- Tik tiešām. Pasmaržo gaisu!
Un patiesi, ievilcis degunā gaisu, sajutu īpatnēju, nāsis kutinošu smaržu. Cik atceros, kaut ko līdzīgu biju jutis tikai reizi tirgū, stāvēdams blakus saldumiem apkrautai letei… Taču ne jau kanēli viņa nupat bija pabērusi. Vienīgi ja…
- Sarkanais lotoss? noburkšķēju, pats brīnīdamies par sava minējuma izaicinājumu.
Viņa pamāja ar galvu.
- Tas pats. Kā tu domā, vai ilgi es būtu izdzīvojusi šajā pilsētā, ja visu nakti nekurinātu uguni? Nez vai, ja nebijis šī sarkanā lotosa, Vienīgā dāvinājuma cilvēkiem, kas neļauj Tumsā dzimušajiem ienākt mājoklī. Par laimi, kad ēzelis aizbēga, ziedputekšņi bija pie manis, citādi es sen būtu gājusi bojā šajā Vienīgā aizmirstajā pilsētā.
Tas bija Liktenis, kuru es ienīdu.
Sašļuku uz grīdas. Pēkšņi sapratu, ka jau labu laiku nespēju atraut skatienu no īsas apģērba ieloces, kurā atkal bija paslēpies ādas maisiņš.
- Tu esi burve, turpināju, nolaizdams acis un no zemes paceldams izkritušo maizes gabaliņu. Nopūtu no tā smiltis un iemetu mutē. Vari to atļauties.
- Es neesmu burve, talgūr.
Paraustīju plecus.
- Priesteriene, burve, druīde kāda atšķirība? Tā, ka dažādi saucaties? Visi jūs pār vienu kārti metami. Pavicināt tik rokas, izrunājat formulu un gatavs…
- Kas gatavs?
- Nu… visu problēmu atrisinājums, izeja no jebkuras situācijas. Uguns bumba pretiniekam degunā vai avots tuksneša vidū. Vai cīrulis, kas radīts no zemes kukuržņa… Kaut vai tas pats sarkanais lotoss parastiem ļaudīm tāda nav, daudzi par tā esamību zina tikai no pasakām. Pat katrs burvis vai daims nevar lepoties, ka viņam tāds ir. Un, pat ja ir, tik un tā nelielās. Pati saproti, kādēļ sarkanā lotosa ziedputekšņi Simtupē Vairā ir retāki par vienradža ragu, ko aizvien vēl izdodas atvest no Ziemeļu Kunigaitijām. Jau teicu, ka esmu par tevi dzirdējis. Zinu, tavs tēvs bija galdnieks, tad nez vai viņš būtu varējis tev pūrā atstāt lotosu. Vai tu maz apjēdz, ka par to maisiņu, kuru tikai nejaušības pēc neaiznesa tavs ēzelis, kāds daims varētu uzcelt neieņemamu pili un izmaksāt tās garnizonam algu desmit gadus uz priekšu? Tu, protams, sacīsi, ka to maisiņu esi atradusi pa ceļam uz šejieni, vai ne?
īsa strauji papurināja galvu. Vairākas rudu matu šķipsnas pārkrita pār viņas kreiso plecu.
- Man to uzdāvināja, viņa sacīja.
- Tā jau noticēju, neuzticīgi nodūcu.
- Veltīgi nenoticēji. Paraustīja plecus. Varbūt man tikai tā šķita, vai arī viņas seja patiesi kļuva savādi nopietna un domīga. Teici, esot dzirdējis par mani, bet dzirdējis esi ne jau tu viens dzirdējuši ir daudzi. Un zini, kas ir dīvainākais? Nē? Tas, ka gandrīz ikviens ir dzirdējis savādāku tā paša stāsta versiju. Piemēram, tie, kas netic man izrādītajai īpašajai Vienīgā mīlestībai, par manu tēvu uzskata Hījunaju Soteru, galdnieku no Volhartas. Nevaiksties, arī tu pats tā domā esi talgūrs, un talgūri neklausās manos vārdos… Citi, kas tic manai misijai, par manu tēvu uzskata Vienīgo, no kura māte mani nevainīgi ieņēmusi. Patiesību nezina neviens, pat es pati ne, bet māte ar mani par to nerunā… Nezinu.-Viņa skumji pasmaidīja. Patiesība ir kaut kur blakus, šķiet, izstiep tik roku un satversi to aiz krēpēm kā tādu nepaklausīgu kumeļu, tomēr tā ikreiz izsprūk. Nezinu, varbūt visvairāk taisnības bija kaimiņienei, tādai krunkainai vecītei… Viņa, labiņā, man, sešgadīgai meitenei, iemeta sejā, ka mans tēvs ir… bijis kareivis no Ziemeļu Vārtu garnizona, kura precību piedāvājumu mātes vecāki pirms tam atraidījuši… Nezinu, kam taisnība, un arī necenšos izzināt dažkārt patiesība mēdz būt pavisam citāda, nekā to gaidām. Dažkārt labāk ir dzīvot neziņā… Vai tu tā nedomā?
Neizturēju un nodūru acis. Jā, viņai bija taisnība dažkārt labāk ir patiesību nezināt. Es un viņas tēvs šai ziņā esam labi piemēri.
- Nezinu, noburkšķēju. Esmu karotājs, nevis gudrais, un visi šie prātojumi nav priekš manis… Atklāti sakot, ar mani tu par to vari nerunāt nezinu, vai sapratīšu. Un vēl tev nav man par sevi jāstāsta. Nekas. Gadās, ka klusumā izteikts vārds pie cilvēka atgriežas kā pūļa kliedziens.
Būtu varējis to teikt saviem zābakiem rezultāts būtu tāds pats. Viņa acīmredzot klusēt nevēlējās.
Aizbāzt viņas muti vai savas ausis es neuzdrīkstējos.
Klausījos, lai vēlāk nevarētu komonam Malrinam-sam teikt, ka neesmu dzirdējis.
- Piedzimu ganu būdiņā netālu no Halfgonas. Vecāki todien devās mājup no viesošanās pie Sotēra tuviniekiem. Pilsēta jau bija klāt, turpat vai ar roku aizsniedzama, kad notika kaut kas neparedzēts. Varētu teikt, nelaime…
Cik atceros, nostāstos par viņas piedzimšanu nekādi nelaimīgi atgadījumi netika minēti, tādēļ saausljos.
- Daži, talgūr, to dēvē par dabas aicinājumu. Kāpjot no ēzeļa, māte paklupa un, tā kā bija stāvokli, devītajā mēnesī… Vai tu, Ijūda-sam, kaut ko saproti no tādām lietām?
- Tik, cik cūka no mākoņiem. Tomēr ļauj minēt tavai mātei bija jāsākas dzemdībām?
- Un sākās ari. Neapjēdzot, ko iesākt, tēvs ienesa māti netālajā ganu būdiņā; tā bija vienīgā tuvumā redzamā ēka. Domāja, tur mātei būs ērtāk nekā uz ceļa akmeņiem. Tajā būdiņā, ar sienu piebāztā silītē, es ieraudziju pasauli.
Klausījos viņā, ar vicu švīkādams uz grīdas sev pašam nesaprotamus rakstus.
- Esmu par to dzirdējis, Isa-sam. Tur tevi ari sveica gani, vai ne? Būs nekaunīgi, tomēr pavaicāšu: ko viņi tev uzdāvināja? Rudzupuķu pušķi, kā sludina tavi sekotāji? Vai tomēr jēra aknas, kā to prasa tradīcija?
Meitenes uzacis savilkās uz augšu:
- Aknas, lai būtu sava likteņa noteicēja… Nedomāju, ka ari to tu zināsi. Tā, it kā tīši būtu vācis par mani visādas baumas.
Rakstus vilkusi vica uz mirkli sastinga. Par laimi, bija krēsla, cerēju, ka priesteriene nav tam pievērsusi uzmanību.
- Kā gan es, Isa-sam, to varētu zināt? neskaidri nodūcu. Vienkārši pats par to domāju, minēju… Piemēram, nemaz nav grūti uzminēt, ka sarkano lotosu gani tev uzdāvināt nevarēja.
- Kur gan viņi, nabadziņi, to būtu ņēmuši? Viņa noplātīja rokas. Pats teici:-daima pils, garnizons… Māte stāstīja, uz rīta pusi izdzirduši pie būdiņas klauvējam. Gani atvēruši durvis un ieraudzījuši trīs gudros: divus magus un burvi, ko pavadīja divi tā famuli. Visi bijuši piedzēruši un līdz pēdējai vīlītei izmirkuši, tomēr priecīgi. Stāstījuši, ka tonakt ārpus pilsētas vērojuši komētu, kuras parādīšanos paredzējis jau Pomoras Mikals. Nosvinējuši šo notikumu. Kad sācis līt, meklējuši pajumti un ieraudzījuši būdiņu. Kā izteicās tēvs, tas noticis tikai pateicoties famuliem, kas nebija dzēruši. Uzzinājuši, ka tonakt pasauli ieraudzījis cilvēks, gudrie nolēmuši viņu apdāvināt. Visvairāk, protams, tādēļ, ka bija piedzēruši. Viņas skatiens aizklīda kaut kur sāņus, kļuva tāls. Komēta un cilvēks, talgūr. Pats zini, par to ir daudz runāts. Vieni to uzskata par sagadīšanos, citi… Viņa pasmaidīja. Galu galā, kāda tam nozīme. Es šajā stāstā saskatu tikai simbolu: atstājusi pēdas debesīs un cilvēku sirdīs, komēta izzudīs tikai tādēļ, lai pēc noteikta laika atkal atgrieztos. Cilvēks, nodzīvojis savu dzīvi, mirs tikai tādēļ, lai, izgājis caur Deviņiem Atdzimšanas Lokiem, atkal piedzimtu šajā pasaulē. Līdzīgi, vai ne?
Neatbildēju.
- No gudrajiem es saņēmu trīs dāvanas, viņa ierunājās pēc ieilguša klusuma. Maisiņu ar zeltu tas nozīmē varu pār cilvēcisko un zemo. Amuletu, kas brīdina par Tumsā Dzimušo tuvošanos un nozīmē varu pār to, kas nav cilvēcisks. Un maisiņu ar sarkanā lotosa ziedputekšņiem tas nozīmē varu pār mums neizprotamo.