Mūs daudz kas šķīra. Šķīra ne tikai starp mums kvēlojošā ugunskura pagales, bet arī tik dažādi nodzīvotās dzīves un dažādie viedokļi par tām. Viņa dievišķās mīlestības ceļu izvēlējusies un spēkus tajā smeļoša priesteriene, bet es… No kā spēkus lai smeļas bezzemnieks talgūrs, kam vienīgais, ko viņš varējis izvēlēties, bijis karotāja ceļš? No uzticības mikadam, lai viņš mūžīgi valda, un no Meja kodeksa, kurš pats par sevi ir mūžīgs… Vai no brandava malka, kas sasilda augumu un dara dzīvi mazāk draņķīgu, nekā tā patiesībā ir?
Mūsu skatieni uz mirkli satikās.
- Tevi kaut kas nomāc, Ijūda-sam? īsa iejūtīgi vaicāja. Ja gribi, dalies savās sāpēs, dari vieglāku savu nastu. Esmu priesteriene, tādēļ varu uzklausīt tavu grēksūdzi un sniegt piedošanu. Protams, ja tu vēlies…
- Nevēlos, steigšus noburkšķēju. Neesmu tam gatavs. Un vispār nedomāju, ka tu varētu man palīdzēt. Tu taču nezini, kur te nobāzts vrigu zelts, vai ne?
- Zelts?
- Zelts, Isa-sam, zelts. Redzi, jaunkundz, šajā pilsētā, izņemot tevi, ierodas tikai laimes meklētāji, tādi kā es. Teiksi, ka nav vērts meklēt ēdienu šķīvī, kuru jau izlaizījis izsalcis suns? Ka nav vērts neko meklēt pilsētā, kuru kādreiz ieņēmis pēc zelta izslāpis karaspēks? Tu maldīsies, jo tie, kas te ienāca pirms septiņsimt gadiem, vēl nebūt visu nav iznesuši acīmredzot ļoti steigušies. Ja paveicas, cilvēks šajās drupās var atrast nodrošinājumu visai turpmākajai dzīvei.
- Bet ja nepaveicas?
Es rūgti pasmaidīju.
- Arī tad viņam ne par ko vairs nevajag rūpēties.
- Bet vai tad…
Kaut kur aiz sienas atskanēja spēcīgs belziens pa koku. Tam tūdaļ sekoja otrs, ko pavadīja birstošu ķieģeļu troksnis un neapmierināts rēciens. Tad trešais, pēc kura noblākšķēja krītoši stāvu pārsegumi un brakšķēdami sāka birt kārniņi. Rūkšana pārauga aizvien pieaugošā kaucienā, kas pārtrūka, sasniedzis visaugstāko punktu.
Šķita, pat uguns pieplaka zemei. Stūri nemierīgi iezviedzās Nuans. Bailes kā ledains ūdens pārplūdināja iekšas, sastindzināja muskuļus un aizžņaudza rīkli. Dažus mirkļus bija tik tiešām baismi aiz sienas kaut kas velnišķīgi stiprs grāva mūrus. Droši vien meklēja ēdamo. Lai arī biju bruņots, cīņā pret bestiju man nebija nekādu izredžu: neesmu ne čūskacis valtars, kas nodarbojas ar tumsas izdzimumu iznīcināšanu, ne Desmit svētības aplaimots paladins. Tomēr, it kā tas varētu ko līdzēt, neapzināti sažņaudzu aiz jostas aizbāztā zobena spalu.
- Ijūda-sam… kas tas ir?"izdzirdu klusu, drebošu meitenes balsi.
Mans skatiens pārslīdēja pār sarāvušos īsu un ugunskuru uz melnā durvju cauruma pusi.
- Nezinu, izmocīju. Taču pēc saules rieta negribētu viņu satikt. Baigi stiprs, kuces bērns…
- Un kas tur gāzās?
Sasprindzināju atmiņu.
- Blakus bija tikai viena ēka, kuru vēl varēja sagraut kaut kas līdzīgs zemai lapenei, kādās mēdz dzert tēju… Atceries?
Viņa pamāja ar galvu.
- Tas labi, ka atceries.
- Kāpēc labi?
- Tāpēc, ka tagad tā dzīvos vairs tikai tavā atmiņā. Nu, un vēl ari manējā.
Aiz sienas bija kluss. Nuans drūmi žaunāja paša nestās auzas. Ieklausījos ugunskura sprakstēšanā tā mani vienmēr bija nomierinājusi.
Gan laikam tikai mani, nodomāju, uz meitieti paraudzījies.
- Isa-sam…
- Ko? Viņa sarāvās.
- Nebaidies neviens no tiem nakts izdzimumiem labuprāt nenāks tur, kur deg uguns. Un arī šo māju nesagraus drīzāk jau dabūs bruku, maukasbērni tādi. Nebīsties! Mēģināju viņu iedrošināt ar nožēlojamu smaidu. Un ēd, nekautrējies! Paraugu rādīdams, iemetu kumosu mutē. Kā tu teici, cik ilgi badojies? Vai četrdesmit dienas, kā to prasa Ivija dogmas?
īsa papurināja galvu. Ar grūtībām, tomēr piespieda sevi neskatīties uz melno durvju caurumu.
- Četrpadsmit, turklāt darīju to ne jau pēc savas vēlēšanās, viņa nomurmināja. Ja neaizbēgtu ēzelis, nebūtu to darījusi nevienu dienu.
- Esmu lasījis svētā īvija darbus…
- Tad jau tu zini, ka viņš iesaka pirms meditācijas divreiz pa desmit dienām dzīvot pusbadā, bet pēdējās piecas dienas vispār atteikties no ēdiena, lai attīrītos miesa un dvēsele? Viņa skumji pasmaidīja. Diemžēl dzīve ne vienmēr ļauj ievērot dogmas pat tad, ja tās noteicis svētais. Tā, raug, talgūr. Tu brīnies? Velti. Cilvēce pastāv ne jau pirmo gadusimtu; visu šo laiku tā ir izgudrojusi aizvien jaunas dogmas un aizliegumus. Sieviete nedrīkst ieņemt troni. Vīrs nedrīkst atrasties telpā, kur dzemdē viņa sieva. Gavējot jābadojas ne mazāk kā četrdesmit dienu. Un tā tālāk, un tā tālāk, bez gala un malas. To dogmu ir sakrājies tik daudz, ka pat es, priesteriene, ne vienmēr spēju tās visas aptvert, par vienkāršiem ļaudīm i nerunājot… Ijūda-sam!
- Nu?
- Ugunskurs dziest.
Pieliecies citu pēc cita iemetu uguni vairākus koka gabalus. Kamēr tie nebeigsies, varēsim justies kā pele lāča ausī. Par to, ka varētu beigties, nebaidījos bijām savākuši vairāk, nekā vajadzīgs.
īsa, domās iegrimusi, vēroja manas monotonās kustības un klusēja. Droši vien domāja par to pašu, ko es: pagaļu daudz, bet pašas tās ugunī nelec… Nemāk, draņķes. īsi sakot, kādam bija jāpaliek nomodā pirmajam. Un pēc tam, kad puse nakts būs pagājusi, jāpamodina otrs un, uzticot tam uguns kurināšanas misiju, jāiet gulēt… Vai arī nemodināt un neiet, ja pirmais ir talgūrs, bet otrs apmetnī ietinusies priesteriene, kas dreb no visus kaulus caurstrāvojošā drēgnuma.
Vai aiz bailēm.
Nokrekšķinājos.
- Isa-sam, ir jau vēls. Ar lazdas zaru pastūmu degošo pagali. Rīts gudrāks par vakaru, un tā tālāk. Ej gulēt.
- Un tu?
- Es? Izlikos izbrīnīts. Palikšu nomodā.
Viņa papurināja galvu.
- Nevajag.
- Nevajag? Nu es izbrīnu vairs netēloju, tas bija patiess. No rīta gribi pamosties vairākos kuņģos uzreiz?
- Nē. Domāju, ari tu to negribi. Man ir kas labāks par degošu koku.
- Un kas tad? Čūskacis valtars ar sudraba zobenu rokās?
- Neuzminēji.
Vēl runādama viņa iebāza roku kādā no sava ceļojuma tērpa ielocēm un izvilka cieši piestūķētu ādas maisiņu. Tas bija manas dūres lielumā un, šķiet, diezgan viegls.
- Kas tas ir, Isa-sam?
Neatbildēja. Atraisījusi aukliņu, iebēra saujā mazliet rūsgana pulvera. Jau gribēju jautāt, kas tagad notiks, taču viņa spēji pavicināja roku uz. ugunskura pusi, un mans jautājums izplēnēja uguns šņācienā un līdz pat griestiem uzlēkušajā liesmu stabā.
Neķītri lādēdamies, apvēlos uz muguras ka tikai tālāk no seju svilinošā karstuma, tieši uz ielām savākto koka gabalu kaudzē. Kad piecēlos, ugunskura liesma atkal bija normālā lielumā, tikai ieguvusi savādi zilganu nokrāsu. īsa sēdēja, kur sēdējusi, un raudzījās manī.
- Kaut tevi… nošņācos, neslēpdams savu saērcinājumu. Ja būtu zinājis, ka tavam Vienīgajam upurē, dedzinot dzīvus cilvēkus…
- Neupurē. Un velti tu baidījies uguns tev nebūtu nodarījusi neko sliktu, pat degunu neapsvilinātu.
Lāsts pār viņas galvu, bet vai man tikai likās, vai viņa patiešām smīnēja?
- Tik tiešām? Tikko noturējos, neraidījis spļāvienu zilgano liesmu vainagā.