lida, rokas nervozi lauzīdama, grozījās pa istabu (durvis kāds no ārpuses bija aizstutējis) un nezināja, ko iesākt. Sauciens joprojām skanēja viņas galvā, kad piepeši izdzirda savādu čukstu, kurš nomāca saucienu, čukstu, kurš nāca no visurienes un nekurienes. Sastinga, cenšoties ieklausīties, līdz izšķīra atsevišķus vārdus:
- V…vi…irvi… pa…ņe…m vir…r…vi! virvi
Kādu virvi? virvi virvi virvi
Virve gulēja, saritinājusies ap spaini, pilnu ūdens. Nebija gara, bet vajadzēja pietikt. Iida, klausoties čukstā, piesardzīgi tuvojās virvei, kā baidoties, ka tā piepeši varētu pārvērsties par čūsku. Nometās ceļos, nepaklausīgiem pirkstiem mēģinādama atraisīt rokturim apņemto mezglu. Neko nedomāja, tikai klausījās čukstā un saucienā, kas, viens otru papildinādami, skanēja viņai galvā un neatstāja vietas nevienai domai, nekādām šaubām… Pirms piecelšanās ieskatījās spaiņa ūdenī. Tā virsmā spoguļojās viņas seja. Ļoti mierīga. Blakus redzēja vēl vienu: otra sieviete, vaira?
caurredzama un mirdzoša, čukstēja viņai ausi. Mīlīgi, viegli smaidīdama.
- Be…et… ta…gad pa…ss… steidzies!
XXVII
Vientuļniece stāvēja apļa vidū un turēja rokās pēdējo lelli. Nebija pamanījis, pa kuru laiku viņa tur nokļuva: vienā bridi vēl sēdēja savā vietā uz grīdas viņpus aplim, nākošajā jau, kājās izslējusies, bija tā vidū. Lelles… Lelles izzuda, tiklīdz viņš nosauca to vārdus. Nē, nevis izzuda, bet sabirza tumšos putekļos. Putekļi klāja visu apļa iekšpusi, tomēr neviens netika nogūlis šaipus robežai. Bija gandrīz drošs pat ja istabā iebrāztos vējš, tie neizkustētos no vietas. Fnko atvēra nākamo Ceļojuma grāmatas dziesmu. vai atsauksies?
- Vah-al! apņēmīgi izteica, neļaudams iesakņoties šaubām. Tas ir sākums!
XXVIII
Viņa gaidīja. Cik bieži tagad nākas gaidīt! Gaidīt, gaidīt, gaidīt… Dzirdēja priesteri kaut kur tālumā lasām Ceļojuma grāmatu. Kā viņu sauc? Bija aizmirsusi. Tam nebija nozīmes. Nebija nozīmes arī viņa teiktajiem vārdiem. Tikai tam, ko tiem vajadzēja sasaukt.
Mazulis atkal kļuva nemierīgs. Protams, viņam bija bail. Ne jau no viņas, kaut gan viņa zināja tā vārdu, tikai neaizmirsti, vismaz to neaizmirsti bet no Ethnas bērniem. Tie šaudījās apkārt, kaut ko klaigādami, pīkstēdami, rūkdami un ņurdēdami kā traki
suņi. Neklausījās tajos. Un necentās ar vārdiem mierināt bērnu nobijusies dvēselīte nesapratīs, tikai sabīsies vēl vairāk. Mierinot sāka šūpot turp, atpakaļ, dungodama kaut kur dzirdētu šūpļadziesmu. Neatcerējās, kur. Bet tam nav nozīmes. Nozīme ir tikai tam, lai…
vai tiešām viņš neatsauks pavadoni, bez tā nevar bērnu palaist… kur pavadonis, bez viņa… es pati nevaru, nevaru… vai tiešām būs jāatdod, vai atdot…
- Kuš, nomierinies! teica drīzāk sev nekā bērnam, un tieši tad ieraudzīja viņu.
Jaunu sievieti baltās drānās, gariem matiem un raupjām, pie darba radušām rokām. Skatījās tikai uz mazuli un, šķiet, neko citu ne kustīgo zemi, ne garus, ne arī viņu, kas turēja bērnu rokās, neredzēja. Skatījās kā cilvēks, kas nogājis tālu ceļu un beidzot atradis to, ko sen zaudējis. Aiz viņas tālumā stiepās pēdas. Baso kāju pēdas bija vienīgais pastāvīgais un nekustīgais šajā plūdumā, kā akmeņi strauta straumes skrējienā. Kā mirusī zeme apļa vidu.
Sievietes vārds bija Iida. Nesen
sen
bija viņu satikusi dzīvo pasaulē.
Uzrunāja: Iida!
Sieviete pacēla acis. Skaidras, mierīgas.
Bez mazākās vājprāta lāses
Bez mazākās vājprāta lāses. Iida pasmaidīja. Un pastiepa rokas pretī bērnam.
- Dod man viņu, Vientuļniec, jau laiks iet. Mums abiem.
Vientuļniece stāvēja; juta, kā bērns tiecas pie otras
sievietes. Kā pie mātes. Iidas balss skanēja no tālienes. Viņa arī bija ļoti tālu.
- Es gaidu pavadoni, klusi sacīja Vientuļniece.
- Es arī esmu pavadonis! Sieviete joprojām smaidīja. Es biju tuvākais mirušais radinieks, kas varēja sadzirdēt dziesmu. Un kas gribēja aicinājumam atsaukties.
- Mirušais? Vientuļniece neuzticīgi nopētīja sievieti.
Cik viņa spēja atcerēties, vēl pirms dažām stundām
pirms dažām stundām? tas tikpat labi varēja būt arī
pirms dažām dienām vai dažiem gadiem
šī sieviete vēl bija dzīva.
Rievas uz Iidas kakla strauji kļuva blāvākas, tomēr vēl bija skaidri saskatāmas. Rievas no virves.
Iida smaidīja.
- Vaira man visu pastāstīja. Un teicās tavās domās izlasījusi, ka pavadonis droši vien neatnāks. Caur bael-thon radīto sienu neviens sencis nesadzirdēs svētumu glabātāja aicinājumu. Un tikai tajā naktī miris cilvēks var kopā ar sevi izvest arī mazo. "Bet kurš gan izšķirsies par pašnāvību vai uzņemsies nogalināt otru?" tu tad nodomāji. Es to izdarīju, lai palīdzētu mums visiem. Bet visvairāk Taaru, manam mazajam Taaru!
Izdzirdis no sievietes lupām savu vārdu, mazulis iespurdzās. Un iesmējās, pirmo reizi iesmējās. Un uzrunāja Vientuļnieci. Laid mani, viņš teica, es gribu iet ar viņu!
Sieviete ar bērnu ātri attālinājās. Plūsma aizvilka viņu pēdas. Pirms viņa pazuda skatienam, pamanīja vēl vienu tēlu, kas bija gaidījis tālumā. Vēl vienu sievieti. Arī viņas vārdu reiz bija zinājusi… Gari, nikni smilkstēdami, vēl mēģināja dzīties aizejošajām pakaļ, taču panākt nespēja: mirušie ceļo ātri. Tādēļ visu uzmanību pievērsa viņai. Arī dusmas par izsprukušo laupījumu.
Stāvēja un gaidīja. Nezināja, ko,
ko es te daru? kas es esmu?
tikai gaidīja. Gaidīja jau veselu mūžību. Centās neklausīties, ko viņai šņāc gari, bet nespēja. To balsis lauzās viņā un plosīja ar asajiem nagiem. Sāpēja.
XXIX
Vientuļniece joprojām stāvēja apļa vidū. Pirms dažiem acumirkļiem pēdējā lelle bija sabirzusi viņas rokās un kā putekļi nosēdusies uz grīdas. Acis daiļajā sejā, kas mirdzēja istabas puskrēslā un tagad bija pavisam aizēnojusi viņas īsto iīsto?
izskatu, bija tukšas, kā iepriekš lellēm, un neko nepauda. Viņš nezināja, ko iesākt. Redzēja, ka Vientuļniece nevar atgriezties, taču nespēja palīdzēt. Notirpušos muskuļus lādēdams, smagi piecēlās un tuvojās aplim. Mēģināja viņu aizsniegt ar pirkstiem. Savulaik bija dzirdējis, ka no dziļa transa cilvēku varot izraut negaidīts pieskāriens. Bet aplis bija pārāk liels, un Vientuļniece
no kurienes mutē šī zemes garša, no kurienes bija stingri pieteikusi tā robežu nepārkāpt. Līdz viņa būs atgriezusies.
Līdz viņa būs atgriezusies! Atmiņa pāršķēla nogurušo prātu, liekot vecajam augumam strauji mesties apkārt, pagrābt no zemes Ceļojuma grāmatu un lasīt tālāk: Vah-al!
XXX
Balss bija klusa. Uzmanību piesaistīja tikai ar to, ka tik ļoti atšķīrās no citām apkārtējām skaņām. Tā neievainoja, gluži otrādi, šķiet, pat dziedēja brūces. Cenšoties runātāju ieraudzīt, pacēla galvu. Neko neredzēja, tikai apkārt trakojošos garus. Tie nedzirdēja. Balss izrunāja vārdus. To nozīmi viņa nesaprata, bet patika skanējums: vienmērīgs, rāms, dziedošs. Iztaisnojās, pagriezās uz to pusi, no kuras skaņa plūda. Nepievērsa uzmanību apkārt notiekošajam, tikai klausījās, uzmanīgi klausījās, jo balss viņai atgādināja kaut ko ļoti svarīgu. Radās nepārvarama vēlēšanās ieraudzīt tās avotu. Tādēļ aizdrāzās, skatienu taisni priekšā ieurbusi, aizdrāzās, cik ātri spēdama. Ja ir mērķis, dzīvie var ceļot vēl ātrāk par mirušajiem.