Sīkumus viņš atstāja manā ziņā, un es savu darbu pratu.
Mēs gribējām, lai Venēru kolonizētu amerikāņi. Šā mērķa sasniegšanai bija nepieciešami trīs faktori — kolonisti, transports, kas tos nogādātu uz Venēru, un darbs, kad tie būs nokļuvuši galā.
Pirmo varēja sagādāt itin viegli ar tiešas reklāmas palīdzību. Šokena televīzijas raidījumi bija šajā ziņā pati pilnība, un tos mēs varējām izmantot kā bāzi savas ietekmes izplatīšanai. Ikviens ir ar mieru noticēt, ka labāk ir tur, kur mūsu nav. Es jau biju uzmetis plānu pasākumiem, kas neizmaksātu pat vienu miljonu dolāru. Prasīt vairāk būtu izšķērdība.
Otrs faktors tikai daļēji attiecās uz mums. Raķetes projektēja Republikas aviācijas kompānija, Bela telefona laboratorijas un Savienoto Valstu Tērauda korporācija. Biju pārliecināts, ka viņiem ir līgums ar Aizsardzības departamentu. Mūsu uzdevums bija nevis aiztransportēt cilvēkus uz Venēru, bet darīt visu, lai viņus turp vilinātu. Kad mājasmāte uzzina, ka izdegušā hromētā maizīšu grauzdētāja vietā nevar nopirkt citu, jo hroms nepieciešams Venēras raķetes dzinējam, vai kādas sīkas, panīkušas firmas ievēlētais mūžīgi neapmierinātais kongres- mens sāk vicināt valdības piesūtīto paziņojumu par atskaitījumiem un runā par tās neprātīgajiem pasākumiem — tieši tad sākas mūsu darbs. Mums jāpārliecina mājasmāte, ka raķetes ir daudz svarīgākas par maizīšu grauzdētājiem, mums jāpārliecina kongres- rnena pārstāvētā firma, ka tās taktika nav pareiza un var nest tikai zaudējumus.
Iešāvās prātā doma par askētisma kampaņu, bet es pats no tās tūlīt atteicos. Tad varētu ciest citi mūsu pasākumi. Varbūt derētu aizsākt reliģisku kustību, kas dotu zināmu morālu kompensāciju tiem astoņsimts miljoniem cilvēku, kuri paši nedosies kosmosā …
To es atzīmēju. Bruners šai ziņā varēs palīdzēt. Pēc tam sāku pārdomāt trešo faktoru. Kolonistus uz Venēras vajadzēja kaut kā nodarbināt.
Zināju, ka tieši šis jautājums ir arī Fau- lera šokena uzmanības centrā. Valdības subsīdija būtu jauks papildinājums mūsu gada budžetam, bet Šokens bija pārāk liels gars, lai apmierinātos ar vienu pašu kumosu. Mūsu mērķis bija radīt lielu industriālu kompleksu, kas gadu no gada nestu ievērojamu peļņu, pārvērst pārceļotājus un viņu bērnus par mūsu peļņas sastāvdaļu. Faulers, protams, cerēja atkārtot vēl plašākā mērogā satriecošos panākumus, kurus savā laikā guvām, nodibinot «Indiastriju». Faulers ar savu valdi toreiz apvienoja visu Indiju milzīgā kartelī, kur katru nopīto grozu, katru iri- dija stieni un katru saražoto opija kārbiņu reklamēja Faulers Šokens. Tagad to pašu varētu atkārtot uz Venēras. Šāds pasākums solīja peļņu, kas līdzinātos visas pasaules dolāru krājumiem. Vesela jauna planēta, tikpat liela un droši vien arī tikpat bagāta kā Zeme, un katrs tās mikrons, katrs miligrams piederētu mums!
Paskatījos pulkstenī. Tas rādīja gandrīz četri; ar Ketiju biju norunājis tikties septiņos. Man atlika ļoti maz laika. Uzgriezu Fsteres numuru un liku, lai viņa pasūta man vietu reaktīvajā Vašingtonas lidmašīnā, pats tikmēr sazvanījos ar vīru, par kuru bija runājis Faulers. Tas bija Džeks O'Šī, pagaidām vienīgais cilvēks, kurš bijis uz Venēras. Zēniskā un augstprātīgā balsī viņš norunāja ar mani satikšanos-.
Mums vajadzēja pavadīt liekas piecas minūtes gaisā virs Vašingtonas lidlauka, pirms varējām nosēsties. Kad beidzot nolaidāmies un pieveda trapu, ap to izcēlās liela burzma. Brinka organizācijas aģenti drūzmējās ap mūsu lidmašīnu, un viņu leitnants pieprasīja, lai katrs pasažieris uzrāda dokumentus. Kad pienāca mana kārta, gribēju noskaidrot, kas šeit īsti notiek. Viņš domīgi ielūkojās manā sabiedriskās uzticamības kartē un, ieraudzīdams tās mazo numuru, godbijīgi sveicināja.
— Piedodiet, ka mums iznāca mazliet apgrūtināt jūs, mister Kurtenej, — viņš atvainojās, — bet «konsi» pie Topekas izdarījuši diversiju. Mums ziņoja, ka vainīgais varētu atrasties reaktīvajā lidmašīnā, kas atiet no Ņujorkas četros un piecās minūtēs. Acīmredzot tā bijusi tikai pīle.
— Ko tad viņi šoreiz uzspridzinājuši?
— Dipona izejvielu resursus — mēs esam noslēguši līgumu par viņa rūpnīcu apsargāšanu. Tur kompānija viņai piederošajā kviešu laukā gribēja atklāt jaunu ogļraktuvi. Viss iesākās ar jauku ceremoniju, bet, tiklīdz hidrauliskā ogļu ieguves mašīna sāka drupināt zemes virsējo slāni, kāds no pūļa meta bumbu. Mašīnas vadītājs, viņa palīgs un kāds viceprezidents nogalināti. Bumbas metējs iejuka pūlī, tomēr mani ļaudis paspēja viņu ievērot. Gan šajās -dienās viņu notversim.
— Labu veiksmi, leitnanti — es novēlēju un steidzos uz lidostas bāru. O'Šī jau sēdēja pie galdiņa loga tuvumā .un, acīm redzami aizvainots, gaidīja mani, bet, kad es atvainojos, viņš pasmaidīja.
— Tas var gadīties katram, — viņš teica un, šūpodams īsās kājeles, griezīgā balsī pasauca viesmīli. Kad bijām pasūtījuši, ko vēlējāmies, viņš atlaidās krēslā un ievaicājās:
— Nu?
Pari galdam paveros viņa, tad ara pa logu. Dienvidu pamalē, mirkšķinādams sarkanas signāluguntiņas, vīdēja piemineklis Frankli- nam Delāno Ruzveltam, aiz tā varēja saskatīt senlaicīgā Kapitola mazo, nespodro kupolu. Biju izveicīgs un daiļrunīgs reklamētājs, taču šoreiz man saruna nevedās. O'Sī tas sagādāja prieku.
— Nu? — viņš uzjautrināts atkārtoja jautājumu, un es uzminēju viņa domas: «Tagad jums tomēr jānāk pie manis, bet tas pārmaiņas dēļ nav nemaz tik slikti.»
Es sadūšojos.
— Kas tad īsti ir uz Venēras?
— Smiltis un dūmi, — viņš nedomādams atbildēja. — Vai tad jūs nelasījāt manu ziņojumu?
— Lasīju, bet gribu zināt vairāk.
— Viss jau ir pateikts. Dieviņ tētiņ, kad es atgriezos, viņi mani noturēja izmeķlēša- nas centrā veselas trīs dienas. Ja es arī ko nepateicu, tad tagad viss ir pilnīgi izkūpējis.
— Tas nav tas, ko es domāju, Džek. Kurš gribēs zaudēt laiku, lasot ziņojumus? Manā
Zinātniskās informācijas nodaļā ir piecpadsmit darbinieki, kuru vienīgais uzdevums ir rūpīgi izlasīt katru man vajadzīgo rakstu. Bet es gribu zināt vairāk. Gribu sajust šīs planētas pulsu, un te varat līdzēt tikai jūs, jo jūs esat vienīgais cilvēks, kas tur, bijis.
— Bet es dažkārt vēlos, kaut labāk tur nekad nebūtu bijis, — O'Šī gurdi atbildēja. — Nu labi, ar ko lai sāku? Jūs jau zināt, kādēļ izvēlējās tieši mani — esmu vienīgais punduris ar lidotāja tiesībām. Par raķeti jūs arī visu zināt. Tāpat esat redzējis manis atvesto iežu paraugu analīzes. Nevar gan apgalvot, ka tām ir liela nozīme. Es nolaidos tikai vienā vietā, un piecas jūdzes tālāk varbūt ir pavisam citāda ģeoloģiskā aina.
— To visu es zinu. Bet redziet, Džek, apsvērsim šo jautājumu no cita viedokļa. Pieņemsim, ka jūs gribētu pārvietot uz Venēru cilvēkus, daudz cilvēku. Ko jūs viņiem par to pastāstītu?
Viņš iesmējās.
— Es viņiem melotu uz velna paraušanu. Bet labāk runāsim pilnīgi atklāti, jā? Ko jūs īsti vēlaties?
33
Es pastāstīju viņam par Šokena asociācijas nodomiem, un visu laiku viņa mazās, apaļās acis vērīgi lūkojās manī no mazās, apaļās sejas. Punduriem mēdz būt porcelāna figūriņām līdzīgi vaibsti, šķiet, ka liktenis, radīdams viņus tik mazus, tajā pašā laikā izveidojis viņu ārieni daudz rūpīgāk nekā parastajiem cilvēkiem, lai pierādītu, ka sīkais