Viņa staigāja pa senās pils drupām, glāstīja apsūnojušos akmeņus, cerēdama, ka šie pieskārieni atmodinās viņas intuīciju un uzvedinās uz pareizā ceļa. Pēdējā laikā Anna visbiežāk paļāvās uz nojausmām un pēkšņi atausušām domām, nevis ilgās pūlēs nākušiem spriedumiem.
Pa taciņu, kas vijās gar dižciltīgā Žofruā cietokšņa drupām, tuvojās sirma sieviete ar suni. Viņa nopētīja Annu no galvas līdz papēžiem.
— Labdien!
— Labdien!
— Šeit ir ļoti skaisti.
— Ir gan, bet jaunie parasti tā nedomā, viņiem patīk lielās pilsētas.
— Tas jau tikai tāpēc, ka pilsētā ir vairāk iespēju atrast darbu.
— Darbu var atrast visur, ja vien cilvēks grib strādāt. Šeit, Lirī, ir laba un auglīga zeme. No kurienes esat jūs?
— No Spānijas.
— Tā jau man likās. Akcents tomēr ir dzirdams, kaut arī franciski jūs runājat labi.
— Paldies.
— Ko jūs šeit darāt? Apmaldījāties?
— Nē, speciāli atbraucu apskatīt Lirī. Esmu žurnāliste un rakstu par svēto līķautu. Un tā kā pirmās ziņas par to saistītas tieši ar Lirī…
— Tas taču notika pirms daudziem gadsimtiem. Un tagad runā, ka līķauts nemaz neesot īsts, to esot uzgleznojuši tepat Lirī.
— Un kā domājat jūs?
— Man ir vienalga. Es neesmu ticīgā. Visi tie stāsti par svētajiem un relikvijām mani nekad nav interesējuši.
— Par sevi varu teikt to pašu. Taču man uzticēja pienākumu rakstīt par šo tēmu, un darbs ir un paliek darbs.
— Šeit jau jūs nekā neatradīsiet. Cietokšņa drupas, tas ari viss.
— Vai nav saglabājušies arhīvi vai de Šarnī ģimenes dokumenti?
— Varbūt kaut kas glabājas Truā, kaut arī dzimtas pēcteči dzīvo Parīzē.
— Dzīvo Parīzē? Mūsdienās?
— Jā, protams. De Šarnī dzimtai ir daudz atzarojumu.
— Kā es varētu šos cilvēkus atrast?
— Nezinu, man ar viņiem nav nekādu sakaru, kaut ari reizēm kāds no viņējiem te iegriežas. Pirms trim vai četriem gadiem bija atbraucis viena Šarnī zara jaunākais dēls. Skaists puisis! Visi gāja uz viņu paskatīties.
— Bet kā lai cs viņus atrodu?
— Iegriezieties tais mājās — tur tālāk ielejā. Tur dzīvo Didjē kungs, viņš pārrauga de Sārnī zemes īpašumus.
Anna atvadījās no vecās sievietes un steidzās uz norādīto namu. Vai tiešām viņai tik neticami paveiksies un izdosies satikt Žofruā de Šarnī pēctečus?
Didjē kungs bija plecīgs, sirms vīrs visai nelaipnu seju un raudzījās Annā neuzticības pilnām acīm.
— Atvainojiet, Didjē kungs, cs esmu žurnāliste un rakstu par svēto līķautu. Tieši tāpēc esmu atbraukusi uz Lirī. Zinu, ka šī zeme pieder de Šarnī ģimenei un jūs pie viņiem strādājat.
Didjē izskatījās samiegojies un īgns. Viņš mierīgi bija snauduļojis savā ērtajā atpūtas krēslā, kad pie durvīm bija atskanējis negaidīts zvans. Tā kā sieva rosījās mājas tālākajā daļā, durvis bija atvēris viņš pats. Un, lūk, tagad viņam vajadzēja sarunāties ar svešu, uzbāzīgu jaunkundzi.
— Ko jums vajag?
— Es būtu pateicīga, ja jūs man pastāstītu par šo ciemu un de vŠarnī ģimeni…
— Kāpēc?
— Es jau teicu, ka esmu žurnāliste un rakstu par svēto līķautu.
— Un kas man par to? Es tak neiešu jums stāstīt par Sārnī tikai tāpēc, ka jūs esat žurnāliste.
— Tas taču nav nekas slikts. Manuprāt, jūsu cicms var lepoties, ka tieši te pirmoreiz parādījies svētais līķauts un…
— Tas līķauts te nevienu neinteresē. Ja meklējat informāciju par ģimeni, brauciet uz Parīzi. Seit jūs neko neuzzināsiet, mēs nevienam nekādas baumas nestāstīsim.
— Didjē kungs, jūs esat mani pārprads, es nemeklēju baumas. Es vēlos uzrakstīt nopietnu rakstu, kurā liela lomu būtu atvēlēta arī šī ciema un dc Sārnī dzimtas vēsturei. De Sārnī bija pirmie zināmie svētā līķauta īpašnieki, relikvija bija izstādīta šī ciema baznīcā, manuprāt, tas tiešām ir iemesls lepnumam.
— Daži no mums domā tāpat.
Anna un Didjē kungs pievērsa skatienus sievietei, kas tikko bija ienākusi viesistabā. Gara, spēcīga auguma, dažus gadus jaunāka par savu vīru un atšķirībā no tā — smaidošu, sirsnīgu seju.
— Man ir aizdomas, ka jūs manu vīru esat pamodinājusi no pēcpusdienas snaudiena. Tādi satricinājumi visai smagi ietekmē viņa noskaņojumu. Nāciet iekšā. Vai varu jums piedāvāt tēju vai kafiju?
Anna, ilgi nedomājot, iegāja mājā.
— Liels paldies. Ja tas jums nebūs pārliecīgs apgrūtinājums, es labprāt iedzeršu kafiju.
— Tūlīt uzvārīšu. Nāciet, sēdieties.
Didjē pāris saskatījās. Nebija nc mazāko šaubu, ka strīdi šai mājā ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa, — abu raksturi bija pārlieku atšķirīgi. Gaidot Didjē kundzes atgriešanos no virtuves, Anna pūlējās uzturēt pieklājīgu sarunu par laikapstākļiem un tamlīdzīgiem jautājumiem. Kad saimniece atnesa kafiju, viņa tai izskaidroja sava apmeklējuma iemeslus.
— Apkārtējās zemes de Šarnī ģimenei pieder kopš neatminamiem laikiem. Jums vajadzētu aiziet uz mūsu baznīcu, tur noteikti ir saglabājušies kādi dokumenti. Un, protams, jums jāiegriežas Truā vēstures arhīvā.
Didjē kundze ilgi stāstīja par cicma dzīvi, žēlojoties, ka jaunieši to pamet. Arī abi viņas pašas dēli dzīvojot Truā, kur viens strādājot bankā, bet otram esot ārsta prakse. Anna pacietīgi klausījās garus stāstus par kaimiņiem un radiniekiem, līdz beidzot pievērsa sarunu jautājumiem, kuru dēj bija mērojusi garo ceļu uz šo cicmu.
— Un kādi ir dc Šarnī? Viņiem droši vien ir saviļņojoši ierasties savu senču dzimtenē.
— Ģimenei ir daudz atzaru, bet mēs pazīstam tikai vienu no tiem. Te viņi bieži nerādās. Par zemi gādājam mēs. Viņi ir diezgan augstprātīgi, bet tādi jau ir visi aristokrāti. Pirms dažiem gadiem bija atbraucis viens šīs zemes saimnieku attāls radinieks, izskatīgs un simpātisks puisis. Viņu te visur izvadāja mūsu priesteris. Jā, varat aprunāties arī ar priesteri, viņam ar de Šarnī ir vairāk sakaru. Un vēl cs jums iesaku aizbraukt uz Truā pie dc Šarnī īpašumu pārvaldnieka. Iedošu jums viņa adresi un telefona numuru. Kapella kungs ir ļoti laipns un neatteiksies jums palīdzēt.
Pēc divām stundām Anna izgāja no Didjē ģimenes mājokļa, kļuvusi par kādu informācijas kripatu bagātāka. Bija jau diezgan vēls, katrā ziņā Francijā šo stundu jau uzskatīja par vakariņu laiku, kad svešinieku ierašanās vairs nav vēlama. Tā nu Anna nolēma atgriezties Truā un nākamajā dienā doties uz vēstures arhīviem un Lirī baznīcu.
* * *
Truā municipālajā arhīvā vienīgais Annas sastaptais darbinieks bija jauns puisis ar pirsingu degunā un vismaz trim auskariem katrā ausī. Arhivārs tūdaļ pažēlojās, ka darbs esot nāvīgi garlaicīgs, tomēr atzina, ka viņam ar savu bibliotekāra izglītību šai pilsētā būtu grūti atrast labāku darbavietu.
Puisi sauca Zans, un viņš, uzklausījis Annu, piedāvājās palīdzēt meklējumos.
— Tu domā, tas Žofruā de Šarnē, kurš bija Tempļa ordeņa vizitators Normandijā, ir bijis mūsu Žofruā de Šarnī sencis? Uzvārdi tomēr nav gluži vienādi.
— Jā, bet varbūt tās ir tikai izmaiņas uzvārda rakstībā. Galu galā visai bieži ir gadījies, ka laika gaitā uzvārdam kāds burts pazūd vai tiek pievienots no jauna.
— Protams, protams. Es neko nesolu, bet pa abiem tomēr varam mēģināt kaut ko atrast.