Bridi klusēja.
- Tagad tu zini, kur esmu ņēmusi lotosu, Ijūda-sam. Gribi tici, negribi ne, tava darīšana. Lai apstiprinātu savus vārdus, man vajadzētu tev parādīt visas dāvanas, bet zelta man sen vairs nav, lotosu tu redzēji… Ja gribi, vari apskatīt amuletu.
- Negribu, atbildēju. Man pašam tāds ir. Apaļš, sudraba, ar Ivjin hieroglifu centrā?
Izbrīnīta pamāja ar galvu.
- Bet kur tu…
- Tāds ir visiem, kas uzturas Vasanusien līdzīgās vietās bez tā te kā bez acīm… Jo īpaši pēc saules rieta.
- Skaidrs.
Piecēlusies saudzīgi notrauca pie apģērba pielipušos putekļus un smiltis.
- Ir jau vēls, Ijūda-sam. Viņa raudzījās uz mani no augšas, tādēļ jutos mazliet neomulīgi. Šķiet, Sikspārņa stunda vai pat vēlāks. Laiks iet gulēt… Bet par ugunskuru neuztraucies lotoss Tumsas izdzimumus neielaidīs līdz pat saules lēktam un vēl ilgāk, tā ka vari gulēt mierīgs mums nekas nedraud.
Neviļus pasmaidīju.
- Labprāt ticu. Jo, ja tu maldies, tad tā ari nekad to neuzzināsi.
Pateicu un nožēloju. Droši vien nevajadzēja būt tik ļaunam pret meiteni… kaut arī Vienīgā priesterieni… kas atvērusi man savas dzīves lapu. Iespējams, viņa bijusi pārāk atklāta pret mani pirmo pretimnācēju. Kāpēc?
Tomēr neatvainojos, jo atvainoties man nepatika.
Viņa saprata.
- Kur gulēsi, talgūr? Pie uguns vai kur citur?
Piecēlos un ieskatījos īsai acīs. Tikai tagad, to zilumā
raugoties, sapratu, ka meitietis ir gandrīz manā augumā. Raudzījos viņā, viņa mani, un dvēseles nostūros dzima kaut kas, kas nedrīkstēja dzimt. Jo es biju viņa gaišības mikada, lai viņš mūžīgi valda, talgūrs, bet viņa Dieva, kuram es neticēju, priesteriene, un mēs abi stāvējām nolādētas pilsētas vidū, kura…
Tas bija Liktenis, kuru es ienīdu.
- Mans tēvs bija ronins dižciltīgais, kurš no sava tēva netika mantojis zemi, ierunājos, ar grūtībām razdams vārdus. Viņu savās mājās pieņēma Malrins-sam, viņa gaišības mikada, lai viņš mūžīgi valda, komons. Tas notika īsi pirms tēva nāves. No kaujas lauka talgūri man pārnesa tikai viņa galvu, pienākumu pret komonu un gnomu gatavotu zobenu. Tas ir viss, Isa-sam, ko varu tev par sevi pastāstīt, jo talgūram nav savas dzīves viņam ir tikai pienākums. Piedod tam, kas nav tavas uzticības vērts, ja tas ir mazāk, nekā pateici tu pati vai cerēji dzirdēt no manis. Es tev vēlreiz lūdzu, piedod.
Acu nepacēlis, sašļuku žagaru kaudzē. Bet seja degtin dega it kā būtu to iegrūdis ugunskura liesmās.
Pat nepamanīju, kā viņa gadījās man blakus. Likās — tikko vēl stāvēja otrpus ugunskuram, bet piepeši jutu sev uz pleca viņas roku.
- Nevienam nav jākaunas par patiesību, lai kāda tā būtu. Es un tu, ljūda… Mēs stāvam it kā dažādās milzīga stikla pusēs. Ja Tumšais nebiitu stiklu izliecis, mēs redzētu viens otru un saprastu, ka esam vienādi, taču Tumšais… Viņas balss iedrebējās. Savā varenībā tas ir iesējis Tumsas sēklu cilvēku sirdīs un izliecis stiklu, kas kļuvis par spoguli tagad mēs tajā redzam tikai savu atspulgu un nesaskatām citus. Nesaprotam, ka esam vienādi, neatkarīgi no tā, par ko un kur esam dzimuši. Redzi: mēs abi priesteriene un talgūrs vienādi baidāmies no savas pagātnes, kaunamies tās dēļ un runājam par to tikai vislielākās atklātības brīdī, kaut gan tā nevajadzētu būt. Mēs esam tādi paši kā visi cilvēki.
Uzliku plaukstu uz viņas rokas. Brīnījos, ka īsa to neatrāva.
- Mēs esam vienādi, tomēr mūs šķir spogulis, viņa atkārtoja. Liels, greizs spogulis. Ja izdotos no tā atbrīvoties, mēs saprastu, ka esam vienādi. Un ne tikai mēs visi saprastu. Pazustu naids pret savu tuvāko, bailes, dusmas, skaudība. Visi būtu kā brāļi, kā viena tēva bērni… Visi saprastu patiesību.
Brīdi klusēja.
- Vai tu to saproti, Ijūda-sam?
- Jā. Nolādēts, mēle kustējās tik smagi, it kā būtu svina pielieta!
Un es nesapratu, kādēļ.
- Tad palīdzi man. Neprasu, lai tu sāktu ticēt Vienīgajam, kaut gan ceru, ka reiz ari tu sapratīsi patiesību. Es tev lūdzu, palīdzi man, jo mana nasta, tas Tumšā izliektais spogulis, ir smaga un es viena nespēšu to pacelt. Palīdzi man, ja vari!
Trīskārt kā to prasa rituāls izteikusi lūgumu pēc manas palīdzības, viņa piecēlās un aizgāja noklāt savu apmetni tieši uz klona, bet es paliku sēžam un pār ugunskura nerimtīgajām liesmām raugāmies tālumā, kur aiz bezdurvju ieejas cauruma melnēja tumsa. Tur, kur nesniedzās ugunskura gaisma, iegailējās un atkal pazuda divas zaigas uguntiņas Tumsā Dzimušā acis.
Pēc zobena netvēru. Nodomāju, ka mani un to, kas uz mani tikko skatījās, šķir ne tikai spogulis. Lai arī greizs, tomēr visvairāk šķir ne jau tas šķir durvju aile bez durvīm, caur kuru iziet, šķiet, neko nenozīmē. Vieglāk nekā divus pirkstus apčurāt…
Tomēr zināju, ka tā tikai šķiet.
Atzīstos, dažkārt arī man rodas miglainas aizdomas, ka mūsu dzimtas leģendas ir patiesas un viena no manām ciltsmātēm tiešām bijusi par sievieti pārvērsta gulētājpele.
Acīmredzot no viņas arī būšu mantojis grēkpilno tieksmi no rītiem ilgi valstīties gultā.
Tikai ne torīt.
Taisnību sakot, nebija arī nekādas gultas vienīgi uz plika akmens paklāta Nuana zirgsega un paša dūre pagalvī.
Kā jau tradīcijas godā turošam sonarim pieklājas, uz zirgsegas tupēju kopš Meja laikiem noteiktā pozā, nevis sēdēju izpleties, kā tagad daudzi mēdz darīt. Rokas turēju uz dzimtas rakstiem izšūtas jostas un vēroju, kā lūdzoties lēni līgojas īsa. Pazinu pozu, kurā viņa bija nometusies tā bija Chari-kaira en nuejo, Jauna Zāle Vējā poza, kas pauž vislielāko pazemību un nožēlu, par ko nepārprotami liecina arī to apzīmējošais Senais Hieroglifs.
Redzēju īsas profilu sastingušu, aizvērtām acīm, lūpām, kas lēni kustas. Nesasietie mati vienmērīgā, rudā ūdenskritumā lija viņai pār pleciem, kā strauti urdzēja pār drānām un izplūda uz netīrajām akmens plāksnēm. Pašam nemanot, biju sācis par tiem tīksmināties mati bija tiešām lieliski, kā dižciltīgajai vai elfu sievietei.
Lai būtu vieglāk saņemties, paliecos uz priekšu un sažņaudzu blakus guļošā zobena maksti.
- Isa-sam… īsa… pusčukstus pasaucu.
Neatbildēja, tomēr pēc nodrebējušajiem plakstiņiem
sapratu, ka dzirdējusi. Vairāk nesaucu; viņu saukt tas bija bezjēdzīgi. Zobenu neatlaidis, piecēlos un, paspēris dažus soļus, nometos uz ceļiem viņai blakus. Ne pārāk stipri, tomēr cieši saspiedu rudajiem matiem klāto plecu.
— Isa-sam… īsa…
Acis atvērusi, paskatījās manī. Tās bija sarkanas no asarām gandrīz kā tam jocīgajam baltajam trusim, kuru reiz biju redzējis Vasaras Vidus tirgū. Acīmredzot raudājusi visu rītu, kamēr es gulēju un jutos laimīgākā būtne visā Vasanusien.
- Kas ir, ljūda?
Balsī nebija ne dusmu, ne izbrīna. Tajā nebija nekā, tikai sāpes.
- īsa, kāpēc tu tā pazemojies? Kā priekšā tu zemojies? Sava Dieva? Kāpēc? nobēru kā zirņus pret sienu. Kāpēc… Kāpēc tu tā tupi, ceļos nometusies, redzot man, cilvēkam, kas šonakt bijis tev tuvs un redzējis tavu charisobi no rodo, Būtību un Likteni atspoguļojošo gurnu tetovējumu? Gribi mani aizvainot? Nē? Bet kāpēc tad?
Viņa klusēja, un tas mani mazliet atvēsināja.
- Saki, vai tiešām mēs šonakt esam izdarījuši ko tādu, kā dēļ būtu jālūdz piedošana, putekļos rāpojot? Neviens tā netup ceļos vai dzirdi, neviens! Pat neviens talgūrs viņa gaišības mikada, lai viņš mūžīgi valda, priekšā…