- Mikads, ljūda, salīdzinot ar Vienīgo, ir kā vēja dzenāts puteklis iepretim Miskitina kalnam. Bālās lūpas ietrīsējās.
Nestrīdējos, lai gan būtu vajadzējis. Uz rokām balstīdamies, aizšļūcu tieši viņai pretī.
- Bet kādēļ tu tā pazemojies? Ko tu… ko mēs tādu esam izdarījuši?
Viņa vērīgi paskatījās mani savām piesarkušajām acīm. Neko nedarīja, neteica, tikai paskatījās… Mācēja atbildēt uz jautājumiem, muti neatverot. Vismaz uz tik idiotiskiem kā šis.
- Es taču domāju, ka… veltīgi mēģināju rast atbilstošus vārdus. Nu, ka tu un es… Mēs…
Sapratis savu pūliņu veltīgumu, apklusu un nodūru acis. Visu apņemošā Tumšā ienaida dēļ kas būtu varējis iedomāties? Man gan vajadzēja saprast, ka tā būs, tomēr es, kā jau visi muļķi, to aptvēru par vēlu. Lai mūžam izsalkušie Algona suņi man nokož… bet kas kas, Desmit mīlestības dēļ varēja iedomāties, ka es viņai būšu pirmais?
Nu, kas?
Arī es to neiedomājos. Vismaz ne līdz brīdim, kad sajutu asinis tekam pa viņas augšstilbiem, bet tad jau bija par vēlu.
Viņas notraipītais apmetnis tagad vāļājās nomests istabas tumšākajā kaktā.
Man… es, mēģināja pateikt Īsa.
Tāpat kā man, arī viņai nesanāca. Iekšēji pilnā kaklā lamādamies, mēģināju piešļūkt viņai tuvāk, apkampt, piekļaut… Labāk nebūtu to darījis. Nē, viņa man negāza, lai arī aizstāvoties nebūtu ne roku pacēlis. Bija ļaunāk viņa joprojām tupēja uz ceļiem un stingu skatienu vērās man acīs…
Svina pielijušām rokām pat nemēģināju viņu apturēt, kad piecēlusies pagriezās uz durvju cauruma pusi. )au domāju, ka nāksies meklēt viņu šajā nolādētajā nekropolē, tomēr ārā negāja apstājusies piekļāvās pie tā, kas reiz bijusi koka durvju stendere.
Raudzījos uz viņas drebošajiem pleciem un jutu, ka manī mostas kaut kas tāds, kas grib sagrābt zobenu un skriet pa Vasanusien nosprāgušajām ielām, kapājot visu, kas vien trāpītos ceļā. Spārdīt un, nebalsī aurojot, atkal kapāt, līdz izkaltis rīkle, līdz notruls gnomu darinātais asmens, līdz nepaliks ne lāse no tām, kas paslepus mēģina krāties acu kaktiņos.
Kamēr uz ceļa būs palicis tikai greizais spogulis, kura dziļumā ieraudzīšu sevi.
Savaldījos. Biju, esmu un palikšu talgūrs, un talgūrs savaldās.
- Lūdzu, piedod, izdvesu, ar pieri pieskardamies grīdas plāksnēm. Piedod tava krietnuma necienīgajam.
Viņa klusēja, bet es neuzdrīkstējos ne pakustēties. Akmens aukstums svilināja ādu.
- Ko lai es tev piedodu? To, ka man bija labi ar tevi? To? Nē? Bet ko tad? Viņa iešņukstējās. Tas ir muļķīgi…
- Bet es domāju…
- Nekad vairs tā nedomā, dzirdi! Viņa uzplaiksnīja kā uguns. Es esmu sieviete dzirdi, sieviete! nevis kaut kāds koka dobums, un tu… tu to prati. Viņas balss atmaiga, taču tūdaļ atkal kļuva granitcieta. Un nevaiksties, tagad slēpdams no manis seju, nemelo, neuzdrīkstēdamies pacelt pret mani acis, tāpat jau saprotu, ka nebiju tev pirmā.
- īsa…
- Nevajag, dzirdi! Neesmu galīga muļķe, un, ja tu patiesi esi talgūrs un tev piemīt kaut kripatiņa godaprāta, tad nemelo sievietei. Lai man nocērt roku kā tādai pieķertai zaglei, ja maldos, ka tu ne reizi vien esi iegriezies pie hierodulēm vai pat pie tām nelaimīgajām meičām krogos. Nu, ko apklusi? Ko vēl teiksi, talgūr? Ja neesi uzvarējis pūķi, tad vismaz sievieti, ja? Atzīsies, ka mīli mani, apsolīsi mūžīgu un nedziestošu mīlestību man kā savas sirds izredzētajai? Ari nē? Varbūt pat lūgsi manu roku? Nu tad zini… ak, tu jau tāpat zini, ka neesmu dižciltīga un mūsu savienība būtu tikai mezalianse. Arī to nē? Ko tu klusē?
Grīdai piespiestā seja dega kā ugunīs. Šķita, izsūksies sviedru lāse, tak nepaspēs noritēt pa vaigiem, kad jau šņākdama pārvērtīsies tvaika mākulī. Es nejutos apkaunots jutos pazemots, un tas bija daudz ļaunāk. Būtu viņas vietā vīrs neskatītos, ka priesteris, uz līdzenas vietas izsauktu uz Desmit tiesu un otru zobenu lai atrastu, ar ko tam aizstāvēties… Pazemoja mani, talgūru, kuram plecu ar zobenu skāris pats komons Malrins-sam. Manu godu mīdīja pa netīru klonu, jauca ar zemi, ņirgājās man tieši sejā, bet es… Lai Tumšais parauj manu Ka, es kritu ceļos viņas priekšā tā kā paša mikada, lai viņš mūžīgi valda, priekšā, es vairījos no viņas skatiena un savas jūtas paudu tikai ar pirkstiem, kas līdz baltumam žņaudza zobena maksti…
Taču man bija mērķis, un es savaldījos. Talgūrs savaldās.
- Un ja nu lūgšu? acu nepacēlis, vaicāju. Ja nu tevis necienīgais lūgtu tevi ieiet viņa mājā un kļūt par tās saimnieci, ko tad?
īsa klusēja. Ilgi. Ļoti ilgi, tad nopūtās.
- Neko… Neko, Ijūda-sam. Es… es esmu Vienīgā izredzētā un… nu, saproti?
- Saprotu,— kā atbalss atkārtoju.
- Neko tu nesaproti, rūgti iebilda. Liktenis un Vienīgais uz maniem pleciem ir uzlikuši izredzētās nastu, tomēr esmu sieviete neatkarīgi no tā, ko par to domā citi. Domā, man līdz aizsmakumam strīdēties ar Rakstu skaidrotājiem patīk labāk nekā kopā ar visiem doties uz Ziemas Vidus svētkiem pilsētas laukumā un kopā ar visiem dejot riņķa dejas vai ēst ar ievārījumu pildītus pīrādziņus? Domā, man negribējās iet uz labākās bērnības draudzenes kāzām un tur kopā ar citām censties noķert jaunuves mesto vainadziņu? Bet man bija jāsēž goda vietā ar saviem mācekļiem un jārunā skaistas pamācības… Domā, ka noniecinu malku laba sarkanā pomoriešu vīna vai ka man negribas piedzīvot to, ko sieviete jūt vīrieša apskāvienos?
- Nedomāju, Isa-sam.
- Un labi, ka nedomā, jo man tas viss patīk, dzirdi! Patīk! viņa izkliedza, vairs nespēdama valdīt asaras. Man tas patīk, tāpat kā visiem citiem vienkāršajiem ļaudīm, taču es esmu piedzimusi par izredzēto, saproti! Man bija septiņi gadi, kad pie vecākiem ieradās svēts cilvēks un ieraudzīja manī daļiņu no tā, ko nosauca par Vienīgā mīlestību. Pēkšņi sapratu, ka varu diskutēt ar viņu par tādām tēmām, par kurām iepriekš nav bijis ne jausmas. Kļuvu par to, kas esmu tagad, taču esmu vājš cilvēks… sieviete, kas vēlas to pašu, ko visas. Liktenis mani nepažēloja: tas piešķīra man dievišķās mīlestības spēku un pacēla pār citiem. Pacēla bez jebkāda aizsega, ar atkailinātu charisobi no rodo, Būtību un Likteni atspoguļojošo tetovējumu, kas man jāslēpj no citiem un jāsargā kā savu acuraugs. Pacēla citu uzmanības lokā… Kur es varu paslēpties? Nekur. Liktenis spiež būt citiem par paraugu. Par paraugu, kas ir bez grēka un kam nav ko pārmest…. Spiež būt neaptraipītai!
Savaldījusies apklusa un nošņaukājās kabatas lakatiņā. Nemudināju viņu. Pašai vajadzēja izrunāties.
- Neapskaud izredzētos viņu goda dēļ, Ijūda. Nekad. Neapskaud viņus tā palielināmā stikla dēļ, caur kuru uz viņiem raugās apkārtējie un no kura viņi nekādi nevar paslēpties. Neapskaud viņus dēļ dogmām, pēc kurām viņiem jādzīvo. Neapskaud viņus dēļ goda, par kuru viņi maksā ar to, ka viņiem nav savas dzīves. Neapskaud viņus ne par ko!
- Jā, Isa-sam.
Pieceļos. Ilgi, ļoti ilgi lūkojāmies viens otram acīs. Ierunājās viņa.
- Ja vari, aizmirsti visu, kas te notika, un to, ko teicu, jo es… es gribu palikt tā, kas esmu,viņa sacīja un izgāja laukā.
Paliku stāvam viens. Iekšā kaut kas cīnījās, cēlās augšup un atkal sabruka, bet es tikai stāvēju. Laiks ritēja, bet joprojām skatījos tur, kur naktī redzēju zaigās, zibošās acis.