Adaijs izgāja no biktskrēslā un devās uz altāra pusi. Tur nometies ceļos līdzās lūgšanu solam, viņš aizsedza plaukstām seju un sāka raudāt.
Bakalbasi apsēdās uz dīvāna. Šai Berlīnes dzīvoklī varēja justies droši. Kopienas cilvēki to nekad agrāk nebija izmantojuši. Ahmeds bija teicis, ka tas pieder viņa dēla draudzenei, kura aizbraukusi atvaļinājumā uz Kārību salām. Atslēgas bija atstātas, lai kāds palaikam varētu pabarot kaķi un pārbaudīt, vai dzīvoklī viss kārtībā.
Garspalvainais runcis atnācēju sagaidīja ar skaļu ņaudēšanu. Bakalbasi kaķi nepatika, viņam to spalvas izraisīja alerģiju. Jau pēc īsa brīža uzmācās klepus un viss ķermenis sāka neciešami niezēt. Tomēr vajadzēja izturēt. Drīz ieradās pārējie.
Bakalbasi šos vīrus pazina kopš bērnības. Trīs no tiem jau ilgu laiku strādāja Vācijā, lai gan bija dzimuši Urfa. Divi citi joprojām dzīvoja dzimtajā pilsētā, bet ceļu līdz Berlīnei bija mērojuši atsevišķi. Visi pieci bija uzticīgi Kopienai un gatavi tās labā paveikt jebkuru darbu, vajadzības gadījumā pat ziedot dzīvību. Pagātnē tieši tā bija rīkojies ne viens vien to radinieks un priekštecis.
Viņiem bija ticis sāpīgs un nepatīkams uzdevums. Vienam no Kopienas brāļiem bija jāmirst, taču citas izejas nebija. Bakalbasi skaidri saprata, ka tikai šāds risinājums pasargās Kopienu no atklāšanas.
Bakalbasi pārējiem paskaidroja, ka nāvējošo dunča dūrienu Mendiba sānos apņēmies ietriekt Turīnā dzīvojošs puiša radinieks. Pārējo uzdevums būs vienīgi uzmanīt, vai viss notiek, kā iecerēts. Tā vai citādi bija nepieciešams uzmanīt katru Mendiba soli, tikko viņš izies pa cietuma vārtiem. Vajadzēja pārliecināties, vai policijas okšķeri patiešām Mendibu izseko.
Uzdevums nebija no vieglajiem, lai gan palīdzību bija apsolījuši ari Turīnas Kopienas locekļi. Nedrīkstēja riskēt, nedrīkstēja izraisīt policijas aizdomas. Viņiem bija vienīgi jāpieskata Mendibs. Tomēr, ja kādam no viņu pulka gadītos laba iespēja puisi neuzkrītoši nogalināt, to noteikti vajadzēja izmantot, kaut arī šis gods jau iepriekš bija atvēlēts bezmēļa radiniekam.
Līdz Turīnai katram bija jātiek saviem spēkiem. Vēlams ar automašīnu. Eiropas Savienības iekšējās robežas, par laimi, varēja šķērsot pavisam viegli un nemanāmi, neatstājot nekādas pēdas. Turīnā visiem bija jādodas uz Monumentālajiem kapiem un jāatrod 117. apbedījuma vieta. Līdzās nelielās kapličas durvīm stāvot akmens vāze, zem kuras glabājoties atslēdziņa. Kapličā iekļūt neesot sarežģīti.
Pēc tam kapličas iekšpusē jāiedarbina slepens mehānisms, kurš zem akmens zārkiem pavēršot eju uz apslēptām kāpnēm, kas vedot lejup pazemē. Apakšzemes eja viņus aizvedīšot tieši uz Turīnas katedrāli, kur dzīvo Turguts. Visu laiku, ko nāksies pavadīt Turīnā, viņu patvērums būs pazeme. Viņi nedrīkst apmesties viesnīcās, viņiem jābūt neredzamiem. Kapsēta, par laimi, bija klusa un maz apmeklēta. Vienīgi retumis te ieklīda kāds tūrists, kas vēlējās aplūkot baroka laikmeta kapenes. Kapsētas sargs, protams, bija piederīgs Kopienai — arī viņa tēvs bija ieceļojis no Urfas un apprecējis itālieti. Sargs bija krietns kristietis un uzticams sabiedrotais.
Vecais Turguts ar Ismeta palīdzību jau bija sagatavojis apakšzemes telpas. Šis patvērums bija drošāks par drošu, jo nevienam nebija zināms, ka tunelis seno kapliču savieno ar katedrāli. Šis slepenais labirints nebija iezīmēts nevienā kartē. Pazemē viņi paslēps arī nelaimīgā Mendiba līķi. Mēmais puisis paliks Turīnā uz mūžīgiem laikiem.
47
— Vai jums viss skaidrs? — viņš jautāja.
— Jā, — vienā balsī atbildēja Minerva, Sofija un Džuzepe. Antonīno un Pjetro tikai pamāja ar galvu.
Rija septiņi no rīta, taču visu sejās jau bija manāmas pirmās noguruma zīmes. Pulksten deviņos mēmais izies pa cietuma vārtiem un iesoļos brīvībā.
Marko bija sīki un smalki izstrādājis Mendiba izsekošanas plānu. Operācijas laikā varēs rēķināties ari ar karabinieru grupas un Interpola palīdzību, tomēr visvairāk Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas direktors paļāvās uz saviem cilvēkiem — tieši viņi bija visa pasākuma balsts.
Visi bija sapulcējušies brokastīs. Viesnīcas kafejnīca tikko bija atvērta, un viņi bija pirmie un visagrākie šīrīta apmeklētāji.
Sofija nezin kāpēc nervozēja, Minerva bija zaudējusi ierasto lēnīgumu un savaldību, un pat Antonīno bija saspringts, par ko skaidri liecināja sakniebtās lūpas. Toties Marko, Džuzepe un Pjetro bija pilnīgi mierīgi. Šis bija viņu darbs, un aizdomās turamo izsekošana bija tikai daļa no ierastiem pienākumiem.
— Marko, es centos saprast, kāpēc tik daudz no Urfas nākušu cilvēku ir tiešāk vai netiešāk saistīti ar Sindoni. Šonakt es pāršķirstīju Jaunās Derības apokrifus un vēl šādas tādas grāmatas par Edesas vēsturi. Varbūt tās ir pilnīgas muļķības, tomēr…
— Es klausos, Sofij. Mēs visi klausāmies. Stāsti, pie kāda secinājuma tu nonāci, — mudināja šefs.
— Nezinu, vai Antonīno man piekritīs, bet, ja ņemam vērā, ka Urfa ir tā pati Edesa un ka Edesas pirmajiem kristiešiem Sindone bija vislielākais svētums… tā taču izdziedināja no lepras arī pirmo turienes kristīgo valdnieku Abgaru… Es gribu teikt, mēs zinām, ka edesieši Sindoni glabāja kā vērtīgu relikviju gadsimtiem ilgi, līdz to nolaupīja imperators Romāns Lekapēns… Tāpēc es domāju: varbūt viņi ir nolēmuši savu svētumu atgūt.
Sofija apklusa. Viņa bija centusies ietērpt vārdos to, ko čukstēja priekšā intuīcija, taču nebija pārliecināta, vai teiktais izskanējis pārliecinoši.
— Ko tu ar to gribi teikt? — jautāja Marko.
— Es gribu teikt, ka sakritību tiešām ir nesamērīgi daudz. Visapkārt grozās pārāk daudz cilvēku, kas dzimuši Urfa un ir tā vai citādi saistīti ar Sindoni. Iespējams, ka arī mūsu mēmais ir ieradies no Urfas. Ieradies, lai iegūtu Sindoni. Un tāds pats mērķis bijis arī citiem bezmēļiem. Nezinu… Varbūt ugunsgrēki bijuši tikai paņēmiens, kā novērst uzmanību no viņu patiesajiem nodomiem. īstenībā viņi grib nolaupīt Sindoni.
— Kādas muļķības! — iesaucās Pjetro. — Sofij, tik agri no rīta nav pieņemts stāstīt pasakas.
— Zini, Pjetro, pasakām cs jau esmu par vecu. Piekrītu, ka mana hipotēze ir diezgan pārdroša. Es nepieprasu, lai kāds to uztvertu pārāk nopietni. Tomēr ir nepatīkami, ja tu vienmēr rupji izsmej visu, kas nesakrīt ar tavu viedokli.
— Nomierinieties! — uzrūca Marko. — Tavu hipotēzi par pilnīgu absurdu cs nesaukšu, Sofij. Varbūt tajā slēpjas arī kāda daļa patiesības, tomēr tas, ko tu saki, vairāk atgādina piedzīvojumu filmas scenāriju. Turklāt tas nozīmētu, ka…
— Tas nozīmētu, ka Urfa arī mūsdienās ir kristieši, — iejaucās Minerva. — Tad redz, kāpēc visi turienieši, kas tagad dzīvo Turīnā, godīgi iet baznīcā, prec itālietes un izturas kā godājami katoļi.
— Būt kristietim vēl nenozīmē būt katolim, — aizrādīja Antonīno.
— Zinu, — atteica Minerva, — bet, ieradušies šeit, viņi grib saplūst ar apkārtējo vidi, kļūt neuzkrītoši, un galu galā Kristu vienlīdz labi var pielūgt gan Turīnas katedrālē, gan kādā citā vietā.
— Man ļoti žēl, Sofij, — teica Marko. — Tava hipotēze mani tomēr nepārliecina.
— Tev taisnība, tās ir tikai manas iedomas. Atvaino, Marko, — novilka Sofija.
— Tev nav jāatvainojas. Mums allaž jāpatur prātā visas iespējas. Ne: drīkstam tik vienkārši atmest to, ko saka nojauta, lai arī cik dīvainas mūsu teorijas varētu izklausīties. Mani tavi pieņēmumi nepārliecināja, bet es labprāt uzklausītu citu domas.