Ienīdu Likteni, kas bija mani te atvedis.
Ienīdu arī tos, kas kādreiz bija pilsētu iekarojuši. Visi zina, ka neapglabātā Ka klimst pa pasauli un bāžas acis dzīvajiem tik ilgi, kamēr tie neparūpējas par pīšļiem. To droši vien zina visi, izņemot tos, kas te ienāca pirms septiņiem gadsimtiem.
- Kuces bērni, es noteicu.
Patiešām, kuces bērni. Izdzimteņi, kaut tie nakti neatrastu, kur galvu nolikt!
Kauli, kauli… Visur. Tas, ko atstājusi visžēlīgā trijotne Trūdēšana, Laiks un Vējš. Jāteic, nekas liels nebija palicis galvaskauss, izkaisītas ribas, tomēr šur tur… Pavei, tur, pie
sienas… Lai arī kāds idiots biju, tomēr sapratu, par kādu dzimumu liecina uz abiem apakšdelma kauliem zaļojošās bronzas aproces vrigu vīri, kā zināms, aproces vēl joprojām nēsā tikai uz labās rokas.
Lai tev mīksti pilsētas akmeņi, zaļādaine, nomurmināju, ar īkšķi uz krūtīm zīmēdams Desmit simbolu.
Bet tu, Nuan, kusties! Drīz jau vakars, bet mēs vēl neesam viņu atraduši.
Klip klap, klip klap pa mirušās pilsētas akmeņiem klaudzēja tērauda pakavi. Bruģa spraugās galvas saslējusī zāle sniedzās man gandrīz līdz zābaku zolēm, un, ja vien būtu mazliet piemiedzis acis, man šķistu, ka nevis jāju, bet gan uz Nuana muguras peldu caur pilsētu tekošā iedzeltenā upē.
Acis tomēr nepiemiedzu.
Klip klap, klip klap. Tūkstoš klaudzienu, tad vēl viens. Pilsēta bija ļoti liela. Zinot tās vecumu, šķita vēl lielāka, nekā bija patiesībā. Mirusi, es domāju, tomēr lielāka par Kelhartu un pat pašu Norgardi, kas, kā stāsta, esot lielākā visā Simtupē Vairā. Nuana paspertajam galvaskausam līdzīgi nami cits aiz cita slīdēja man gar acīm: melnējošie logu acu dobumi vēl nesagruvušajās sienās, parapetu izdrupušie zobi… Šķita, nebija ne nelaimīgo vrigu kaulu, ne namu drupu tikai viens vienīgs milzīgs kaps, kurā dusēja gan tie, kas radījuši, gan tas, kas bija viņu radīts.
Es jāju, un nekropole slīdēja man gar acīm.
Es biju daļa no tās.
Kā jau Malrina-sam zintnieks bija paredzējis, viņu atradu vienā no diviem Vasanusien pilsētas laukumiem. Tajā, kur kādreiz bija stāvējis Sarkanais Obelisks. Tur, kur stāvējis Melnais, neatradu neko, izņemot netīram akmenim līdzīgu zaķi, kas, mani ieraudzījis, nevis metās bēgt, bet tupēja uz vietas, ausis saslējis.
Meitietis sēdēja uz bruģa Baltās Lilijas pozā, ar mugurutaisnu kā stīga gandrīz balstoties pret izgāzušos sārta akmens kolonnu. No laukuma malas sēdošā šķita neticami sīka, un uzreiz nesapratu, kādēļ.
Sapratu, piejājot tuvāk.
Viņa nebija maza vienkārši Obelisks bija liels. Šausminoši liels lai aizsniegtu tā pret debesīm pavērsto sānu, man uz pleciem būtu jāuzkāpj vēl diviem cilvēkiem vai elfiem. Par vardahiem vai gnomiem es nemaz nerunāju, ja nu vienīgi tie būtu uz koka kājām. Cik atceros, Obeliska melnais brālis bijis turpat vai divreiz smalkāks un īsāks, tomēr arī nogāzies un sašķēlies vairākās daļās.
Bija dīvaini, ka meitietis joprojām nepievērsa mums uzmanību. Nuans nesa mani tuvāk un tuvāk: klip klap, klip klap viņa pakavi klaudzēja pret bruģakmeņiem.
Atbilstoši Meja kodeksam, apturēju zirgu trīs zobena izgājienu atstatumā no viņas.
Tieši pret mani pavērstā seja bija rāma kā akmens maska. Acis aizvērtas, lūpās rotājās svētlaimīgs smaids. Rokas ar augšup pavērstām plaukstām dusēja uz ceļgaliem.
Lai arī meditācijas pārtraukšana tika uzskatīta par vienu no lielākajiem grēkiem, uzdrošinājos to pieļaut. Galu galā, ja esi talgūrs, kaujas laukā tikpat nākas nodarīt lielāko no tiem.
Skaļi ieklepojos.
Viņa neizbijās. Tikai pacēla plakstiņus un raudzījās manī neko neizsakošām acīm tādām, kādām pasaulē veras nakts vidū negaidīti atmodināts cilvēks. Aizritēja daži mirkļi, līdz viņas skatiens pamazām ieguva izpratni un smaids lūpās tapa cilvēciski silts. Papurināja galvu, it kā gribētu atbrīvoties no pēdējām miega paliekām, un palocījās pret mani.
- Lai Desmit ir tev žēlīgs! arī es seglos pieliecos. Esi sveicināta, jaunava!
- Lai Vienīgais tevi sargā, talgūr! viņa atbildēja.
Viņas vārdi bija aizskaroši, jo neviens talgūrs ja vien
viņš ir īsts talgūrs, nevis tikai savu labo vārdu un titulu mantojis liekēdis netur godā Vienīgo. To pielūdz tikai visādi nabagi un vārgdieņi, kas tik vien spēj kā dāvāt Dievam lūgšanu vārdus, nevis savus labos darbus zemes virsū. Cits manā vietā, iespējams, būtu parādījis, ka ir saskaities, taču ne es mājā lienoša indīga odze nekad necenšas apgāzt ūdens krūzi pie durvīm. Viņa nenodod sevi, līdz nav pienācis laiks.
Laiks vēl nebija pienācis.
- Piedod, ka pārtraucu tavu lūgšanu, bet Saule jau riet, sacīju, līdzīgi saulei nošļūkdams no segliem. Domāju, ka Kelhartā, Tojona svētnīcā, jau nosista Čūskas stunda.
- Iespējams. Viņa bija par kaut ko aizdomājusies.
- Krēslo, turpināju. Drīz no pagrabiem izlīdīs tie, kas baidās gaismas. Te, laukumā, ir bīstami palikt.
- Man ir aizsargam ulets.
- Man arī, paraustīju plecus, bet tas viņus neaizturēs. Nu, varbūt vienu otru, bet ne jau visus. Vari ticēt, es zinu, ko runāju. Vai tuvumā ir kāds drošs miteklis?
- Drošs?
- Noslēgta telpa, kuras logi un durvis, ja tādi ir, vērsti uz austrumiem, pacietīgi paskaidroju.
Tagad plecus paraustīja viņa.
- Lielākā daļa logu un durvju šajā vrigu pilsētā vērsti uz dienvidiem. Nezināji? Tomēr dažus kvartālus no šejienes ir dzīvojuši rūķīši. Zini, tirgotāji…
- Krēslo, atgādināju.
Negribēju viņu steidzināt, tomēr gruveši laukuma malā jau sāka stiept pret mums aizdomīgi garas ēnas. Vēl stunda, un no Saules gaismas paliks tikai atmiņas.
Tāpat kā no mums, ja nepagūsim rast patvērumu.
Meitietis piecēlās. Nopurinājusi no pelēkajām ceļojuma drānām putekļus un netīrumus, viņa pacēla sev blakus nolikto nelielo saini un ielūkojās man acīs.
Tādas rāmas acis. Un kaut kā dīvaini maigas.
- Esmu īsa Hījunaja, Vienīgā priesteriene,-viņa sacīja.
- Es gan Vienīgo nepielūdzu, tomēr par tevi esmu dzirdējis, atbildēju. Un tūdaļ piebildu: Ijūda no Kajonamas nama, jaunkundz. Gatavs pakalpot un aizsargāt. Starp citu, kur, jūs teicāt, ir tas rūķīšu kvartāls?
Nezinu, kādēļ, tomēr pustumsā jutos mazliet labāk nekā gaismā. Varbūt vienkārši negribēju, lai īsa mani šovakar varētu labi redzēt. Ne velti mēdz sacīt, ka seja un it īpaši acis ir cilvēka dvēseles spogulis. Un, ja dvēsele nav tīra, tad tu, cilvēks, centies, lai ēna kristu ne vien pār taviem vārdiem un domām, bet arī pār tevi pašu.
Mēs ēdām. Stiprinājāmies visi trīs, jo izsalcis bija arī Nuans. Gan ne vairāk par īsu, kura pēdējā laikā tika dzīvojusi ar cieši savilktu jostu.
- Esi rīkojusies ļoti neuzmanīgi, Isa-sam, sacīju šovakar jau kuru reizi.-Atstāt gandrīz visas mantas un pārtiku uz nepiesieta, neapsargāta ēzeļa tas šajā pilsētā ir ļoti nepiesardzīgi. Bezatbildīgi. Jābrīnās, kā tu vispār spēji līdz šodienai izdzīvot.
Viņa klausījās manī, galvu nodūrusi.
- Man kauns, talgūr,nomurmināja, raudzīdamās sev zem kājām. Patiesībā man nevajadzēja vienai doties tādā ceļojumā vai vismaz pirms došanās ceļā vajadzēja uzklausīt pieredzējušu ļaužu padomus. Ja būtu tā darījusi, tagad nenāktos lūgt citiem dalīties ar mani savā maizē.
Kumoss mutē pārtapa grūti sakožamā un tikpat grūti norijamā pikā.
- Kāpēc tu tā, Isa-sam, noburkšķēju, joprojām to košļādams. Ņem par labu, ko Desmit devis. Tikpat visu līdzi nepaņemsi. Mēģināju pasmieties, bet vēl nebiju apklusis, kad sapratu šoreiz joks nav izdevies.