- Bet…
nojaušu, kas tuvojas, tuvojas… nav labi, pārāk ātri… kas tuvojas, lien bieza tumsa, ceļas no ciema pamatiem aizvien tuvāk un tuvāk… rakua
- Enko, viņa klusi pasauca,
ir tik grūti runāt, tik grūti
- ir jāpasteidzas. Sagatavo Ceļojuma grāmatu.
Uz Tūkstoš Logu Namu skrēja vīrietis. Vēl nebija paspējis pārkāpt pār slieksni, kad Enko jau bija salicis somā Iziešanas rituālam vajadzīgās lietas. Gadiem ritot, bija pieradis sagatavoties ātri: ne mirstošais, ne slimnieks, ne nelaimes piemeklēts gars ilgi nevar gaidīt. Brīdī, kad rokā turēja zīmēm izrakstītā baltās govs āda ietītu rituli, Vientuļniece viņu pasauca vēlreiz:
- Un vēl, Enko…
Uz sliekšņa stāvēja Dorgs. Smagi elsa, slaucīja aumaļām plūstošos sviedrus.
-.. .paņem arī mazliet no savas miega žults.
- Mana sieva dzemdē! Dorgs izdvesa svētniekam.
Enko satrūkās, un daļa no šķidruma, ko bija sācis liet
nelielā blašķē, izlija uz grīdas. Spēji paraudzījās uz Vientuļnieci,
viņa zināja
tad pagriezās pret Dorgu.
- Cerēsim, ka ne pa īstam, viņš klusībā nomurmināja, bet satrauktajam Dorgam sacīja: Nomierinies un ej mājās. Ja tava sieva dzemdē, tava māte lieliski tiks galā pati. Tiklīdz varēšu, es aiziešu.
- Bet… samulsušais vīrietis centās kaut ko piebilst.
Tomēr Enko jau stūma viņu uz durvīm.
- Ej, ej! Rakua klāsies vieglāk, ja būsi viņai blakus! Un atgādini Dargai, lai izraksta Labās dzemdēšanas zīmi sievietei uz vēdera. Viņa mācēs.
Kad atkal palika vieni, Enko vaicāja:
- Vai tas saistīts ar to, ko gatavojamies darīt?
Vientuļniece novērsās. I'ēc īsa brīža klusi, bet noteikti
sacīja:
- Ja man šonakt neizdotos, bet Rakua piedzimtu dzīvs mazulis, pacenties, lai bērns neizdzīvo. Lai cik cietsirdīgi tas skanētu, labāk būtu, ja bael-thon neieraudzītu dienas gaismu.
Enko pamāja ar galvu.
- Lai cik cietsirdīgi tas skanētu, tev taisnība.
Vientuļniece paņēma no viņa blašķi un nodzēra lielu
malku.
XXII
Iida atkal kliedza. Tikai šoreiz pie Naara mājas stāvēja pulciņš pamodināto kaimiņu. Viņi nesarunājās, vienīgi klausījās strīda skaņās, kas plūda no mājas. Tikai Vientuļnieci un Enko ieraudzījuši, nemierīgi sakustējās un sāka švīkstēt kā zāle vējā. Vientuļniece apdullusi tuvojās viņiem, tikpat kā nesaprazdama, kas apkārt notiek. Dzirdēja, ka Enko lūdz dažiem vīriem, lai tie viņiem seko.
Mājā iegāja bez klauvēšanas. Priekšistabā Naars mēģināja mierināt satrakojušos sievu. Atnācējus ieraugot, apklusa: viņa sejas izteiksme likās pārmetām, ka tik ilgi kavējušies. Vientuļniece, nespēdama atraut acis, skatījās uz lidu, kura spieda pie krūtīm lelli. Sievietes acīs plaiksnīja dusmu liesmas, seja izskatījās tā, it kā viņa mēnesi badā bijusi, gar lūpu kaktiņiem sūcās slienas. Vientuļniece kūtri nopriecājās, ka nevar dzirdēt Iidas neprātības… droši vien satvertu viņu kā kalnu strauta straume un aizrautu sev līdzi, dauzot pret dibenā guļošajiem akmeņiem…
Viņas rokai pieskārās Enko.
- Kas mums tagad būtu jādara? vaicāja.
Jā, kas gan mums tagad jādara?
pret akmeņiem strautā
- Naar, izved lidu no šejienes, vārdi smagi vēlās pār Vientuļnieces lūpām, tomēr, šķiet, visi istabā esošie tos skaidri sadzirdēja. Lai citi tev palīdz, un lai neviens mums netraucē, kamēr Enko veic rituālu!
lida gan iespiedās stūrī, tomēr pārāk nepretojās, kad Naars un kāds kaimiņš mēģināja satvert viņu aiz rokām. Vientuļniece juta, ka kaut kas notiek ne tā, kā vajadzētu, tikai nesaprata, kas. Viņas miegainais skatiens slīdēja pār klātesošo sejām, istabas sienām, grīdu. Apstājās pie plaukta. Uz tā sēdēja piecas lelles. Raudzījās tajās nespodrām acīm.
Piecas?
- Naar! viņa iesaucās, un viņš sastinga durvīs, apstādinādams arī pārējos.
Iida sajuta Vientuļnieces smago skatienu un sarāvās. Sieviete izstiepa roku, norādot uz lelli.
- Šitai lellei ir jāpaliek te.
Naars pamāja, ka sapratis, un mēģināja atliekt ap koka rotaļlietu sakrampētos sievas pirkstus. Sākumā tikai stiprāk sāka cilāties jaunās sievietes krūtis, bet driz aizsmakusi sēkšana pārvērtās plosošā kliedzienā. Šķita, ka viņa grib kaut ko sacīt, bet nespēj skaidri izveidot vārdus. Naars, ne kliedzienam, ne mežonīgajai pretestībai uzmanību nepievērsdams, beidzot izrāva viņai no rokām lelli un padeva to kādam vīram. Tad, ar galvas mājienu paaicinājis otru palīgā, sagrāba sievu un izvilka viņu ārā. Vientuļniece paņēma no iekšā palikušā lelli un, iespiežot viņam rokās blašķi, izgrūda:
- Pamēģiniet viņai to iedzirdīt un neizlaidiet viņu no acīm!
Vīrietis pamāja ar galvu un izmetās pa durvīm. Nez, no kā bija nobijies vairāk: Iidas neprātīgās uzvedības vai tā, ka ar viņu runājusi Vientuļniece.
Droši vien no pēdējā.
XXIII
- Kur mums rituāls jāveic? vaicāja Enko.
Vientuļniece jau bija noņēmusi kapuci un raudzījās
apkārt.
- Domāju, ka varam visu darīt te. Viņa vēlreiz paraudzījās apkārt un pamāja ar galvu. Jā, lieliski derēs arī šī istaba.
Enko kārtīgi aizvēra visas durvis un logus, zem tiem ar baltu krītu zemē uzrakstīdams aizsardzības zīmes. Tad palīdzēja Vicntuļniecei saguldīt istabas vidū lelles. Ar galvām uz apļa vidu.
- Savādi, sacīja, novietodams pēdējo, tām taču vajadzētu būt pavisam satrūdējušām, ja reiz tik sen stāv šajās mājās.
Vientuļniece lēnīgi paraustīja plecus.
- Ja kādā priekšmetā iemitinās gars, tas ļoti ilgi var nemaz nemainīties vai mainīties ļoti maz. Bet pietiek garam aiziet, lai no tā nekas vairs nepaliktu.
Enko neko neteica. Izvilka no somas Ceļojuma grāmatu un aizkorķētu osainu māla trauciņu. Izņēma no ieliktņa rituli un, vilkdams plaukstu gar robiņiemtā sānā, meklēja vajadzīgo dziesmu. Taču nezināja, kas par dziesmu tā varētu būt.
- Piedod, Vientuļniec, bet man vēl nekad nav nācies veikt Iziešanas rituālu šādos apstākļos, kad, šķiet, labāk derētu rituāls garu izdzīšanai. Varbūt tu varētu…
Vientuļniece saprata un pamāja ar galvu. Pēc sejas pat aptuveni nebija noprotams, kā viņa jūtas, tomēr palēninātās kustības un reakcija liecināja par lielu nogurumu. Vai miega žults iespaidu.
- Lasi "Atkārtotos vārdus garam, kas negrib šķirties no auguma"! Vientuļniece neatminējās, kā zina šo nosaukumu, tomēr bija stingri pārliecināta, ka tieši tā ir šobrīd vajadzīgā Ceļojuma grāmatas vieta. Pēc tam pārej pie dziesmas "Mirstošam bērnam senci pavadoni aicinot". Nezinu, vai līdz tam laikam jau būšu saņēmusi ciet baelthon, bet lasi un neapstājies tik ilgi, kamēr es atgriezīšos.
- Bet ja neviens sencis neatsauksies?
Vientuļniece paraustīja plecus.
- Tad mēģināšu viņu aizvest pati.
Enko neko neteica. Atrada grāmatā vajadzīgo dziesmu un jautāja:
- Man vajdzīgs īstais izvadāmā vārds. Vai tu zini baelthon vārdu?
- Vārds? sieviete domāja.
"tev jāizraugās vārds… īstais vārds"
- Saistīšanai izmanto Taaru vārdu. Tas ir pirmā upurētā vārds, un, tā kā viņš ir visa bael-thon kodols, tikai ar to iespējams šo būtni savaldīt.
Priesteris atkorķēja osaino trauciņu un piegāja pie apļa.
- Vajadzētu katru no tām apzīmēt ar vārdu. Cik saprotu, šīs lelles ir cieši saistītas ar bael-thon, un vārda piesaistīšana materiālam ķermenim atvieglos mūsu uzdevumu.