Выбрать главу

Vispirms abi ķērās pie informatizētajiem arhīviem, bet visai drīz va­jadzēja pāriet pie senajiem papīra dokumentiem. Annu pārsteidza puiša plašās zināšanas. Viņš pēc izglītības bija bibliotekārs, taču bija ieguvis grādu arī franču literatūrā un senos tekstus pārzināja un lasīja brīvi.

—    Es atradu sarakstu, kurā uzskaitīti visi, kas kristīti Lirī baznīcā. Dokuments sarakstīts deviņpadsmitajā gadsimtā — kāds vietējais pēt­nieks nolēmis notraukt putekļus no ciema vēstures un centīgi pārrak­stījis baznīcas arhīvus. Paskatīsimies, vai neatradīsim ko noderīgu.

Pēc četrām darba dienām Annai un Žanam jau bija izdevies uzzīmēt de Šarnī dzimtas ģenealoģisko koku, lai gan tas neapšaubāmi bija nepilnīgs. Bija atrodamas ziņas par daudzu ģimenes locekļu dzimšanu, kristībām un kāzām, taču pavisam maz bija izdibināms par tiem, kas, noslēdzot izdevīgas alianses, laulājās vairākas reizes vai aizprecējās projām no Lirī, un tāpat gandrīz neiespējami bija izsekot daudzo ģimenes atvašu gaitām.

—    Domāju, ka tev vajadzētu lūgt palīgā kādu vēsturnieku, kas būtu eksperts ģenealoģijā.

—   Jā, man to ieteica jau iepriekš. Vai tu pazīsti kādu ģenealoģijas speciālistu?

—    Man ir draugs, Pols, kurš varbūt varētu tev palīdzēt. Viņš ir no Truā, mēs kopā pabeidzām vidusskolu. Viņš aizbrauca uz Parīzi, Sorbonā ieguva doktora grādu vēsturē, jau sāka strādāt par profesora asistentu, bet tad iemīlējās kādā skotu žurnālistē un arī pats iemācījās žurnālistikas skolā. Tagad viņi abi dzīvo Parīzē un izdod žurnālu "Noslēpumi". Man pašam ir visai nopietni iebildumi pret tāda tipa publikācijām. Viņi lie­lākoties raksta par pagātnes noslēpumiem un neatrisinātām mīklām un sadarbojas ar dažādiem zinātniekiem, arī vēsturniekiem un ģenealogiem. Varbūt Pols varētu tev ieteikt kādu speciālistu. Mēs gan neesam tikušies jau vairākus gadus kopš Pola kāzām. Viņa sieva cieta smagā nelaimes gadījumā, un uz Truā viņi vairs nav braukuši. Bet es esmu pār­liecināts, ka viņš piekritīs ar tevi aprunāties. Tomēr vispirms tev jāaiz­brauc uz Lirī baznīcu, gan jau ari tur ir saglabājušies seni dokumenti,

un varbūt prāvests varēs tev pastāstīt ko interesantu.

* * *

Lirī draudzes prāvests izrādījās sirsnīgs gadus septiņdesmit vecs sirm­galvis. Anna viņam bija piezvanījusi, un garīdznieks bija piekritis sa­tikties.

—     De Šarnī dzimta vienmēr bijusi saistīta ar šo novadu. Apkārtējā zeme viņiem pieder joprojām, bet viņi paši jau vairākus gadsimtus Lirī vairs nedzīvo.

—   Vai pašreizējos dc Šarnī jūs pazīstat?

—    Tikai dažus. Dzimtā ir vairāki atzari, un dažādu pēcnācēju, pro­tams, ir dučiem. Tā ģimenes daļa, kas visciešāk ir saistīta ar Lirī, dzīvo Parīzē. Viņi ir ietekmīgi cilvēki.

—   Viņi bieži brauc šurp?

—    Nē, patiesībā pavisam reti. Neesmu viņus redzējis gadiem ilgi.

—    Jūsu ciema iemītniece Didjē kundze man stāstīja, ka pirms trim vai četriem gadiem esot bijis atbraucis kāds ļoti simpātisks puisis no dc Šarnī ģimenes.

—   A, priesteris!

—    Priesteris?

—    Jā. Jūs pārsteidz, ka no dc Šarnī ģimenes kāds kļuvis par garīdz­nieku? — smaidot vaicāja prāvests.

—    Nē, protams, nē. Vienkārši man stāstīja, ka atbraucējs bijis ļoti izskatīgs, bet nc vārda neminēja par to, ka viņš bijis priesteris.

—   Vietējie to droši vien nemaz nezināja. Viņš ieradās laicīgajās drānās, šeit nenēsāja pat kolārkrcklu un izskatījās kā parasts sava vecuma puisis. Cik man zināms, viņš taisa spožu karjeru un par pieticīgu lauku prāvestu nemūžam nekļūs. Es par viņu neko daudz nezinu, viņš pats nav no tās ģimenes daļas, ko pazīstu labāk, taču arī viņa senči ir saistīti ar šo apkaimi. Man piezvanīja no Parīzes un lūdza, lai es viņu uzņemu.

Sarunu pārtrauca Annas mobilā telefona zvans. Meitene nospieda savienojuma pogu un izdzirda Žana satraukto balsi.

—    Anna, es domāju, man ir izdevies šo to atrast!

—    Ko tieši?

—    Palūdz, lai tēvs Salvēns tev parāda ierakstus par divpadsmitajā un trīspadsmitajā gadsimtā notikušajām kristībām. Tu redzēsi, ka daži no Sārnī agrāk bijuši Sarnē.

—    Kā tu to zini?

—    Pētīju ierakstu deviņpadsmitā gadsimta kopijas. Bet es pagaidām nezinu, vai tā ir kļūda, kas radusies, dokumentus pārrakstot. Es braucu pie tevis. Gaidi, pēc pusstundas būšu klāt.

Annai nebija viegli pārliecināt tēvu Salvēnu, lai tas viņai atļauj aplū­kot senās baznīcas grāmatas, kas draudzes bibliotēkā tika glabātas kā vislielākie dārgumi. Beigu beigās vecais prāvests runāja ar garīdznieku, kurš rūpējās par draudzes arhīvu. Tas, izdzirdis Annas vēlēšanos, neap­mierināti iesaucās: — Es vēl saprastu, ja jūs būtu vēsturniece. Bet jūs esat tikai žurnāliste, kas pati īsti nezina, ko meklē.

—   Es vēlos aprakstīt svētā līķauta vēsturi un gribētu izvairīties no neprecizitātēm un neskaidrībām.

—    Un kāds tam sakars ar de Sārnī vārda rakstības variantiem? — īgni prašņāja draudzes arhivārs.

—    Gribu noskaidrot, vai Tempļa ordeņa vizitators Normandijā, Žof­ruā de Sarnē, kurš sadega sārtā kopā ar Žaku dc Molē, ir bijis rados ar šejienes dc Šarnī. Tad varētu pieņemt, ka sākotnējais līķauta īpašnieks bijis Žofruā dc Šarnē, kurš relikviju man nezināmu iemeslu dēļ paslēpis savas dzimtas mājās. Mēs zinām, ka četrdesmit gadus vēlāk līķauts bija Žofruā de Šarnī īpašumā.

—   Citiem vārdiem sakot, jūs gribat pierādīt, ka svētais līķauts ir pie­derējis templiešiem, — noteica tēvs Salvēns.

—    Bet, ja pierādījumu nebūs, viņa tos i/gudros, — noburkšķēja arhivārs.

—    Nē, es neko neizgudrošu. Ja pierādījumu nav, tad ar to jāsamieri­nās. Es tikai mēģinu rast izskaidrojumu tam, kāpēc Sindone ne no šā, ne no tā uzradās tieši šai mazajā, nomaļajā ciemā. Un man visnotaļ pārlie­cinošs šķiet pieņēmums, ka relikviju no Svētās Zemes šurp atgādāja kāds krustnesis, kurš tikpat labi varētu būt piederīgs Tempļa ordenim. Kā ci­tādi to izskaidrot? Un Žofruā de Šarnī bez iemesla taču nebūtu zvērē­jis, ka līķauts ir īsts.

—   Viņš to nekad nepierādīja, — aizrādīja prāvests.

—    Bet varbūt viņš vienkārši nedrīkstēja teikt, kā līķautu ieguvis.

—    Blēņas! — atcirta arhivārs.

—   Atļaujiet jautāt, vai jūs paši ticat, ka svētais līķauts ir īsts.

Abi garīdznieki kādu brīdi klusēja. Viņi bija ticīgi cilvēki, un tikai tādēļ savu dzīvi bija veltījuši Dievam. Vienīgi spēcīga ticība var pamudi­nāt uz visu mūžu atteikties no ģimenes un mīlestības. Tomēr ikvienam, kurš pieņēmis šādu lēmumu, gadās brīži, kad prāta balss ieskanas ska­ļāk, un tad uzmācas šaubas, kas var kļūt mokošas un neizturami smagas.

Pirmais ierunājās arhivārs.

—   Jau pirms vairākiem gadsimtiem Baznīca ir atļāvusi pielūgt šo līķautu.

—    Es zinu, kāds ir Baznīcas viedoklis. Es jautāju, ko domājat jūs.

—    Mīļo meitenīt, — teica tēvs Salvēns, — Sindone ir relikvija, ko pielūdz miljoniem ticīgo. Zinātnieki ir nolieguši tās autentiskumu, tomēr… man jāatzīst, ka toreiz, kad pats to redzēju Turīnas domā, mani pārdzīvojumi bija ļoti spēcīgi. Šim audekla gabalam neapšaubāmi pie­mīt kaut kas pārdabisks par spīti rezultātiem, ko devušas pārbaudes ar radioaktīvo oglekli.

Kad ieradās Zans, Annai vēl nebija izdevies pierunāt garīdzniekus, lai tic atļauj izpētīt senos draudzes dokumentus.