Kaut arī pirmajā mirklī prāvests un arhivārs Žanu nopētīja aizdomu un nepatikas pilniem skatieniem, puisim pietika ar desmit minūtēm, lai iegūtu atļauju doties uz baznīcas arhīva telpu un aplūkot visu, kas vajadzīgs. Arhivārs pat neatteicās palīdzēt sameklēt īstos ierakstus.
Aizritēja vairāk nekā divas stundas, līdz viņiem izdevās atrast meklēto: Lirī bija mitinājušies ne vien de Šarnī, bet arī vīri, kuru uzvārda rakstība par vienu burtu atšķīrās.
Atgriezušies Truā, Anna un Zans devās vakariņās.
— Mums tomēr izdevās!
— Jā, tev bija taisnība, abi Žofruā tomēr bijuši radinieki.
— Patiesībā to neizdomāju es. Par šādu iespēju man ieminējās profesore Elianna Maršē. Tagad es esmu pārliecināta, ka sākotnējais Sindones īpašnieks bijis Žofruā dc Šarnē. Viņš to lika uzgleznot vai ari atgādāja no Svētās Zemes, kur droši vien nopirka kā īstu.
— Ja relikvija būtu īsta, tā būtu palikusi Tempļa īpašumā. Neaizmirsti, ka bruņinieki deva nc tikai šķīstības, bet arī nabadzības zvērestu. Viņi atteicās no privātīpašuma, un katram atsevišķi viņiem nekas nepiederēja. Tāpēc man joprojām šķiet pārlieku dīvaini, ka līķauts piederējis kādam templietim. Var jau būt, ka abi Žofruā bijuši radinieki. Tomēr runas par to, ka relikvija bijusi templicša īpašumā, pagaidām ir pilnīgi nepamatotas. Mums nav pierādījumu.
— Pierādījums ir tas, ka viņš bijis Svētajā Zemē, — nepiekāpās Anna.
— Jā, tāpat kā vairums templiešu.
— Bet vairumu nesauca par Žofruā dc Šarnē.
— Anna, tava teorija ir interesanta, taču pagaidām izskatās baltiem diegiem šūta, un tu pati to lieliski zini. Jūs, žurnālisti, pārāk bieži nepierādītus pieņēmumus pasniedzat kā drošus faktus. Tāpēc cs nespēju ticēt tam, ko raksta avīzes.
— Brīnišķīgi! Vēl viens, kuram ir aizspriedumi pret žurnālistiem!
— Tie nav aizspriedumi, tikai zināma neuzticēšanās.
— Mēs nemēdzam rakstīt melus!
— Es taču nesaku, ka jūs melojat. Visā, ko jūs rakstāt, ir daļa patiesības, bet tāpēc vien rakstītais nekļūst par pilnīgu patiesību. Es tikai gribu uzsvērt, ka tev, rakstot par Sindones vēsturi, pedantiski jāturas pie laktiem.
Citādi lasītaji tavu apcerējumu uztvers ka izdomājumus un kārtējās
ezotēriskās blēņas, bet tādu jau ir sacerēts kaudzēm.
* * *
Anna nolēma uzticēties Žanam. Viņi bija iepazinušies tikai pirms nedēļas, taču Annai šķita, it kā viņa šo puisi būtu pazinusi vienmēr. Zans bija jūtīgs, gudrs un atjautīgs. Un par spīti puiciskajai ārienei un savdabīgajam ģērbšanās stilam bija apveltīts ar nosvērtu raksturu.
Anna viņam izstāstīja visu, ko zināja, vienīgi nepieminēja Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļu un savu brāli Santjago. Beigusi stāstīt, viņa gaidīja Žana viedokli.
— Kārtējai czotēriķu grāmatai nebūtu slikti, taču patiesībā, Anna, tu man izstāstīji vienīgi par savām nojautām un aizdomām. Ja tevis stāstīto pierakstītu, protams, sanāktu aizraujošs žurnāla raksts, taču tev nav itin neviena pierādījuma un visi minējumi šķiet no gaisa pagrābti. Es negribu tevi apbēdināt, bet, ja es kādā žurnālā izlasītu šādu apcerējumu, cs rakstītajam neticētu un visu uzskatītu par tipisku pseidovēsturisku murgojumu, kādus sacer tie, kas neiedomājamus noslēpumus redz uz katra stūra un tic ari lidojošajiem šķīvīšiem.
Anna nespēja apslēpt sarūgtinājumu. Sirds dziļumos viņa atzina, ka Žanam ir taisnība. Viņas teorijām patiešām trūka nopietnu pierādījumu.
— Zini, Žan, es tomēr nepadošos. Taču, ja man neizdosies atrast pierādījumus, cs nerakstīšu ne rindiņas. To es apsolu gan tev, gan sev pašai. Tā es nelikšu vilties visiem jums, kas man tik daudz palīdzējāt. Tagad mēģināšu noskaidrot, vai viens man pazīstams Šarnī arī ir rados ar tiem, kas nākuši no Lirī.
— Tu pazīsti kādu Šarnī?
— Jā, viņš ir ļod skaists, interesants un mazliet noslēpumains vīrietis. Braukšu uz Parīzi, tur būs vieglāk sazināties ar viņa ģimeni.
— Es labprāt brauktu tev līdzi.
— Nu tad brauc!
— Nevaru, tad man jāņem atvaļinājums, bet vienas dienas laikā to nokārtot nevar. Ko vēl tu esi ieplānojusi darīt?
— Pirms prombraukšanas iegriezīšos Kapella kunga birojā, viņš ir de Šarnī īpašumu pārvaldnieks. Un es priecātos, ja tu piezvanītu tam savam draugam žurnālistam. Kā sauca viņa izdevumu? "Noslēpumi", ja? Pēc tam no Parīzes braukšu uz Turīnu, tomēr viss ir atkarīgs no tā, ko izdosies izdibināt Parīzē. Es tev regulāri zvanīšu un visu izstāstīšu. Zini, tu esi vienīgais, ar kuru cs par šiem jautājumiem esmu varējusi atklāti izrunāties. Tev veselā saprāta netrūkst, un tu mācēsi piebremzēt manu fantāziju.
* * *
Kapella kungs bija visai drūms un nerunīgs tips, kurš pieklājīgi paziņoja Annai, ka informāciju par saviem klientiem nesniegs. Viņš tikai lieku reizi apliecināja, ka Francijā patiešām esot desmitiem de Šarnī dzimtas pēcnācēju un viņa klientu ģimene esot tikai viena no daudzām ar šādu uzvārdu.
Anna vīlusies pameta Kapella kunga biroju un brauca uz Parīzi.
Nonākusi galvaspilsētā, viņa tūdaļ devās uz "Noslēpumu" redakciju, kas atradās eleganta deviņpadsmitā gadsimta nama otrajā stāvā. Pols Bisols izskatījās kā sava skolas gadu drauga Žana pretstats: tērpies nevainojamā uzvalkā, viņš drīzāk atgādināja kāda starptautiska uzņēmuma menedžeri, nevis žurnālistu. Žans jau bija viņam piezvanījis un lūdzis palīdzēt Annai.
Pols Bisols pacietīgi uzklausīja Annas stāstu, ne reizi nepārtraukdams ar jautājumiem vai komentāriem.
— Vai jūs pati apzināties, kur esat iepinusies?
— Kā jūs to domājat?
— Himenesas jaunkundz…
— Sauciet mani par Annu.
— Labi, Anna. Tātad tev ir jāzina, ka templieši joprojām pastāv. Taču tie nav tikai eleganti vēsturnieki, ar kādiem tu iepazinies Londonā.
Un tie nav ari smalki džentlmeņi, kas tiekas slēgtos klubos un apgalvo, ka ir mantojuši Tempļa garu. Zaks de Molē pirms nāves paguva parūpēties par Tempļa nākotni. Daudz bruņinieku tolaik pazuda bez pēdām un uzsāka dzīvi slepenībā. Viņi visi uzturēja sakarus ar Skotijas Templi, jo tieši tam pēc Zaķa dc Molē lēmuma bija jākļūst par jauno ordeņa sirdi. Templieši iemācījās dzīvot slepenībā, iefiltrējās daudzu Eiropas valdnieku galmos un pat pāvesta kūrijā. Tā tas turpinās līdz mūsdienām. Viņi nekur nav pazuduši.
Annai uzmācās klusas dusmas. Šis vīrietis nerunāja kā nopietns vēsturnieks. Līdz Šim viņai bija gadījies satikt cilvēkus, kuri kritizēja un izsmēja viņas trakās teorijas, aicināja beigt fantazēt un turēties pie faktiem, bet tagad piepeši bija uzradies domubiedrs, kurš nezin kāpēc šķita neciešami kaitinošs.
Bisols nocēla telefona klausuli un mirkli runāja ar sekretāri. Tad piecēlās un aicināja Annu sev līdzi. Viņš pieklauvēja pie blakus kabineta durvīm un, sagaidījis uzaicinājumu, tās atvēra.
Kabinetā pie rakstāmgalda sēdēja gadus trīsdesmit veca sieviete brūniem matiem un neiedomājami zaļām acīm. Ieraudzījusi atnācējus, viņa pārstāja klabināt datora taustiņus, uzsmaidīja, taču no krēsla nepiecēlās.
— Nāciet un sēdieties. Tātad tu esi Žana draudzene?
— Patiesībā mēs iepazināmies pavisam nesen. Taču lieliski saprotamies, un Žans man daudz palīdzēja.
— Tāds nu viņš ir pēc dabas. Bruņinieks, kurš allaž steidzas palīgā, — teica Pols. — Es gribētu, lai tu, Anna, tagad izstāstītu Elizabetei visu, ko stāstīji man.