Viņš brīdi vilcinājās, tad turpināja:
Zibeni gan var redzēt. Zibeņo ļoti bieži, bet nekad nelīst… Nezinu, Mič, — viņš pēkšņi aprāvās, — vai viss, ko te stāstu, maz var jūs interesēt.
Es nesteidzos atbildēt. Paskatījos pulkstenī un redzēju, ka mana lidmašīna tūlīt aties, tādēļ izslēdzu kabatas magnetofonu.
— Tas mani ļoti, ļoti interesē, Džek. Bet man vajadzēs vēl vairāk informācijas. Un nu man jāiet. Vai jūs nevarētu atbraukt uz Ņujorku un pastrādāt kādu laiku kopā ar mani? Viss, ko jūs teicāt, ir ierakstīts lentē, bet man nepieciešami arī uzskates materiāli. Mūsu mākslinieki varētu uzskicēt lieliskas ainas pēc tā materiāla, ko jau esat mums devis, bet vajadzētu vēl vairāk vielas. Un jūs pats mums esat daudz vērtīgāks nekā visas mūsu rīcībā esošās fotogrāfijas. — Es viņam neteicu, ka mūsu mākslinieki atveidos planētu tādu, kādai tai vajadzētu izskatīties, kaut arī tas neatbilstu īstenībai. — Nu, ko jūs par to domājat?
Atgāzies krēslā, Džeks atgādināja ķerubu, bet, lai gan viņš pamatīgi pārbaudīja manu pacietību, uzskaitīdams visas vietas, kur tuvāko nedēļu laikā viņa menedžers esot ieplānojis lekcijas par Venēru, tomēr beidzot bija ar mieru. Dažas intervijas varot atlikt, un tikties ar spoku stāstu autoriem varot tikpat labi Vašingtonā, kā Ņujorkā.
Tikko bijām norunājuši sastapšanos nākamajā dienā, uzliesmoja neona informācijas skala, paziņodama, ka mana lidmašīna gatava lidojumam.
— Es jūs pavadīšu līdz lidmašīnai, — Džeks piedāvājās. Viņš norausās no sēdekļa un uzmeta uz galda naudaszīmi viesmīlim. Abi kopā izspraucāmies caur galdiņu rindām un izgājām lidlaukā. Džeks apmierināts ņirdza un izgāza krūtis, kad no visām pusēm atskanēja «ak» un «vai» izsaucieni, liecinot, ka cilvēki viņu pazinuši. Lidlauks bija gandrīz tumšs, un tālās Vašingtonas ugunis meta nenoteiktu gaismu uz lidmašīnām, kas riņķoja virs mūsu galvām. No preču stacijas puses mums pretī traucās milzīgs piecdesmit- ionnīgs transporta helikopters ar piekabinātu kravas konteineru; tas vizuļoja dažnedažādās krāsās, atspoguļodams lejā mirgojošās ugunis. Helikopters lidoja ne augstāk kā piecdesmit pēdas virs mums, un man vajadzēja stingri pieturēt cepuri, lai spēcīgās gaisa strāvas to nenopūstu.
— Ir nu gan ķerra, — Džeks noņurdēja, paraudzīdamies uz helikopteru. — Ar tādiem braucamajiem rīkiem vajadzētu lidot tikai virs preču aerodromiem. Tādēļ vien, ka helikopteri viegli vadāmi, šie cirka akrobāti iedomājas, ka var plivināties, kur ienāk prātā. Ja es sāktu tā vadīt savu reaktīvo… Bēdziet! Bēdziet! — O'Šī pēkšņi ieaurojās un ar savām mazajām roķelēm iedeva man spēcīgu dunku pa vēderu. Es pārsteigts pablenzu uz viņu; tas notika pārāk pēkšņi un negaidīti, lai kaut ko varētu saprast. Viņš pagrūda mani ar visu sava mazā ķermeņa spēku, un es pastrei- puļoju dažus soļus sānis.
— Ko tas nozīmē?… — es apvainots iesaucos, bet nedzirdēju vairs pats savu balsi. Visu apslāpēja nejēdzīga dārdoņa un motora rēkoņa, tad sekoja visskaļākais brīk- šķis, kādu jebkad biju dzirdējis, jo helikoptera kravas konteiners nogāzās uz betona apmēram metru no tās vietas, kur mēs stāvējām. Uz visām pusēm pajuka mūsu reklamētie «Starrzelius» auzu pārslu sainīši. Viena no sarkanajām cilindriskajām kārbām atripoja pie manām kājām, un es apmulsis paņēmu to rokā un sāku aplūkot.
Kļuvis vieglāks, apgaismotais helikopters pacēlās augstāk un aizlidoja, bet es to nemaz nemanīju.
— Dieva dēļ, palīdziet viņiem tikt laukā! — Džeks kliedza, raustīdams mani. Mēs lidlaukā nebijām bijuši vienīgie. No sadragātā konteinera alumīnija atlieku kaudzes rēgojās ārā kāda roka ar portfeli, un cauri visdažādāko trokšņu jūklim' manas ausis uztvēra izmisīgus vaidus. Tad, lūk, par ko Džeks runāja. Vajadzēja palīdzēt šiem cilvēkiem tikt laukā. Ļāvu viņam aizvilkt sevi pie sadauzītā metāla kaudzes, un mēs pūlējāmies to izkustināt. Saskrāpēju sev roku un saplēsu žaketi, līdz ieradās lidostas darbinieki un strupi mūs aizraidīja. ,
Neatceros, kā bijām tur nokļuvuši, tikai pamazām apjēdzu, ka sēžu uz kādas ceļa somas, ar muguru atspiedies pret lidostas ēkas sienu, un Džeks visu laiku uzbudināti cenšas man ko ieskaidrot. Viņš lādējās par transporta helikopteru pilotiem, zākāja mani, jo es esot stāvējis kā zemē ieaudzis, kaut gan viņš skaidri redzējis, kā atveras konteinera skava, un vēl daudz ko citu — es visu tikpat nespēju aptvert. Atcerējos, cik nepacietīgi viņš man izsita no rokām sarkano auzu pārslu kārbu. Nervu ārsti nekad nav uzskatījuši mani nedz par pārlieku bailīgu, nedz par neparasti jūtīgu, bet līdz pat brīdim, kamēr Džeks mani iedabūja lidmašīnā, jutos kā apmāts.
Vēlāk lidmašīnas pavadone man pastāstīja, ka konteinera drupās bojā gājuši pieci cilvēki un šis notikums sacelšot lielu brēku. Bet to uzzināju tikai tad, kad jau atradāmies pusceļā uz Ņujorku. Tobrīd vienīgais, ko atcerējos, vienīgais, kas šķita svarīgs, bija Džeka vardi, kurus viņš dusmās un ar dziļu ;išutumu porcelānam līdzīgajā sejā atkārtoja vairākas reizes: — Pasaulē ir pārāk daudz cilvēku, Mič! Un sasodīti maz vietas! l'smu ar sirdi un dvēseli par jūsu projektu. Mums vajadzīga Venēra, Mič, mums vajadzīga telpa …
3
ketijas dzīvoklis Bensonherstā, pilsētas centrā, nebija liels, bet ļoti ērts. Tas bija skaisti, mājīgi un racionāli iekārtots. Kas gan cits to zinātu labāk par mani? Piespiedu zvana pogu virs plāksnītes ar uzrakstu «Dr. Nevina» un uzsmaidīju Ketijai, kad viņa atvēra durvis.
Ketija nesmaidīja, bet tūlīt izteica divus pārmetumus: «Tu nokavējies, Mič» un «Es domāju, ka tu man iepriekš piezvanīsi». Iegāju un apsēdos.
— Nokavējos tādēļ, ka gandrīz dabūju galu, un nezvanīju tādēļ, ka nokavējos. Vai tas tevi apmierina? — Viņa uzdeva man tieši to jautājumu, kuru biju gaidījis, un es! pastāstīju, kā tikai par mata tiesu šovakar izglābos no nāves.
Ketija ir skaista sieviete ar sirsnīgu, at-ļ klātu seju, divu nokrāsu blondiem, vienmēr nevainojami sasukātiem matiem un smaidošām acīm. Esmu bieži lūkojies viņā, bet ne
kad nebiju to darījis tik vērīgi kā tagad, stāstot par kravas konteinera katastrofu lidlaukā. Un jāatzīstas, ka biju vīlies. Viņa, bez šaubām, juta man līdzi. Bet tāpat viņa būtu jutusi līdzi simtiem citu cilvēku, un es neredzēju viņas sejā nekā tāda, kas liecinātu, ka manis dēļ viņa būtu noraizējusies vairāk nekā par jebkuru citu vecu paziņu.
Pēc tam es viņai pastāstīju savu otro jaunumu — par Venēru *— un to, ka šī pasākuma vadība uzticēta man. Šoreiz guvu lielākus panākumus. Viņa bija pārsteigta, satraukta un laimīga un pēkšņā jūtu uzplūdā mani pat noskūpstīja. Bet, kad es noskūpstīju viņu, kā jau sen biju ilgojies, viņa atrāvās no manis un apsēdās istabas pretējā stūrī, it kā tādēļ, lai pa automātu pasūtītu dzērienus. .
— Tas ir jāapslaka, Mič, — viņa smaidīdama teica. — Vismaz ar šampanieti. Mīļais Mič, tās taču ir brīnišķīgas vēstis!
Es tūlīt izmantoju izdevību.
— Vai mēs to nevarētu nosvinēt kopā? Tā īsti nosvinēt?
Viņas brūnās acis kļuva atturīgas.
— Hm, — viņa novilka, bet tad piekrita: Protams, Mič. Paklaiņosim pa pilsētu,
bet tikai ar vienu noteikumu: maksāju es, un nemaz nemēģini strīdēties pretī. Taču atstāšu tevi tieši pulksten divdesmit četros. Nakti pavadīšu slimnīcā. Rīt no rīta man jāoperē, tāpēc nedrīkstu pārāk ilgi palikt augšā un arī pārāk daudz dzert.