— Pat ja tev ir taisnība, tas nekādi neizskaidro mūsdienu templiešu saistību ar Sindoni.
— Tas gan. Man ļoti žēl. Es tev to visu izstāstīju, jo ir ļod iespējams, ka tavs tēvs īvs…
— Turpini!
— Iespējams, ka viņš ir viens no viņiem.
— Tu domā: tcmplietis no tevis pieminētās slepenās brālības?
— Tavuprāt, es runāju blēņas. Bet cs, Anna, tāpat kā tu esmu žurnāliste un lieliski protu atšķirt īstenību no izdomājumiem. Es tev atklāju savus uzskatus. Tālāk domā un rīkojies pati. Ja Sindone ir piederējusi templiešiem, ja tēvs īvs ir nācis no Žofruā de Sarnē ģimenes…
— Bet Sindone nav patiesais Kristus līķauts. Nav iespējams apstrīdēt radioaktīvā oglekļa analīžu rezultātus. Es nezinu, kāpēc Šarnī dzimta līķautu glabāja slepenībā, nezinu, kāpēc vēlāk atklāja, ka tas pieder viņiem. Patiesībā es nezinu pilnīgi neko.
Anna jutās nomākta. Klausoties Elizabetes stāstījumā, viņa aptvēra, ka šī sieviete uz viņu atstāj tieši tādu iespaidu, kādu viņa pati droši vien radīja citiem, izklāstīdama savas teorijas par svēto līķautu.
Uzbangoja neapmierinātība ar sevi. Kāpēc viņa vispār iepinusies šajos absurdajos notikumos? Kāpēc viņa iedomājās pierādīt, ka ir pārāka nekā izmeklētāji no Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas? Pietiek! Viņa nekavējoties atgriezīsies Barselonā. Atgriezīsies mājās un piezvanīs Santjago. Brālis priecāsies, dzirdot, ka viņa nolēmusi par Sindoni vairs neinteresēties.
Pols un Elizabete klusēja, netraucējot viņai gremdēties pārdomās. Abi redzēja, ka Anna ir apjukusi. Dzirdētais bija pārlieku neticams. Savus uzskatus par jauno Tempļa ordeni Pols un Elizabete pagaidām nebija uzticējuši daudziem — viņi jau bija pārliecinājušies, ka šīs zināšanas ir pārāk bīstamas, un baiļojās gan par savu, gan savu palīgu dzīvību.
— Elizabet, kā tu domā, varbūt iedosim viņai materiālus?
— Jā, iedosim.
Šie vārdi lika Annai atgriezties realitātē.
— Ko jūs gribat man dot? — viņa jautāja.
— Ņem šo mapi. Tajā ir mana piecu gadu darba kopsavilkums. Viss, ko izdibinājām kopā ar Mišelu. Te tu atradīsi vārdus un biogrāfijas visiem, kurus mēs uzskatām par jaunā tempļa mestriem. Lielmestrs, manuprāt, ir lords Makkols. Uzmanīgi izlasi visu. Varbūt tev kaut kas noderēs. Un es gribu tev ko lūgt. Mēs tev uzticamies un zinām, ka tu pavisam drīz izdarīsi svarīgu atklājumu. Nezinām, ko tieši tu atklāsi, bet tas noteikti būs saistīts ar viņiem. Tāpēc esi piesardzīga. Ja šie dokumenti nonāks nepareizās rokās, mums būs jāmirst. Par to nav nekādu šaubu. Lūdzu, neuzticies nevienam, pilnīgi nevienam. Viņu acis un ausis ir visur.
Tiesā, policijā, parlamentā, biržā… visur. Viņi jau zina, ka tu esi bijusi pie mums, tikai nezina, ko un cik daudz mēs tev esam izstāstījuši. Drošības līdzekļos mēs esam ieguldījuši lielas summas, domājam, ka noklausīšanās ierīču redakcijas telpās nav, tomēr īsti droši nevaram būt. Viņi ir ļoti vareni.
— Atvainojiet, bet vai jūs gadījumā neesat kļuvuši par paranoiķiem?
— Domā, kā vēlies, Anna. Tu sāki dzīt pēdas templiešiem tieši tāpēc, ka ticēji viņu esamībai. Galvenais, esi piesardzīga! Vai darīsi, kā mēs lūdzam?
— Neuztraucieties, cs nevienam nestāstīšu, ka jūs man iedevāt šos materiālus. Vai man tos atdot jums, kad būšu izlasījusi?
— Nē, labāk iznīcini tos. Tas jau ir tikai kopsavilkums. Bet domāju, ka tas tev noderēs, ja tomēr nolemsi pētījumus turpināt.
— Kāpēc tev liekas, ka es tos varētu pārtraukt?
Elizabete nopūtās un atbildēja: — Tavā sejā viss lasāms daudz skaidrāk, nekā tu iedomājies.
46
BaznIcā spēcīgi smaržoja vīraks. Mise nesen bija beigusies. Adaijs steidzīgiem soļiem devās uz biktskrēslu, kas atradās vistālāk no galvenā altāra.
Kopienas virsgans bija ietērpies kolārkrekiā kā katoļu mācītājs un uzlicis parūku. Rokās viņš turēja breviāru. Tikšanās bija sarunāta precīzi septiņos. Līdz noliktajam laikam bija atlikusi vēl pusstunda, bet Adaijs bija uzskatījis par labāku ierasties agrāk. Patiesībā viņš jau divas stundas klejoja ap baznīcu, pūlēdamies saprast, vai viņu neviens neizseko.
Iekārtojies biktssolā, Adaijs domāja par Guncru. Uzticamais draugs un kalpotājs pēdējā laikā bija nervozs, noguris un neapmierināts. Bet tas pats bija sakāms arī par Adaiju.
Neviens nezināja, ka viņš ir ieradies Milānā, — pat Guners ne. Bakalbasi bija saņēmis precīzas pavēles, kā noorganizēt operāciju, kuras mērķis bija laupīt dzīvību Mendibam. Savukārt Adaijs paslepus plānoja citu operāciju, par kuru neviens nebija informēts. Pārvēries biktskrēsla tumsā, viņš gaidīja algotu slepkavu. Neatkarīgu profesionāli, kas nekad nekļūdījās. Vai vismaz pagaidām nebija kļūdījies.
Par killeru Adaijam bija pastāstījis kāds Urfa dzimis vīrs, Kopienas loceklis, kurš pirms dažiem gadiem bija atgriezies dzimtenē un lūdzis piedošanu par pastrādātajiem grēkiem. Jaunībā viņš bija emigrējis uz Vāciju un tad tālāk uz Ameriku. Neprazdams atrast laimi ar godīgāku darbu, tas bija pievērsies narkotiku tirdzniecībai, kļuvis par ietekmīgas bandas vadoni un ilgus gadus pārpludinājis Eiropas pilsētas ar heroīnu. Viņš bija grēkojis, taču no savas ticības un Kopienas nebija atteicies. Reizē ar
vecumu bija ieradusies neārstējama slimība. Kad audzējs jau bija sagrauzis nelaimīgā narkodīlera iekšas, viņš bija atgriezies sen mirušo vecāku mājās, lai savas bērnības vietās rastu mierinājumu un lūgtu piedošanu Kopienas virsganam. Viņš bija piedāvājis arī dāsnu ziedojumu. Bagātie bieži domā, ka pēcnāves glābiņu var nopirkt par naudu.
Noraidījis nedziedināmi slimā vīra piedāvājumu ar visai radikāliem paņēmieniem atrisināt Kopienas samilzušās problēmas, Adaijs tomēr nebija atteicies viņu uzklausīt — tas bija virsgana pienākums.
Vienā no abu tikšanās reizēm, kad narkodīleris sūdzēja daudzos grēkus, tas Adaijam bija pasniedzis lapiņu, uz kuras bija rakstīts kādas Roterdamas pasta abonenta kastītes numurs. Vīrietis teica: ja ievajagas cilvēka, kurš spētu paveikt visgrūtākos un nepatīkamākos uzdevumus, jāraksta uz šo adresi. Tieši tā Adaijs tagad bija rīkojies. Uz Roterdamas adresi viņš bija aizsūtījis baltu lapu, uz kuras bija rakstīts vienīgi mobilā telefona numurs. Šo telefonu viņš īpaši šai vajadzībai bija nopircis Frankfurtē. Fēc divām dienām piezvanīja svešinieks. Adaijs tam pateica tikšanās vietu un laiku. Un te nu viņš sēdēja biktskrēslā un gaidīja slepkavu.
— Lai top slavēts Jēzus Kristus.
Izdzirdis vīrieša balsi, Adaijs nodrebēja. Viņš nemaz nebija pamanījis, ka uz soliņa pie biktskrēslā sāniem kāds nometies ceļos.
— Mūžīgi mūžos slavēts.
— Jums vajadzētu būt uzmanīgākam. Bijāt aizklīdis domās.
— Es gribu, lai jūs nogalināt kādu cilvēku.
— Tas ir mans amats. Vai atnesāt materiālus par manu klientu?
— Nē. Materiālu nav. Un nav pat fotogrāfijas. Jums pašam vajadzēs viņu atrast.
— Tas maksās dārgāk.
Stundas ceturksni Adaijs slepkavam skaidroja, kāds ir tā uzdevums un kā atrast vajadzīgo cilvēku. Beidzot vīrietis piecēlās un nozuda baznīcas pustumsā.