Lai tad Skotijas mestrs izlemj, kur turpmāk slēpt svētumu. Tieši viņš būs atbildīgs par to, lai relikvija nemūžam nenonāktu svešās rokās.
Kaštrumarimas mestrs pasniedza Beltranam dc Santiljanam vēstules, kas nododamas Skotijas mestram, — viena no tām bija Zaķa dc Molē savulaik rakstītā, bet otrā Zozē Sa Beiru izskaidroja, kāpēc Portugālē vairs nebūtu iespējams nosargāt Tempļa lielo noslēpumu.
Laiva devās lejup pa Gvadjanas straumi, pie pašas grīvas gaidīja kuģis, kuram Tempļa dārgākā manta būs jāaizved līdz Skotijai. Laivā sēdošie bruņinieki neraudzījās atpakaļ. Daudziem no viņiem sirdi bija pārpildījušas skumjas — Kaštrumarimas cietoksnis bija to mājas, bet tagad Portugāli vajadzēja pamest uz visiem laikiem.
Jūras brauciena laikā ceļiniekus pārsteidza spēcīga vētra. Lietus triecās sīvām šaltīm, un viļņi mētāja kuģi kā rieksta čaumalu — daudz netrūka, lai tas būtu nozudis melnajā dzelmē.
Beidzot pie apvāršņa parādījās Skotijas klinšainie krasti, vēstot, ka tālais brauciens drīz būs galā. Tempļa brāļi Skotijā jau bija saņēmuši ziņas par nežēlīgo izrēķināšanos, kas Francijā notikusi pēc karaļa un pāvesta pavēles. Taču šeit, Skotijā, templieši jutās drošībā, jo karalis Roberts bija ordeņa draugs, bet viņi paši — tā uzticamākie cīņu biedri un atbalstītāji.
Mestrs atbraucējus aicināja uz kapitula zāli. Tur apstulbušo bruņinieku priekšā tika atritināts svētais audekls. Uz līķauta redzamais tēls ordeņa brāļiem nebija svešs — pēc patiesā Kristus atveida bija darināti daudzi gleznojumi, un viens no tiem atradās arī šā Tempļa nama kapelā.
Daudzas stundas bruņinieki gremdējās lūgšanās, raudzīdamies Kristus sejā. Tā aizritēja visa nakts, un, kad ordeņa brāļi izgāja no kapitula zāles, saule jau kāpa debesīs.
Beltrans dc Santiljana palika divatā ar Skotijas templiešu mestru. Pēc neilgas apspriedes abi, rūpīgi salocījuši audeklu, steidzās to noglabāt. Šis bija Tempļa vislielākais dārgums, kuru saskaņā ar pēdējā lielmestra gribu nākamajos gados un gadsimtos varēs skatīt tikai nedaudzi izredzētie. Tagad svētā relikvija bija drošībā, un Zaks de Molē viņsaulē varēja būt mierīgs.
45
Elianna Maršē bija maza auguma, smalka un eleganta, visnotaļ valdzinoša sieviete. Sagaidot Annu Himenesu, viņas sejā bija manāma gan ziņkārība, gan samierināšanās ar rūgtu nepieciešamību.
Profesorei Maršē žurnālisti nepatika — tie visu viņas stāstīto allaž sagrozīja un vienkāršoja tiktāl, ka beigu beigās rakstītajam vairs nebija nekā kopīga ar profesores vārdiem. Tāpēc viņa vairs nesniedza intervijas, bet tais reizēs, kad mediju pārstāvji vērsās pie viņas ar jautājumiem, atbildēja nemainīgi: — Izlasiet manas grāmatas, tur viss ir pateikts. Neprasiet, lai es trīs vārdos izsaku to, kā izskaidrošanai man vajadzējis trīssimt lappušu.
Taču šī meitene bija īpašs gadījums — viņa ieradās ar rekomendācijām. Profesorei nesen bija piezvanījis un par jauno Himenesu vārdu aizbildis Spānijas vēstnieks UNESCO. Tāpat divu prestižu Spānijas universitāšu rektori, kā arī trīs kolēģi no Sorbonas. Vai nu meiča patiešām bija ietekmīga persona vai ari apbrīnojami ietiepīga būtne, kas ir gatava uz visu, lai panāktu savu. Katrā ziņā Elianna Maršē bija nolēmusi atvēlēt uzmācīgajai žurnālistei dažas minūtes.
Anna Himenesa saprata, ka ar Eliannu Maršē nedrīkst tērēt laiku tukšām aplinku runām, tāpēc nolēma godīgi atklāt viņai savus nodomus. Iespējas bija tikais divas: profesore viņu vai nu patrieks vai arī piekritīs palīdzēt.
Nepilnu divdesmit minūšu laikā Anna jau bija izskaidrojusi, ka vēlas rakstīt par Sindoni un tās vēsturi un tāpēc viņai vajadzīgs ekspertes padoms. Tikai zinošs vēsturnieks varētu Annai palīdzēt atsijāt patiesību no daudzajiem izdomājumiem.
— Kāpēc jūs interesējaties par Sindoni? Jūs esat katoliete?
— Nē, bet… savā ziņā… vismaz nokristīta es esmu, tikai uz baznīcu iet nemēdzu.
— Jūs neatbildējāt uz manu pirmo jautājumu. Kāpēc jūs interesējaties par Sindoni?
— Tāpēc ka tas ir savāds un neizprotams priekšmets, kas izraisījis daudz strīdu un diskusiju. Un laikam bijis par iemeslu arī dažādiem nelāgiem notikumiem: ugunsgrēkiem, zādzībām katedrālē. Līķauts gluži vai pievilcis vardarbību.
Profesore Maršē nicīgi sarauca uzacis un nolēma pielikt šai sarunai punktu.
— Himenesas jaunkundz, baidos, ka nevarēšu jums palīdzēt. Mana specializācija ir pavisam cita, par ezotēriskiem jautājumiem nekad neesmu interesējusies, tāpēc jums vajadzēs meklēt citu padomdevēju, ar kuru apspriest to, kāpēc Sindone gluži kā magnēts pievelk vardarbību.
Elianna Maršē piecēlās. Viņa vairs nevēlējās tērēt laiku ar šo dumjo žurnālisti. Kā tai vispār pieticis nekaunības ierasties, lai aizkavētu viņu ar tamlīdzīgām blēņām?
Anna palika sēžam un cieši raudzījās profesorē. Bija jāizmēģina laime vēlreiz, cenšoties nepieļaut vēl kādu muļķīgu kļūdu.
— Es laikam neprecīzi izteicos, profesore Maršē. Mani neinteresē ezotērika. Man ļoti žēl, ja neviļus radīju šādu iespaidu. Es gribu uzrakstīt dokumentālu vēstījumu, kas balstītos tikai un vienīgi uz faktiem un būtu tāls no jebkādām ezotēriskām interpretācijām. Es meklēju faktus, tikai faktus, pieņēmumi man nav vajadzīgi. Tieši tāpēc es ierados pie jums. Zinu, ka jūs spēsiet atšķirt patiesību no vairāk un mazāk populāru autoru nepamatotajām hipotēzēm. Jūs trīspadsmitā un četrpadsmitā gadsimta notikumus pārzināt tik labi, it kā tās būtu mūsdienas. Tāpēc es ccru uz jūsu zināšanām un jūsu palīdzību.
Profesore Maršē vilcinājās. Tikko izskanējušie meitenes argumenti izklausījās nopietni.
— Man nav daudz laika. Tāpēc sakiet konkrēti, ko tieši vēlaties uzzināt.
Anna atviegloti nopūtās. Tagad galvenais bija uzmanīties un nejauši
nepateikt kādas muļķības — vēl viena kļūdīšanās piedota netiks.
— Es būtu pateicīga, ja jūs man izskaidrotu visu, kas saistīts ar svētā līķauta parādīšanos Francijā.
Vienaldzīgu seju profesore ņēmās detalizēti stāstīt par to, kā Sindone uzradusies Lirī miestiņā.
— Tā laika uzticamākās un sīkākās hronikas vēsta, ka 1349. gadā Žofruā dc Šarnī, Lirī pilskungs, pavēstījis, ka viņam pieder līķauts, uz kura redzams Pestītāja auguma nospiedums un kuru viņa ģimene godājot kā lielu svētumu. Šis augstmanis rakstīja vēstules pāvestam un Francijas karalim, lūgdams atļauju uzbūvēt īpašu baznīcu, kurā varētu novietot svēto relikviju un dot ticīgajiem iespēju to pielūgt. Ne pāvests, ne karalis neatbildēja uz dc Šarnī vēstulēm un atļauju baznīcas būvēšanai nedeva. Tomēr pamazām līķauts tik un tā kļuva par pielūgsmes objektu — par to parūpējās daži Lirī garīdznieki, kuri nojauta, ka šis kults vairos viņu ietekmi un varu.
— Jā, bet no kurienes uzradās pats līķauts?
— Francijas karaliskajā arhīvā joprojām glabājas vēstule, ko dc Šarnī rakstījis karalim. Tajā viņš apgalvo, ka ilgu laiku slēpis, ka viņa ģimenei pieder Jēzus līķauts, un darījis to vienīgi tāpēc, lai starp kristiešiem neizceltos strīdi. Tolaik dažādās vietās bija uzradušies arī citi līķauti: Ahcnē, Haenā, Tulūzā, Maincā un Romā. Tieši Romā, Vatikāna bazilikā kopš 1350. gada ticīgo pielūgsmei bija izstādīts viens no līķautiem, kuru, protams, uzskatīja par īstu. Žofruā de Šarnī pie savas ģimenes goda karalim un pāvestam zvērēja, ka viņa īpašumā esošais līķauts esot patiesais audekls, kurā bijušas ievīstītas Kristus miesas. Taču dc Šarnī nekad nevienam neatklāja, kā līķauts pie viņa nonācis. Vai viņš to būtu mantojis? Varbūt nopircis? De Šarnī to noklusēja, tāpēc mēs varam izteikt tikai minējumus.