Pagāja daudzi gadi, līdz dc Šarnī saņēma atļauju baznīcas būvei, — profesore Maršē turpināja, — tomēr viņš pats nepiedzīvoja dienu, kad tur tika izstādīta Sindone. Dc Šarnī krita pie Puatjē, kaujas laikā ar savu augumu aizsegdams Francijas karali. Dc Šarnī atraitne relikviju uzdāvināja Lirī baznīcai, tādējādi vairojot vietējo priesteru turigumu. Citu ciemu un pilsētu garīdznieki kļuva arvien skaudīgāki, un drīz sākās nopietnas nesaskaņas. Truā bīskaps pavēlēja veikt izmeklēšanu. Viņam pat izdevās sagādāt svarīgu liecinieku, kas ļāva apšaubīt līķauta autentiskumu. Liecinieks bija kāds gleznotājs, kurš apgalvoja, ka attēlu uz linaudekla esot uzgleznojis pēc Lirī pilskunga pavēles. Nu bīskapam bija pietiekams pamats aizliegt līķauta izrādīšanu baznīcā. Tikai pēc vairākiem gadiem, precīzāk, 1389. gadā cits Žofruā, kuru mēs varētu saukt par Žofruā II de Šarnī, izcīnīja pāvesta Klementa VII atļauju izstādīt līķautu. Drīz atkal iejaucās Truā bīskaps, kuram nebija pa prātam svētceļnieku straumes, kas plūda pielūgt Sindoni. Bīskapam izdevās panākt, ka līķauts uz vairākiem mēnešiem no jauna tiek noglabāts šķirstā un paslēpts ticīgo skatieniem, bet tostarp Žofruā de Šarnī noslēdza vienošanos ar pāvestu: līķautu drīkst rādīt ticīgajiem ar noteikumu, ka vietējie priesteri tiem izskaidros, ka audekls ir tikai gleznojums, kurš atveido Kristus padeso līķautu.
Runādama bezkrāsaini vienaldzīgā balsī, profesore Maršē turpināja ceļojumu cauri tālajiem gadiem un pastāstīja, ka Žofruā II de Šarnī meita Margerita de Šarnī nolēma līķautu uzglabāt sava otrā vīra grāfa de la Roša pilī.
— Kāpēc? — jautāja Anna.
— Tāpēc, ka 1415. gadā Simtgadu kara laikā bieži notika laupīšanas. Margerita nosprieda, ka daudz lielākā drošībā relikvija būs vīra pilī Sentipolitsirlcdubā. Viņa bija apbrīnojama sieviete un, otrreiz palikusi atraitnēs, mācēja daudzkāršot savus pieticīgos ienākumus, panākot, lai samaksā ikviens, kurš līķautu vēlas aplūkot tuvumā. Tieši naudas grūtības pamudināja Margcritu pārdot relikviju Savoju dinastijai. Sindone mainīja īpašnieku 1453. gada 22. martā. Lirī priesteri protestēja un apgalvoja, ka patiesie līķauta īpašnieki esot viņi, jo galu galā Žofruā I de Šarnī atraitne viņiem to bija uzdāvinājusi. Taču Margerita šajos iebildumos neklausījās un uzsāka pārticīgu dzīvi, no Savoju nama saņēmusi Varambomas pili un Miribilas lēni, kas ienesa labu renti. Ir saglabājies pirkuma līgums, ko parakstījis Savojas hercogs Luijs I. Bet tālākā Sindones vēsture ir plaši zināma.
— Es gribēju jums jautāt, vai pastāv iespēja, ka Sindone Francijā būtu nonākusi ar templiešu starpniecību.
— Ak, templieši! Neziņas un tumsonības dēļ viņiem ticis tik daudz apmelojumu! Tik daudz leģendu sacerēts! Taču tās visas ir sēnalas — par templiešiem lielākoties runā pseidozinātne un pseidoliteratūra. Vai zināt, kāpēc? Tāpēc, ka daudzas masonu organizācijas uzskata sevi par Tempļa ordeņa mantiniecēm. Tās aktīvi iesaistījās sabiedriskās norisēs, bet, piemēram, franču revolūcijas laikā dažas nostājās vienā, bet citas otrā pusē…
— Vai pats Tempļa ordenis turpināja pastāvēt?
— Protams. Ir organizācijas, kuras, kā jau teicu, uzdodas par tā mantiniecēm. Un nedrīkst aizmirst, ka Skotijā Tempļa ordenis nekad nav ticis iznīcināts. Tomēr cs pati palieku pie pārliecības, ka Templis ir gājis bojā 1314. gada 19. martā tai sārtā, kurā Filips Skaistais pavēlēja sadedzināt lielmestru Zaķu de Molē un citus bruņiniekus.
— Es biju Londonā un iegriezos kādā centrā, kas pēta Tempļa vēsturi.
— Šādu klubu un organizāciju, kas dažādi apliecina savu saistību ar Tempļa ordeni, ir daudz. Taču mani tās absolūti neinteresē.
— Kāpēc?
— Himenesas jaunkundz, cs esmu vēsturnicce.
— Jā, cs zinu, bet…
— Nav nekādu bet. Jums ir vēl kādi jautājumi?
— Jā, es vēlētos zināt, vai de Šarnī dzimta ir izdzīvojusi līdz mūsdienām. Vai mūsdienās ir kādi Žofruā dc Šarnī pēcteči?
— Ļoti iespējams. Taču aristokrātu dzimtu pēctecības jautājumi ir atsevišķa nozare, iesaku jums vērsties pie kāda ģenealoģijas speciālista.
— Atvainojiet, ka atkārtojos, tomēr kur, jūsuprāt, Žofruā de Šarnī ieguva līķautu?
— Nezinu. Jau teicu, ka viņš pats to nekad neatklāja. Un neko neizpauda arī viņa atraitne un vēlākie pēcteči. Šī relikvija varēja būt nopirkta vai saņemta dāvanā, bet mēs to nekad precīzi nenoskaidrosim. Tolaik
Eiropā bija milzums relikviju, ko no Austrumiem bija atveduši krustneši. Vairums, protams, bija viltojumi, tāpēc ari ir ziņas par neskaitāmiem svēto kauliem, līķautiem, svētajiem grāliem un tā tālāk.
— Vai ir iespējams uzzināt, vai Žofruā de Šarnī ģimene ir bijusi saistīta ar krusta kariem?
— Atkārtoju: jums vajadzētu konsultēties pie ģenealoģijas eksperta. Ja nu vienīgi… — Profesore pieklusa un, domās iegrimusi, bungoja pa galdu ar pildspalvas galu. Anna saspringti gaidīja, kas sekos šim klusuma brīdim.
— Iespējams, ka Žofruā de Šarnī tā vai citādi bija rados Žofruā dc Šarnē, Tempļa ordeņa vizitatoram Normandijā, kurš ilgi bija cīnījies Svētajā Zemē un sadega sārtā kopā ar Žaku de Molē. Izskaidrojums varētu būt ortogrāfisks, rakstībā atšķiras tikai viens burts, un…
— Jā, jā, jums taisnība! Esmu pārliecināta, ka viņi ir no vienas ģimenes!
— Jaunkundz, tagad jūs sev vēlamo uzdodat par esošo. Es gribēju teikt, ka pastāv iespēja, ka abi uzvārdi nākuši no vienas saknes, tāpēc līķ-
v • v v
auta īpašnieks Žofruā dc Sārnī…
— … relikviju bija ieguvis no sava radinieka Žofruā de Šarnē, kurš pirms daudziem gadiem to bija atgādājis uz Franciju no Svētās Zemes un glabāja savas dzimtas pilī. Šo nekādi nevar saukt par muļķīgu minējumu.
— Tas tomēr tāds ir. Redziet, Žofruā de Šarnē bija ietekmīgs templietis. Ja viņš būtu ieguvis kādu relikviju, tā automātiski kļūtu par ordeņa īpašumu un viņš to nekādi nebūtu varējis uzglabāt savas dzimtas namā. Par tcmplieti Žofruā de Šarnē ir saglabājies daudz dokumentu, jo viņš līdz pašām beigām palika uzticīgs lielmcstram dc Molē un Templim… Bet nevajadzētu aizrauties ar tukšu fantazēšanu.
— Vai tiešām nevar pieļaut iespēju, ka de Šarnē kāda iemesla dēļ līķautu neatdeva ordenim?
— Šaubos. Tas nekādi nesaskan ar to, kas mums zināms par šo bruņinieku. Atvainojiet, ka sajaucu jums galvu. Visticamāk abi Žofruā tomēr nav no vienas ģimenes, un ar nelielām izmaiņām uzvārda rakstībā šoreiz neko izskaidrot nevarēs…
— Es braukšu uz Lirī.
— Ļoti labi. Vai jums ir vēl kādi jautājumi?
— Liels paldies. Domāju, ka jūs neviļus atklājāt daļu sena noslēpuma. Elianna Maršē atvadījās no Annas Himenesas, kārtējo reizi guvusi
apstiprinājumu savam viedoklim par žurnālistiem: tic ir virspusēji, pusizglītoti un noskaņoti uz muļķīgām spekulācijām. Kāds gan brīnums,
ka avīzēs sarakstīts tik daudz nejēdzību.
* * *
Anna ieradās Truā nākamajā dienā pēc tikšanās ar profesori Maršē. Viņa noīrēja mašīnu, aizbrauca uz Lirī un pārsteigta atklāja, ka tas ir pavisam mazs ciems, kurā nav vairāk par piecdesmit iedzīvotājiem.