Priekšsēdētājs stingi blenza manī, nespēdams ticēt savām ausīm.
— Mister Kurtenej, — viņš beidzot izdvesa. — Es jūs ļoti cienu, bet nevaru uzņemties atbildību par šādu rīcību. Tas ir kaut kas nedzirdēts. Visas tiesu iestādes, res-i peldēdamas ziņu pienesēju tiesības …
— Es uzņemos visu atbildību. Vai jūs gri- j bat rakstisku apliecinājumu?
— Nē, nē, nē! Neko tamlīdzīgu! Bet, mis-ļ ter Kurtenej, ja nu es jums pateiktu ziņu pie-J nesēja vārdu, būdams pārliecināts, ka jūs] zināt likumus un esat atbildīga persona, un1 tad — izietu no istabas?
— Man gluži vienalga, kādā veidā jūs to darāt.
Viņš izlīdzinoši pasmaidīja un iečukstēja man ausī:
— Kāda misis Vorleja. Abas ģimenes dzīvo vienā istabā. Tikai, lūdzu, esiet pie-B sardzīgs, mister Kurtenej!
— Pateicos.
Viņš nervozi palūkojās visapkārt un tad kopā ar saviem padotajiem atstāja istabu.
— Nu, Filmor, — es pievērsos aizturētajam, — priekšsēdētājs teica, ka tā esot misis Vorleja.
Arestētais sāka sodīties, bet es viņu pārtraucu:
— Esmu aizņemts cilvēks. Jums taču skaidrs, ka jūsu dziesmiņa nodziedāta, vai ne? Vai zināt, ko Vogts saka par konserva- cionisma būtību?
šis vārds viņam acīmredzot neko neizteica.!
— Kas tas tāds? — viņš apmulsis ievaicājās.
— Lai paliek. Runāsim par ko citu. Man ir daudz naudas. Es varu nodrošināt jūsu ģimeni jūsu prombūtnes laikā, ja vien sadarbosieties ar mani un atzīsiet, ka esat «konss».
Viņš dažus mirkļus sasprindzināti domāja, tad teica:
— Protams, ka esmu «konss». Un kas par to? Vainīgs vai nevainīgs, pazudis esmu tā kā tā, kādēļ tad vēl slēpties?
— Ja jūs esat tāds dedzīgs «konss», tad varbūt varēsiet nocitēt kādu vietu no Os- borna darbiem?
Viņš nekad nebija dzirdējis par Osbornu, bet, izlikdamies, ka mēģina atcerēties, pūlējās kaut ko sagudrot:
— Piemēram, ir tāda vieta, kas sākas ar vārdiem: ««Konsu» galvenais uzdevums ir… ē … sagatavot vispārēju sacelšanos .. .» Nevaru atcerēties turpinājumu, bet tā sākas.
— Diezgan precīzi. Bet tagad par jūsu šūniņas sanāksmēm. Kas tajās piedalās?
— Vārdus es nezinu, — viņš atbildēja daudz drošāk. — Mums katram ir savs numurs. Vadītājs ir tāds tumšmatains zellis, un …
Lieliska izrāde! Tikai tajā nebija nekā no pusmistiskajiem konservacionistu vadoņiem Vogta un Osborna, kuru grāmatas vajadzēja studēt katrā šūniņā, kur vien bija iespējams tās sadabūt.
Kopā ar saviem miesassargiem izgāju no istabas.
Valdes priekšsēdētājam, kurš nobažījies grozījās gaitenī, es teicu:
— Nedomāju, ka tas ir «konss».
Es biju Faulera Sokena asociācijas prezidents, un viņš — tikai niecīgas, vietējas nozīmes drošības asociācijas priekšsēdētājs, tomēr kas par daudz, tas par daudz. Izslējies visā augumā, viņš cienīgi atbildēja:
— Mēs spriežam tiesu, mister Kurtenej. Un viens no pirmajiem un galvenajiem principiem, kas tiesnesim jāatceras, ir: «Labāk sodīt tūkstoti nevainīgo, nekā ļaut vienam noziedzniekam izbēgt no soda».
— Man šis bauslis ir zināms! — es atcirtu.
Sveiki.
— Hallo, hallo, — atkārtoja mans sakaru virsnieks, saklausījis speciālo steidzamās, tiešās telefona sarunas signālu, un pasniedza man klausuli. Tā bija mana sekretāre no So-, kena augstceltnes; viņa ziņoja par jaunu arestu — šoreiz Pailsitijā 3, kas atradās netālu no Kolās Raga.
Mēs izlidojām uz Pailsitiju 3, kuru tajā dienā apšļāca vareni viļņi. Es ienīstu šīs pilsētas uz jūras, jo, kā jau teicu, nepanesu nepārtrauktās šūpas.
Arestētais, kuru dēvēja par «konsu», šoreiz izrādījās vienkāršs noziedznieks. Viņš bija mēģinājis aplaupīt kādu juvelierveikalu un gribējis aiznest veselu kārbu ar vērtīgām ozola un sarkankoka piespraudēm, atstājot draudu vēstuli ar brīdinājumiem par «konsu»
atriebību bagātniekiem. I as viss bija izdomāts, lai novērstu aizdomas.
Viņš bija rīkojies ļoti muļķīgi.
Šo pilsētu apsargāja Bernsa aģentūra, un es piesardzīgi aprunājos,ar vietējās nodaļas priekšnieku. Vispirms viņš pastāstīja, .ka pēdējā mēneša laikā «konsu» arestu lielākā daļa bijuši līdzīgi šim, bet vēlāk atklāti atzinās, ka visi «konsu» aresti pēdējos mēnešos bijuši tikai tādi. Agrāk katru nedēļu esot izdevies atklāt pa «konsu» šūniņai. Viņš izteica domas, ka tā varētu būt pārejoša parādība.
No šejienes mēs devāmies atpakaļ uz Ņujorku, kur bija iekritis vēl viens «konss». Aizgāju paskatīties uz viņu un dažus mirkļus paklausījos viņa lielīgajā pļāpāšanā. Viņš labi pārzināja «konsu» vēsturi un varēja citēt Vogtu un Osbornu veselām lappusēm. Viņš apgalvoja arī, ka esot dieva izredzētais un gribot noslaucīt visus izšķērdētājus no Zemes mātes vaiga. Viņš esot «konsu» organizācijas biedrs, bet drīzāk miršot, nekā atklāšot kādu noslēpumu. Biju pārliecināts, ka tā arī notiks, jo neviena noslēpuma viņš nezināja. Pat tad, ja «konsu» organizācija būtu sarukusi līdz trim locekļiem un viens no tiem jau taisītos izlaist garu, viņi nebūtu uzņēmuši savās rindās tik nenosvērtu tipu.
Mēs atgriezāmies Šokena augstceltnē ap saules rietu, un mani sargi nomainījās. Tā bija draņķīga diena. Rezultātu ziņā tieši tāda pati kā visas pārējās, kopš biju mantojis aģentūru.
Vēl vajadzēja ierasties kādā sēdē. Es ļoti negribēju turp iet, bet mani mocīja sirdsapziņa, tiklīdz iedomājos lepnumu un uzticību, ar kādu Faulers Šokens tieši mani bija izraudzījis par sava darba turpinātāju. Pirms došanās uz valdes telpām es vēl sazinājos ar darbinieku no speciālā štata, kuru biju pieņēmis Komerciālās izspiegošanas centrā.
— Nekā jauna, ser, — skanēja atbilde. — Nekādu pēdu, kas novestu pie jūsu … pie ārstes Nevinas. Izsekotājs, kuru mēs piestiprinājām «Hlorellas» personāla šefam, pazudis. Vai meklējumus turpināt?
— Katrā ziņā turpiniet, — es teicu. — Ja jums trūkst līdzekļu vai nepieciešams lielāks, darbinieku skaits, nekavējoties informējiet mani. Bet izdariet visu pamatīgi.
Viņš apliecināja man savu uzticību un nolika klausuli, droši vien nodomādams, ka boss ir vecs muļķis, ja sēro pēc sievas, ar kuru pat nav īsti salaulājies un kura nolēmusi pazust no apvāršņa. Ko viņš domāja par pārējiem cilvēkiem, kurus biju uzdevis viņam meklēt, man nebija ne jausmas. Zināju tikai to, ka visi kontakti, kurus biju nodibinājis Kostarikā, Ņujorkas kanalizācijas strādnieku vidū un uz Mēness, pazuduši. Ke- tija vairs neatgriezās ne savā dzīvoklī, ne slimnīcā. Vorens Astrons nebija redzēts vientiešu mānītavā Pirmajā Veikalu ielā, mani «Hlorellas» šūniņas biedri bija pazuduši džungļos, un tādas pašas neveiksmes mani sagaidīja arī visos pārējos gadījumos.
Valdes sēde.
— Piedodiet par novēlošanos, džentlmeņi. Runāsim īsi un kodolīgi. Carlij, kā veicas ar Venēras jautājumu Izgudrojumu un atklājumu nodaļā?
Viņš piecēlās.
— Mister Kurtenej, džentlmeņi! Pazemīgi ziņoju, ka nodaļa raujas vaiga sviedros un mani zēni dara godu Faulera Šokena asociācijai. Konkrēti runājot, esam atraduši ceļu, kā samazināt karstumu uz Venēras. Tas ir grandiozs projekts. Eksperimenti in vitro[7] ir apstiprinājuši mūsu talantīgo Fizikālās ķīmijas un termodinamikas apakšnodaļu hipotēzes, kas tika izstrādātas, balstoties uz teorētiskiem secinājumiem un matemātiskiem aprēķiniem. Ja ap Venēru četrdesmit tūkstoš pēdu augstumā izveidos apmēram pusotra centimetra biezu ogļskābās gāzes apvalku, kam piemīt ievērojama stabilitāte un pašre- gulēšanas spēja, tad gada laikā šis apvalks pazeminās virsmas temperatūru par kādiem pieciem grādiem, līdz būs sasniegti astoņdesmit astoņdesmit pieci grādi pēc Fāren- heita. Tagad mēs pētām, kā šo milzīgo gāzes daudzumu iegūt un kā ievadīt Venēras stratosfērā. Aplūkojot šo problēmu lielos vilcienos, jāsaka, ka varam atrast dabisko CO2, varam to iegūt mākslīgi vai arī izmantot abas iespējas vienlaicīgi. Es personīgi esmu par dabisko resursu izmantošanu. Uz Venēras konstatēta aktīva vulkānu darbība, bet domājams, ka izvirdumi saturēs šķidru NH4 , kas izveidojies gravitācijas iespaidā un tad iesūcies vieglākās iežu formācijās, pa spraugām nokļūdams porainās klintīs un tur izraisīdams eksplozijas un izvirdumus. Taču esam pārliecināti, ka dziļurbumi dos mums iespēju atklāt lielus šķidrās ogļskābes krājumus …