XXXI
Sākumā bija kluss. Apdullinoši kluss, kā vienmēr, tikko no Citām Vietām atgriežoties. Kamēr dzīvo pasaule vēl nav ar savu smagumu uzgruvusi.
vēl ne
Enko nolaida rulli sev uz ceļiem. Skatījās viņā ar nogurušu skatienu un smaidīja.
- Tu atgriezies! beidzot izteica.
Viņa smaids atsauca atmiņā citu smaidu. Aplaida acis visapkārt, paskatījās uz putekļiem, kas bija nosēdušies zem kājām precīzā aplī, lai gan to apvelkošā riņķa līnija vairs nebija saskatāma. Mirušo Zemes drusciņas bija pazudušas, pazudušas bez pēdām. Pēdas, kas ved tālumā. Jāpasaka Enko.
- Enko! Vientuļniece vecā vīra sejā lasīja noguruma zīmes.
Jā. Viņš patiešām ir vecs. Varbūt tagad, kad Iidas vairs nav, Naars varēs turpināt pie Enko iesāktās mācības un beidzot stāties viņa vietā.
- Enko, tagad atpūties, jo drīz nāks tev ziņot, ka lida aizgājusi, aizgājusi pati pēc savas gribas.
- Ak! izlauzās nopūta. Vēl viens Iziešanas rituāls šodien! Nezinu, vai spēšu.
Vientuļniece vērīgi ielūkojās viņam acīs.
- Spēsi, viņa teica un pasmaidīja. Tikai atpūties mazliet, es raudzīšos, lai tevi neviens netraucē. Nedomāju, ka Naars iebildīs, ja tu izmantosi viņa gultu.
Vientuļniece pārvilka kapuci pār seju un, izejot pa durvīm dzirdēja, kā, Ceļojuma grāmatu ietīdams un lietas vākdams, sten Enko: neviens sevi cienošs priesteris vai burvis nekad neatstāj savas lietas nesakārtotas. Lai arī cik noguris būtu. Pat tad, ja nāve jau uz papēžiem. Nepalīdzēja viņam, jo arī pati tik tikko turējās kājās. Šausmīgi sāpēja galva. Droši vien no vakardienas dzēriena.
Saule jau bija augstu, tomēr ciems izskatījās kā izmiris. Apsēdās uz kāpnītēm, pašā saulgozī, jo bija šausmīgi nosalusi. Kā vienmēr pēc Pastaigām. Stingums pārgāja, un viņa atkal vairs nebija viena ar sevi: domas, tūkstošiem domu nogruva pār viņu, sākumā apreibinādamas, tad savērpdamās viņai jau pazīstamajā šalkoņā un plūdumā. Šūpoja viņu saules staros. Vairs nejuta sienu ap ciemu. Juta, ka te valdījušo (parastiem ļaudīm nedzirdamo) klusumu piepilda dažādas skaņas un čuksti. Tomēr centās neklausīties. Atpūtās pēc padarīta darba.
Kaķene tupēja pavārtē un skatījās uz viņu. Netīri brūnā krāsā. Nervozi nolaizīja kažociņu, piecēlās un sīkiem, ašiem solīšiem pietipināja pie Vientuļnieces. Pacēla augšup trīsstūraino purniņu un ar dzeltenajām acīm ieskatījās Vientuļniecei sejā. Teica: Zinu, kas tu esi. Zināja, ka būs sadzirdēta.
Vārtos apstājās vīrietis. Dorgs. Gribēja ko teikt, bet Vientuļniece pacēla roku, norādot, lai klusē. Vajadzēja ļaut Enko atpūsties: viņa miegs ir ļoti trausls. Bet ziņa par Iidas nāvi un to, ka Rakua, beidzoties neīstajām dzemdību sāpēm, sajutusi pirmo mazuļa spērienu pa vēderu, tu taču zini, ko tas nozīmē, zini! pagaidīs.
Diena būs gara. Kā visas karstās dienas, lietu gaidot. Jāpalūdz Dorgam, lai atnes ūdeni padzerties. Un tad paaicināt Tengu, lai atnāk. Vai varbūt pašai viņu sameklēt? nē, paaicināt
Pagalmā, guldami uz nesakrautā siena, mutuļoja putekļi. Bērzājā, zemē sakņupis, raudāja Naars.
.. .Ai, kā vaimanāja mātes, zaudējušas savus bērnus! Kas izteiks mātes sāpes?!
Un kas atšķirs, vai tās, kuras tek pār viņas vaigiem, ir
asaras vai lietus?
Upes pierietēja ar ūdeni kā krūtis
ar pienu, bet nebija, ko barot. Un te viena, te otra domāja, ka labāk, lai viņu mazuļi būtu dzīvi, bet turpinātos SAUSUMS
Niģelis spoguĻa VIŅĀ PUSĒ
poguļa viņā pusē esošais cilvēks palēnināja soli un apstājās. Nebija ne senlietu, ne mākslas cienītājs, tomēr šis spogulis neviļus izraisīja cieņu. Lielais masīvā bronzas ietvarā ievietotais visu atspoguļojošs stikla četrstūris aizņēma vai visu istabas gala sienu. Spoguļa vecumu noteikt neviens tā ari nebija spējis pat tirgotājs, kas to pārdeva, vecuma un gudrības gandrīz saliektais jūds, vaicāts par izgatavošanas laiku, tikai bezspēcīgi purināja galvu un vainīgi smaidīja. Jāteic, muļķīgi smaidīja… Tāpat kā tad, kad viņam pavaicāja, kāpēc tik lēti atbrīvojas no lieliskas mantas, kas izskatās tā, it kā to būtu izkalis pats klibais Vulkāns.
Pirms iziešanas no istabas cilvēks apstājās. Kaut kāda dīvaina, vārdos neizsakāma sajūta lika durvīs sastingt un paskatīties atpakaļ. Zināja, juta, bija gatavs apzvērēt, ka kāds stāv aiz muguras un viņu vēro; tomēr, kad atskatījās, istabā neviena nebija, tikai viņš pats un atspulgs spogulī.
Atspulgs stāvēja un vērīgi raudzījās viņam acīs. * * *
Un teica tā Terins (tas, kuram) garākais zobens, (Tas, kurš) naktīs neguļ, mīlulis Agralalam: "Dambjus (?) sagraujiet lielos, lai purvi (te) atnāk,
Un applūst lai (tas), kas bijis, un iznīkst lai vrigu sēkla.
Lai pazustu Vasanusien, lādēto pretnieku miests,
(Tas) dieviem (kas) netīkams ir, (no kura) tie skatienu novērš."
Mikado no gunki.
Jamara no Terinu gunki
(Stāsti par karu un karaļiem.
Stāsts par ļamaru no Terinu cilts)
Mirušās pilsētas vārti pacēlās pār mani kā briesmoņa rīkle. Iespaidu pastiprināja divas virs tiem melnējošas šaujamlūkas, acis, kas nekad neaizveras.
Nu tik uz priekšu! noburkšķēju, viegli iespiedu kājas zirgam sānos, un Nuans lēni iesoļoja iekšā. Kājas lika piesardzīgi, turpat vai bailīgi, un es viņam nepārmetu salīdzinot ar šo pilsētu, purvi ar tajos čumošajām draņķībām šķita viesmīlīgi un omulīgi kā mīlošas mātes klēpis.
Mirusi pilsēta, miruši purvi… Labs mirušo pāris. Vīrs un sieva, skumstoši viens pie otra kapa. Sieva Vazānas un Trionas augšteces, Vaidošie purvi; un tās smakojošajā klēpī aizsnaudies vīrs pilsēta, kuras īsto nosaukumu neviens tā arī neatceras. Tiesa, pirms došanās uz šo vietu viņa majestātes mikada, lai viņš mūžīgi valda, gudrais man pateica, ka arī senajos laikos vrigi gandrīz visu saukuši nevis īstajos vārdos, bet epitetvārdos un viens no pilsētas nosaukumiem it kā esot skanējis Vasanusien, kas senajā vrigu valodā nozīmē "Baltsiene". Un, patiešām, pilsētas sienas un torņi, par spīti laikam, mitrumam un iekarotāju pūlēm, dažviet vēl joprojām bija balti. Vai vismaz pelēki, un tas raisīja zināmu cieņu pret pilsētas cēlējiem viņu radītais tik tiešām bija savus radītājus pārdzīvojis.
Esiet sveicināti, piedodiet par traucējumu, domās vērsos pie Nuana paspertā galvaskausa, kas brakšķēdams
aizvēlās pa bruģi un apstājās, tikai atsities pret sagāzušos kaļķakmens bloku kaudzi. Galvaskauss, kam nebija apakšējā žokļa kaula un kas tādēļ bija tik labi ripojis, noteikti nebija piederējis cilvēkam un vēl jo vairāk gnomam ne: pārāk lielie acu dobumi un tā savādi augstā piere…
- Vrig, es nošņācos, zaļādi nolādētais, ko zirgu biedē?
Pilsēta, kuras īsto nosaukumu un iekarošanas iemeslus <
labie elfi un cilvēki septiņu gadsimtu laikā pacentušies izmest no savām galvām, kādreiz piederēja vrigiem, šai mazākajai no sešām Simtupes Vairas rasēm. Stāsta, tai piederējusi ne tikai šī pilsēta ar savādo Vasanusien epitetvārdu, bet arī gandrīz visas zemes uz austrumiem no Bavānas no Itjeras jūras dienvidos līdz Dienvidu Indurēnai ziemeļos. Vēlāk bija nākuši elfi, gnomi, vardahi, goblini, cilvēki un pilsēta gājusi bojā. Pēdējie iekarotāji bija Tumsas izdzimumi un purvi, un tas, ka tos no šejienes vēl neviens nebija izspiedis, liecināja, ka tie izrādījušies stiprākie.
Ienīdu purvus, jo tie smakoja un izplatīja drēgnumu, kas spraucās cauri līdz pat kauliem.