Un ne tikai to vien, mēs iesim vēl tālāk. Kā piemēru gribētu minēt kafita reklā … — viņš pusvārdā aprāvās un turpināja čukstus:
— Piedodiet, mister Šoken, vai firmas Drošības dienests ir pārbaudījis šo telpu?
Faulers Šokens pamāja ar galvu. — Viss ir pilnīgā kārtībā. Šeit nav nekā cita kā vienīgi Valsts departamenta un Pārstāvju palātas ierīkotās parastās noklausīšanās ierīces. Bet tās mēs, protams, barojam ar iepriekš sagatavotu informāciju.
Harvijs nomierinājās.
— Tātad par to pašu kafitu, — viņš sacīja. — Mēs to reklamējam piecpadsmit lielākajās pilsētās. Mūsu noteikumi ir visparastākie: ikvienam, kurš to vēlas, mēs trīspadsmit nedēļas pēc kārtas piesūtām nobaudīšanai bezmaksas kafita paraugus, pēc tam iz-sniedzam tūkstoš dolāru prēmiju skaidrā naudā un finansējam nedēļas nogales atpūtu Ligūrijas Rivjerā. Bet… un te nu es jums uzticēšu to, kas, manuprāt, padara šo pasākumu patiešām grandiozu: katrs kafita paraugs satur trīs miligramus vienkārša alkaloīda. Tas ir pilnīgi nekaitīgs, tomēr nenovēršami izveido ieradumu. Pēc desmit nedēļām patērētājs ir mums kabatā uz mūžu. Izārstēšanās maksātu vismaz piecus tūkstošus dolāru, tāpēc viņam izdevīgāk dzert kafitu arī turpmāk — trīs tases katrā ēdienreizē un pa krūzei katru nakti pie gultas. Tieši tā, kā rakstīts uz kārbas.
Faulers Šokens staroja, un es atkal uzplāju sev uz sejas izteiksmi «numur viens». Har- vijam blakus sēdēja Tildija Matisa — Šokena personīgi izraudzītā kadru pārzine. Bet viņš sievietēm nekad neļāva runāt valdes sēdēs, un Tildijai blakus sēdēju es.
Domās jau sacerēju savas pirmās frāzes, kad Faulers Šokens, man vārdu nedevis, smaidīdams noteica:
— Es neuzklausīšu katru sekciju atsevišķi. Mums nav tik daudz laika. Bet jūs jau esat atbildējuši, džentlmeņi. Un atbilde man patīk. Līdz šim jūs esat veikuši ikvienu uzdevumu. Tāpēc gribu jums šodien izvirzīt jaunu.
Viņš piespieda kādu pogu uz vadības pults un apsviedās apkārt grozāmajā krēslā. Telpā nodzisa gaisma. Projicētā Pikaso glezna aiz Šokena krēsla pamazām izzuda, atsegdama ekrāna virmojošo virsmu. Uz tās lēnām sāka veidoties jauns attēls.
Es to šodien jau biju redzējis sava televizora ekrānā virs tualetes spoguļa.
Tā bija Venēras raķete, tūkstošpēdu briesmonis, seno laiku slaidā Fau-2 un druknās Mēness raķetes uzblīdusi atvase. To vēl ietvēra tērauda un alumīnija sastatnes, kuras mudžēt mudžēja no sīkām figūriņām, kas zibināja zili baltas metinātāju liesmas. Kadri acīm redzami bija filmēti senāk, jo rādīja raķeti tapšanas stadijā — tādu, kāda tā bija pirms vairākām nedēļām vai mēnešiem, nevis startam sagatavotu, kādu to biju redzčjis šorīt.
Balss no ekrāna svinīgi, bet nebēdājot par formulējuma precizitāti apgalvoja:
«Šis ir kuģis, kas metīs tiltu uz zvaigznēm!»
Pēc dobjās balss pazinu vienu no Skaņu efektu nodaļas diktoriem, bet tekstu, bez šaubām, bija sacerējusi kāda no Tildijas scenā- ristēm. Nepārspējamā paviršība, kas jāva Venēru sajaukt ar zvaigzni, liecināja, ka autore var būt tikai kāda no Tildijas darbiniecēm.
«Ar šo kuģi mūsdienu kolumbi dosies kosmosā,» balss turpināja. «Sešarpus miljonu tonnu tērauda un iegrožota zibens — pārvietošanās līdzeklis un mājoklis tūkstoš astoņi simti cilvēkiem līdz ar visu, kas nepieciešams dzīves uzsākšanai pavisam citā pasaulē. Kas ceļos šajā kuģī? Kuri būs tie laimīgie, kas pirmie iekaros jaunās pasaules bagātās, neskartās zemes? Atļaujiet jūs iepazīstināt ar dažiem no viņiem: vīrs un sieva — divi drosminieki …»
Balss nerimās. Uz ekrāna parādījās paprāva priekšpilsētas istaba agrā rīta stundā. Bija redzams, kā vīrs iebīda gultu sienā un noņem bērnu stūrīša aizžogojumu, bet sieva uzgriež automātiskā brokastu izsniedzēja numuru un sastata galdu. Sēdēdami pie galda, uz kura starp sulu traukiem un bērnu azaidu, protams, kūpēja arī pa krūzītei karsta kafita katram, viņi, it kā viens otru pārliecinādami, runāja par to, cik gudri un drosmīgi rīkojušies, pieteikdamies par Venēras raķetes pasažieriem. Pēdējam jautājumam no mazuļa mutes («Māmiņ, kad es izaugšu liels, vai es drīkstēšu ņemt līdzi savus mazos puisīšus un meitiņas uz kādu tikpat jauku vietu kā Venēra?») sekoja vesela virkne fantastisku ainavu, kas rādīja Venēru tādu, kāda tā izskatīsies ap to laiku, kad mazais būs pieaudzis, — ar zaļām ielejām, kristāldzidriem ezeriem, brīnišķām kalnu tālēm.
Reportāža nenoliedza, bet arī ne ar vārdu nepieminēja hidroponiku un desmitiem gadu ilgstošas neērtības hermētiski noslēgtajās kabīnēs, grūtības, kas būs jāizcieš pirmajiem pārceļotājiem, apgūstot Venēras bez- skābekļa atmosfēru un darbojoties bezūdens apstākļos.
Raidījumam sākoties, pavisam neapzināti biju iedarbinājis sava pulksteņa hronometru. Kad seanss beidzās, uzmetu acis rādītājiem: deviņas minūtes! Tas bija trīsreiz ilgāk par likumīgi atļauto komercsludinājumu laiku. Veselu minūti ilgāk par mūsu parastajiem raidījumiem.
Tikai krietnu brīdi pēc tam, kad bija iedegusies gaisma, sākušas kūpēt cigaretes un Faulers Šokens jau iesilis uzmundrinošā runā, es atskārtu, kā tas vispār bijis iespējams.
Faulers Šokens sāka nesteidzīgi, pa aplinkus ceļiem, kas bija kļuvuši par mūsu profesionālās mākas neatņemamu sastāvdaļu. Šefs aicināja mūs atcerēties reklāmas vēsturi — sākot ar pārdevējas primitīvo uzdevumu iztirgot mājamatniecības ražojumus un beidzot ar mūsdienām, kad reklāma radījusi jaunas rūpniecības nozares un pašos pamatos pārvērtusi visas pasaules tautu ieražas, lai apmierinātu komercijas vajadzības. Savā runā viņš neaizmirsa pieminet, kādu ieguldījumu reklāmas attīstībā devusi
Faulera Sokena asociācija ar savu vareno izaugsmi. Pēc tam viņš atgādināja:
— Jūs visi, mani kungi, zināt veco teicienu «pasaule ir mūsu austere». Mēs to tiešām esam padarījuši par savu. Bet nu mēs esam šo austeri jau norijuši. — Viņš rūpīgi izdzēsa cigareti. — Esam to norijuši, — viņš atkārtoja. — Mēs vārda tiešā un pārnestā nozīmē esam iekarojuši zemeslodi un, tāpat kā Aleksandrs Lielais, brēcam pēc jaunām teritorijām, kuras varētu iekarot. Un tur, — viņš pamāja uz ekrānu sev aiz muguras,
— tur jūs redzējāt pirmo no šīm jaunajām pasaulēm.
Kā jūs jau būsiet nomanījuši, nekad neesmu izjutis simpātijas pret Metu Ranstedu. Viņš ir visīstākais misters Spiegs, un man ir aizdomas, ka viņš noklausās pat mūsu iekšējās telefona sarunas. Viņš noteikti jau sen bija izspiegojis Venēras projektu, jo pat cilvēks ar ģeniālu uztveri un reakcijas spēju nebūtu varējis sacerēt tādu runu tik īsā laika sprīdī. Kamēr mēs pārējie vēl centāmies sagremot to, ko Faulers Šokens bija mums pavēstījis, Ransteds jau atkal rausās kājās.
— Džentlmeņi, — viņš dedzīgi iesāka,
— tas patiešām ir ģēnija cienīgs darbs. Tā nav vis kaut kāda Indija. Un tā nav parastā prece, kas šoreiz jāreklamē. Ir pārdodama vesela planēta! Es apsveicu jūs, Fauler Šoken, jūs, jaunās pasaules Klaivu, Bolivaru, Džonu Džeikobu Astoru!
Kā jau teicu, Mets runāja pirmais, bet tad cits pēc cita cēlās kājās pārējie un atkārtoja aptuveni to pašu. Ari es. Tas bija viegli, es to biju darījis gadiem ilgi, Ketija mani neparko negribēja saprast, un es jokojot centos viņai ieskaidrot, ka tas ir tikpat kā reliģisks rituāls vai tradīcija — līdzīga šampānieša pudeles sadauzīšanai pret kuģa priekšgalu vai nevainīgas meitenes upurēšanai pļaujas svētkos. Bet pat jokojot es nekad neatļāvos salīdzinājumu, ka pats esmu apmēram tāds kā upurjērs. Domāju, ka neviens no mums, izņemot varbūt Metu Ranstedu, nebūtu ar mieru iedzīvošanās dēļ vien barot ļaudis ar narkotiskām vielām. Bet, klausīdamies Faulera Sokena runā, paši savu aizrautīgo repliku apmāti, mēs bijām spējīgi uz visu, lai tikai pakalpotu savam biznesa dievam.