Pols uzlūkoja Elizabeti, un tā piekrītoši pamāja. Nākamajā brīdī viņas krēsls sāka ripot, apmeta līkumu rakstāmgaldam un apstājās iepretī Annai. Meitene apstulba. Viņa nebija domājusi, ka Elizabete sēž ratiņkrēslā.
Piebraukusi pavisam tuvu, Elizabete noņēma no paralizētajām kājām segu un parādīja tās Annai.
— Zans tev varbūt jau stāstīja, ka esmu skotiete, — Elizabete ierunājās. — Mans tēvs ir lords Makkenijs un pazīst lordu Makkolu. Tu droši vien šo vārdu nekad neesi dzirdējusi. Makkols ir viens no pasaules bagātākajiem cilvēkiem, taču televīzijā vai laikrakstu slejās par viņu nav nc ziņas. Viņš itin kā nemaz nepieder pie šīs pasaules, viņa pasaulē ieeja ir atļauta tikai visvarenākajiem. Makkolam pieder neiedomājami iespaidīga pils — sens tcmpliešu cietoksnis. Nevienam svešiniekam nav atļauts tam tuvoties, arī ciemiņus viņš neielūdz, lorda dzīvesveids ir ļoti noslēgts. Gan senas, gan jaunas leģendas mums, skotiem, ir īsta vājība, un par lordu Makkolu ir sacerēts daudz nostāstu. Daži no cietokšņa apkaimes iedzīvotājiem sauc viņu par Tcmplieti un apgalvo, ka palaikam pie viņa ar helikopteriem tomēr ierodoties viesi, starp kuriem manīti arī karaliskās ģimenes pārstāvji.
Elizabete ievilka elpu un turpināja: — Reiz cs par lordu Makkolu pastāstīju Polam, un mums ienāca prātā doma, ka būtu aizraujoši sagatavot rakstu par visas Eiropas senajiem tcmpliešu cietokšņiem un komendām. Nolēmām veikt inventarizāciju: noskaidrot, kuri cietokšņi sabrukuši, kuri vēl saglabājušies līdz mūsdienām un kam tie pieder. Ķērāmies pie darba, un sākumā nekādu sarežģījumu nebija. Templiešu cietokšņu ir simtiem, un no vairuma atlikusi vienīgi drupu kaudze. Nospriedām, ka būtu jauki, ka lords Makkols mums atļautu apskatīt un nofotografēt savu mitekli. Es lūdzu, lai mans tēvs ar viņu sazinās un aizbilst par mums labu vārdu. Visi pūliņi bija veltīgi. Lords Makkols bija pieklājīgs, taču nepierunājams. Es nepadevos un mierā nelikos. Zvanīju viņam, taču tālāk par sekretāru netiku. Tas atbildēja, ka lords esot Savienotajās Valstīs, tāpēc mani uzņemt nekādi nevarot. Savukārt sekretāram neesot tiesību atļaut fotografēt cietoksni. Es lūdzos, lai man vismaz atļauj to apskatīt, taču veltīgi. Bez lorda Makkola atļaujas neviens nekad un nekādu iemeslu dēļ seno cietoksni nedrīkstot apmeklēt.
— Es nepadevos arī tad, — Elizabete stāstīja tālāk. — Nolēmu aizbraukt līdz cietoksnim un klauvēt pie vārtiem. Gan jau mani ielaistu vismaz paskatīties. Tomēr vispirms nospriedu aprunāties ar tuvējās apkaimes zemniekiem. Visi par lordu Makkolu runāja ar dziļu cieņu un apgalvoja, ka viņš esot liels labdaris, kas gādājot par viņu vajadzībām. Es pat teiktu, ka viņi lordu ne tikai cienīja, bet pat dievināja. Viens no zemniekiem stāstīja, ka Makkols viņa dēlam esot apmaksājis dārgu sirds operāciju ASV.
— Beidzot cs nonācu pie vārtiem, taču iekļūt iekšā nekādi nebija iespējams. Cietoksni ieskāva mežs, kas bija apjozts ar augstu mūrētu sētu. Es sāku iet gar žogu, meklēdama vietu, kur varētu ērtāk pārrāpties pāri. Redzi, cs jau kopš desmit gadu vecuma nodarbojos ar klinšu kāpšanu. Tā ilgus gadus bija mana vislielākā aizraušanās, esmu iekarojusi diezgan daudzas virsotnes. Tāpēc man nelikās nekas īpašs pārrāpties pāri tam mūrim, kaut arī man nebija līdzi nekāda ekipējuma.
Elizabete nopūtās. — Man patiešām izdevās uzkāpt līdz pašai augšai un nolēkt pretējā pusē. Tas ir pēdējais, ko skaidri atceros. Tad atskanēja skaļš dārdiens, un manās kājās iemetās dedzinošas sāpes. Es pakritu un raudāju. Ieraudzīju vīrieti, kurš pret mani bija pagriezis ieroča stobru. Kāds cits runāja pa rāciju, tad piebrauca džips, mani iecēla iekšā un aizveda uz slimnīcu. Es paliku paralizēta. Viņi nebija šāvuši tā, lai mani nogalinātu, tomēr pietiekami precīzi, lai cs uz visu mūžu būtu krople. Visi, protams, nostājās lorda Makkola sargu pusē. Es biju tikai iebrucēja, kas bez atļaujas mēģinājusi iekļūt svešā privātīpašumā.
— Man ļoti žēl.
— Paralizēta es būšu vienmēr, un viss tikai kādas muļķīgas iedomas dēļ. Taču šo notikumu iespaidā vēl vairāk nostiprinājās mana pārliecība, ka labdarīgais lords Makkols ir ļoti īpašs cilvēks. Palūdzu savam tēvam sarakstu, kurā būtu uzskaitīti visi, kas viņaprāt regulāri tiekas ar Makkolu. Beigu beigās, gribēdams mani iepriecināt, tēvs manu lūgumu izpildīja. Biju viņam sagādājusi lielus pārdzīvojumus. Viņš vienmēr bija noskaņots pret manu darbošanos žurnālistikā un jo sevišķi dusmojās, kad sāku interesēties par tādiem cilvēkiem kā Makkols. Šis lords patiešām ir ļoti savāds. Vecpuisis, sakrālās mākslas cienītājs, neiedomājami bagāts. Reizi simt dienās viņa cietoksnī gan ar mašīnām, gan helikopteriem ierodas citi vīrieši un paliek tur divas, trīs dienas. Neviens nezina, kas ir šie viesi, tikai nojauš, ka arī tie ir tikpat ietekmīgi cilvēki. Es mēģināju izpētīt arī Makkola darījumus, taču neko daudz noskaidrot man neizdevās. Viņam pieder uzņēmumi, kuriem savukārt pieder akcijas neskaitāmos citos. Varu tev pateikt vienīgi to, ka pasaules ekonomikā nav daudz nozīmīgu notikumu, kuros nebūtu iesaistīts Makkols vai viņa draugi.
— Ko tu ar to gribi teikt?
— To, ka pastāv ietekmīgu cilvēku grupa, kas rausta aukliņas, nosakot kārtību visā pasaulē. Viņiem ir lielāka vara nekā valstu valdībām. Pareizāk, valdības ir viņu ietekmē.
— Un kāds tam sakars ar templiešiem?
— Es jau piecus gadus pētu visu, kas sarakstīts par Tempļa ordeni. Man ir daudz laika, nekur tālāk par šo krēslu es netieku. Un man ir radušies daži secinājumi: pastāv ne tikai tās neskaitāmās organizācijas, kas atklāti uzdodas par Tempļa mantiniecēm, — ir vēl kāda slepena brālība, kuras biedri ir ļoti cienījami un ietekmīgi cilvēki. Viņi visi ir augstākās sabiedrības locekļi, taču diskrēti un noslēgti. Es nezinu, kas viņi ir, nezinu, cik daudz viņu ir, tomēr esmu pārliecināta, ka tieši viņi ir īstie templieši, Zaķa de Molē mantinieki, un Makkols ir viens no viņiem. Vācot ziņas par Makkola cietoksni, es uzzināju vēl ko interesantu: jau gadsimtiem ilgi cits pēc cita mainās cietokšņa īpašnieki, un tie vienmēr ir vientuļi, neprecēti, ļoti bagāti un ietekmīgi vīrieši, kuri dedzīgi rūpējas, lai pilī nekad neiekļūtu neviens svešinieks. Esmu pārliecināta, ka pastāv templiešu karaspēks, klusa, nemanāma, labi organizēta armija, kuras locekļi spēlē nozīmīgas lomas teju visās pasaules valstīs.
— Izklausās, it kā tu stāstītu par kādu masonu biedrību.
— Tu zini, ka arī dažas masonu organizācijas uzdodas par Tempļa mantiniecēm. Taču brālība, par kuru runāju es, ir vienīgā, par kuru nekas nav zināms. Es jau piecus gadus esmu pavadījusi šajā ratiņkrēslā. Izmantojot tēva doto sarakstu un pieaicinājusi palīgos kādu lielisku žurnālistu, kam bija arī izmeklētāja pieredze, cs ieskicēju organizācijas struktūras shēmu. Un atkārtoju vēlreiz: esmu pārliecināta, ka tieši šī organizācija ir mūsdienu Tempļa ordenis. Mūsu pētījumi nebija viegli. Un Mišels, mans palīgs žurnālists, pirms trim gadiem gāja bojā autoavārijā. Man ir aizdomas, ka viņu noslepkavoja templieši. Ikviens, kurš tiem pieiet pārāk tuvai, riskē ar dzīvību. Es zinu, ko runāju: esmu noskaidrojusi, kāds liktenis piemeklējis dažus, kas bija tikpat ziņkārīgi kā mēs.
— Izklausās, ka tu esi sazvērestības teorijas piekritēja.
— Anna, esmu pārliecināta, ka pastāv divas pasaules: viena visiem redzamā un otra apslēptā, par kuru mēs neko nezinām. Tieši no šīs neredzamās pasaules tiek raustītas aukliņas, ar kurām darbina visdažādākās organizācijas, arī masonu biedrības un ekonomiskas apvienības. Jaunais Templis ir meklējams šai slepenajā pasaulē.