļa bagātības paliks Portugālē un Baznīca zaudēs tiesības tās atdot citiem ordeņiem. Vēl svarīgāks būs cits ieguvums: turpmāk karalis vienmēr varēs rēķināties ar tcmpliešu atbalstu un tikpat droši varēs paļauties uz to zeltu, kas noderēs, lai īstenotu daudzas ieceres ar mērķi vairot valsts labklājību un spēku.
Karaļa lēmums bija ciešs un negrozāms. Visu komendu vadītājiem nevilcinoties tika paziņots, ka turpmāk Portugāles templieši būs karaļa pakļautībā.
Uzzinājis karaļa spriedumu, mestrs Zozē Sa Beiru saprata, ka no šī brīža vairs nevarēs justies kā pilntiesīgs Tempļa bagātību pārraugs, — šai zemē templiešus nepiemeklēs tik baismīgs liktenis kā Francijā, neviens bruņiniekus nespīdzinās un dzīvus nededzinās, taču visi ordeņa īpašumi pāries karaļa ziņā. Pavisam drīz no Lisabonas varētu pienākt pieprasījums pēc sīka ikvienas komendas īpašumu inventāra, tāpēc steigšus vajadzēja pieņemt svarīgus lēmumus.
Kaštrumarima vairs nebija pietiekami droša vieta, kur uzglabāt
Tempļa vislielāko dārgumu, — to vajadzēja noslēpt tā, lai to nemūžam nesasniegtu nc karaļa, ne pāvesta rokas.
Beltrana de Santiljana somā, no kuras viņš vairs nešķīrās nc brīdi, rūpīgi salocīts, gulēja svētais līķauts.
Bruņinieks gaidīja paisumu — tikko ūdens būs uzkāpis pietiekami augstu, ostu varēs pamest kuģis, kura galamērķis būs Skotija. Tā bija vienīgā kristīgās pasaules karaļvalsts, kuru nebija sasniegusi pavēle par ordeņa iznīcināšanu. Skotiju pāvesta pavēles vairs nekādi neskāra.
Skotijas karalis Roberts bija ckskomunicēts un par Baznīcas lietām neinteresējās, tāpat Baznīca centās ignorēt Skotiju.
Roberta valdījumos Tempļa bruņinieki varēja justies drošībā, un Skotija turpmāk būs vienīgā zeme, kur Templis pilnībā saglabās savu varenību.
Zozē Sa Beiru zināja, ka vienīgi Skotijā ordeņa lielākais svētums un bagātība būs patiesā drošībā, tāpēc, pakļaudamies rīkojumiem, ko pirms nāves bija devis pēdējais dzīvi sadedzinātais lielmestrs Zaks de Molē, viņš nolēma sūtīt relikviju uz Tempļa namu Erbrouzā. Svēto līķautu līdz skotu zemei būs jānogādā bruņiniekiem Beltranam de Santiljanam, Zoau de Tomaru, Vilfrcdam dc Pajēnam un citiem.