Situācija Annai šķita arvien kaitinošāka. Viņa kļuva nervoza. Pols Bisols bija tik laipns, tomēr Anna pret viņu juta neizskaidrojamu un nekādi nepamatotu nepatiku. Tieši tikpat spēcīgu atgrūšanos izraisīja arī zaļacainā Elizabete. Uzmācās grūti apspiežama vēlēšanās bēgt projām neatskatoties. Anna tomēr saņēmās un vēlreiz izklāstīja savus pieņēmumus par svētā līķauta vēsturi.
Arī Elizabete viņu uzklausīja, nepārtraucot ar jautājumiem. Kad stāstījums bija galā, Pols un Elizabete saskatījās. Anna saprata, ka abi bez vārdiem apspriežas un vienojas par tālāko rīcību. Tad saspringto klusumu pārtrauca Elizabete.
— Es domāju, ka tev ir taisnība, Anna. Mums nekad nebija ienācis prātā saistīt Žofruā de Sarnē un Žofruā de Sārnī, bet tās patiesi varētu būt tikai divas viena uzvārda rakstības formas, jo sevišķi, ja jūs, kā tu apgalvo, abus variantus atradāt arī Lirī baznīcas dokumentos. Tātad ir skaidrs, ka abi Žofruā bija radinieki. Un varam pieņemt, ka Sindone ir piederējusi templiešiem. Kā tā nonāca pie Žofruā dc Sarnē? Man tikko ienāca prātā, ka, iespējams, lielmestrs viņam pavēlēja relikviju paslēpt, baidoties, ka Filips Skaistais mēģinās sagrābt savā varā visas Tempļa bagātības. Jā, esmu pārliecināta, ka notika tieši tā: Žaks de Molē pavēlēja, lai Žofruā de Sarnē paslēpj līķautu savas dzimtas īpašumos, un pēc vairākiem gadiem par relikvijas īpašnieku bija kļuvis viņa radinieks Žofruā de Šarnī. Jā, bez šaubām, tā tas notika.
Anna nolēma iebilst, lai gan šie iebildumi patiesībā bija vērsti pret viņas pašas pārliecību.
— Nav taču nekādu pierādījumu. Viss, ko teicu, ir tikai tukši minējumi.
— Tomēr tā ir patiesība, — nešaubīgi atbildēja Anna. — Vienmēr ir runāts par kādu noslēpumainu tcmpliešu bagātību. Iespējams, vislielākais un nekad neatrastais dārgums bija tieši līķauts, jo viņi paši to noteikti uzskatīja par īstu.
— Taču tas nav īsts, — atbildēja Anna. — Gan jau to zināja ari viņi. Sindone ir tapusi tikai trīspadsmitajā vai četrpadsmitajā gadsimtā, tāpēc…
— Jā, tev taisnība, bet varbūt Svētajā Zemē kāds to pārdeva templiešiem kā īstu. Tolaik jau nebija viegli pārbaudīt, vai relikvija ir īsta vai viltojums. Domāju, ka templieši audeklu uzskatīja par īsto Kristus līķautu un tāpēc gribēja nosargāt. Esmu pārliecināta, ka tavi minējumi, Anna, ir pareizi. Taču tev jābūt uzmanīgai, jo neviens nevar nesodīti tuvoties templiešiem. — Elizabete uz mirkli pieklusa un turpināja: — Mums ir labs ģenealoģijas speciālists, viņš tev palīdzēs. Bet cs stundas laikā pacentīšos noskaidrot ko vairāk par to tavu paziņu Šarnī.
Pols un Anna izgāja no kabineta. Anna atvadījās un apsolīja atgriezties pēcpusdienā, lai satiktos ar ģenealogu un redzētu, kādas ziņas
Elizabetei izdevies atrast par viņas paziņu Šarnī, proti, par Turīnas arhibīskapa sekretāru tēvu īvu de Šarnī.
* * *
Labu brīdi Anna bez konkrēta mērķa klejoja pa Parīzi. Viņai vajadzēja padomāt, un staigājot domas raisījās labāk. Pusdienlaikā viņa iekārtojās kādā bistro pie loga un izšķirstīja spāņu laikrakstus, ko bija izdevies nopirkt kioskā turpat netālu. Jau daudzas dienas Anna neko nebija ne dzirdējusi par notikumiem dzimtenē. Viņa arī nebija sazinājusies ne ar redakciju, ne ar brāli Santjago. Iekšējā balss vēstīja, ka izmeklēšana tuvojas noslēgumam. Anna bija pārliecināta, ka templieši ir saistīti ar Sindoni, nojauta, ka tieši viņi relikviju no Konstantinopoles atgādājuši uz Eiropu. Viņa atcerējās to vakaru Londonas Dorchester viesnīcā, kad, ieskatījusies savā piezīmju blokā, nosprieda, ka tā nevarētu būt vienkārša sagadīšanās, kuras dēļ par Turīnas kardināla sekretāru kļuvis franču priesteris ar uzvārdu Šarnī. Taču pagaidām nebija izdevies atrast nekādas pārliecinošas pēdas, nekādus pierādījumus. Netiešs apliecinājums viņas minējumu pareizībai bija ziņa, ka tēvs īvs pirms dažiem gadiem viesojies Lirī, — Anna bija pārliecināta, ka liriešu pieminētais skaistais priesteris ir tieši viņš, galu galā jaunu un izskatīgu priesteru nav nemaz tik daudz.
Varbūt tēvs īvs ir saistīts ar templiešiem? Bet ar kuriem? Ar pagātnes bruņiniekiem vai to mūsdienu mantiniekiem? Un, ja šāda saistība pastāv, ko tā nozīmētu?
Neko, viņa pati sev atbildēja. Tā nenozīmētu pilnīgi neko. Anna iztēlojās, kā skaistais priesteris, nevainīgi smaidot, viņai stāsta, ka jā, patiešām ģimene ir nākusi no Truā novada un daži no senčiem ir piedalījušies krusta karos. Nu un tad? Ko tas pierāda? Neko, itin neko. Tomēr intuīcija teica, ka šais faktos slēpjas kāda nozīmīga sakarība. Neredzams pavediens vienoja Žofruā de Šarnē un Žofruā dc Šarnī un vispēdīgi līkumu līkumiem aizvijās līdz tēvam īvam.
Tomēr Anna bija pārliecināta, ka tēvs īvs nekādi nav vainojams Turīnas katedrālē notikušajos ugunsgrēkos. Kur tad meklējams to izskaidrojums?
Pēc pusdienām Anna piezvanīja Žanam un jutās atvieglota, dzirdot, kā viņš pārliecināti apgalvo, ka par spīd visām dīvainībām Pols Bisols esot kārtīgs cilvēkus, kuram var uzticēties.
Trijos pēcpusdienā Anna atgriezās "Noslēpumu" redakcijā. Pols viņu jau gaidīja Elizabetes kabinetā.
— Mums ir daži jaunumi, — teica Elizabete. — Tavs priesteris ir dzimis ietekmīgā ģimenē. Viņa vecākais brālis bijis Nacionālās Asamblejas deputāts un tagad ir Valsts Padomes loceklis, bet māsa strādā par tiesnesi Augstākajā tiesā. Viņi nāk no sīkmuižniecības, kaut arī jau kopš franču revolūcijas laikiem Sārnī izturas kā perfekti buržuā. Priesterim Vatikānā ir spēcīgi aizbildņi. Šo to liecina jau fakts, ka viņa vecākā brāļa draugs ir kardināls Vizjē. Bet svarīgāks ir kas cits. Mūsu ģenealogs Eduārs jau trīs stundas darbojas ar viņa ģenealoģisko koku un ir pārliecināts, ka šis īvs dc Šarnī patiešām ir pēctecis tiem dc Šarnē, kuri piedalījās krusta karos, un — kas vēl svarīgāk — ir rados arī tam Žofruā de Šarnē, kurš bija Tempļa ordeņa vizitators Normandijā un kopā ar Žaku de Molē mira uz sārta.
— Jūs esat pārliecināti? — neticīgi jautāja Anna.
— Jā, — noteikti atbildēja Elizabete.
Pols Bisols ievēroja, ka Annas acīs pavīd šaubas, un nolēma iejaukties.
— Anna, Eduārs ir nopietns zinātnieks, vēstures profesors. Es zinu, ka Žanam mūsu žurnāls diez ko nepatīk, bet es varu tev galvot, ka mēs nekad neesam publicējuši neko tādu, ko iepriekš nebūtu pārbaudījuši. Mēs pētām vēstures mīklas un cenšamies atrast atbildes uz neizprotamiem jautājumiem. Un atbildes vienmēr sniedz vēsturnieki, kuriem žurnālistu komanda tikai palīdz veikt pētījumus. Mums vēl nekad nav vajadzējis kādu publikāciju atsaukt kā nepatiesu. Mēs nerakstām, ja neesam pārliecināti, ka mūsu apgalvojumi ir pamatoti. Ja runa ir tikai par nepierādītu hipotēzi, mēs to neslēpjam un tā ari sakām, nekad nemēģinot savus pieņēmumus uzdot par drošiem faktiem. Tu apgalvo, ka Turīnas katedrālē notikušie ugunsgrēki ir saistīti ar pagātni. Nezinu. Mēs par to nekad neesam domājuši un par šiem atgadījumiem neesam interesējušies. Tu uzskati, ka Sindones sākotnējie īpašnieki ir bijuši templieši, un iespējams, ka tev ir taisnība. Tāpat kā pareizs ir tavs minējums, ka tēvs īvs Šarnī nāk no ļoti senas aristokrātu dzimtas, kurā netrūcis arī templiešu. Tu mēģini tikt skaidrībā, vai templieši ir saistīti ar notikumiem katedrālē. Es nezinu, taču esmu pārliecināts, ka viņi nekādi nav vainojami. Manuprāt, templieši nemūžam negribētu Sindoni iznīcināt vai sabojāt. Bet, ja tie gribētu līķautu iegūt savā īpašumā, tas tiem sen jau piederētu — par to esmu pilnīgi pārliecināts. Tā ir ļoti spēcīga organizācija, kuras vara sniedzas daudz tālāk, nekā tu domā. Viņi ir spējīgi uz visu.