Skatījos, taču neko neredzēju ne vēja dzenātos putekļus, ne neko nesaprotošo Nuana skatienu, ne pagalma vidū sastingušo īsu. Skatījos, bet biju akls.
Mēdz teikt, ka tās jūtas esot aklas. Es baidījos just.
Klunkš, klunkš, klusi sacīja saskalinātā blašķe.
Ūdens tajā vairs bija pašā dibenā, tātad, labi taupot, varējām izvilkt līdz vakaram, bet, rītam austot, nāktos izžmiegt sviedru piemirkušās drēbes un bāzt zem tām savas izkaltušās mēles. Lai gan, atceroties stāstus par ceļiniekiem, kas apmaldījušies tuksnesī un slāpēs dzēruši savu tuvāko asinis, šī iespēja nemaz tik briesmīga nelikās.
Ar plaukstu piesedzis acis no žilbinošās saules, pārlaidu skatienu pagalmam. Taisna kā stīga tā vidū uz ceļiem tupēja īsa un domās klejoja tik tālu, ka es pat nemēģināju iztēloties, kur. Jauno Zāli Vējā redzējis vairs netiku, lai gan meditēja īsa ik dienas no ausmas līdz mijkrēslim, un mijkrēslis pašā vasaras vidū ir diezgan vēls… Pēc tam sēdēja man blakus istabas vidū un klusēdama meta ugunskurā Vasanusien ielās salasītos koka gabalus. Sarkano lotosu aiztikt viņai vairs neļāvu, tādēļ, nakti nomodā pavadījis, aizmigu tikai tad, kad istaba iespīdēja pirmie Saules stari. īsa, protams, mēģināja iebilst, velti ja gribu, varu būt ļoti ietiepīgs.
īsa mēdza iemigt agrāk. Es nogulēt līdz dienas vidum.
Mēs gandrīz nesarunājāmies. Bet, jāatzīst, arī no acu spīduma viens otru tomēr nesapratām. Nepieskārāmies viens otram… Tikai naktī. Piekļāvos un apskāvu īsu, viņai laižoties miegā, bet, kad modās, veikli pabāzu rokas zem galvas un centos neļaut plakstiņiem notrīsēt. īsa izlikās neko nemanām. Nemanīja ari to, ka naktī reizes sešas cēlos no mūsu guļvietas, lai piemestu pagales dziestošajam ugunskuram. Saprata, ka bez manis no rīta pamostos sastingusi un klabošiem zobiem. Nezinu, varbūt viņa tā izturējās arī kādu citu iemeslu dēļ, bet par tiem centos nedomāt. Tāpat kā par to, ka pretēji Malrina-sam brīdinājumiem viņa nemēģināja pievērst mani savai ticībai.
Viņas sabrūnējušiem traipiem notrieptais apmetnis joprojām mētājās kaktā.
Vēlreiz pakratīju blašķi un saņēmos.
- Isa-sam! pasaucu.
Kā pamodusies no dziļa miega, viņa ilgi un neapmierināti mirkšķināja acis.
- Tu vēl te, Ijūda? Nevis klīsti pa pilsētu, zelta nieciņus maizes kumosam meklēdams?
- Maizes kumoss, protams, ir laba lieta, bet vēl labāk, ja ir ko uzdzert, lai tas neiestrēgst rīklē. Es pakratīju blašķi. Ūdens beidzies. Tava blašķe un mani ūdensmaisi sausi. Tu šo nolādēto nekropoli pazīsti labāk par mani, varbūt pateiksi, kur es varētu tos piepildīt?
Teikt, ka viņa Vasanusien pazīst labāk, bija tas pats, kas liekt nūju, līdz tā lūst, īsa gandrīz visu laiku pavadīja pagalmiņā vai pie Sarkanā Obeliska, runādama ar savu Dievu, kamēr es vazājos pa visiem pilsētas kaktiem. Nevienu avotu tā arī netiku atradis, bet viņa kā nekā bija ieradusies te krietni agrāk un kaut ko taču bija dzērusi…
Īsa nekustīgi sēdēja un raudzījās man acīs. Sāku nojaust ko nelabu.
Nebiju maldījies.
- Pilsētā nav ūdens, viņa rāmi sacīja. Tikai dažas peļķes, bet no tām, tāpat kā no purva, dzert neiesaku. Par jēru, protams, nepārvērtīsies, bet caureju garantēju.
Domās mēģināju apsvērt visus par un pret.
- Un tu, sava Dieva adcpte, ar savu maģiju to, protams, varētu izārstēt? Tas bija drīzāk atzinums nekā minējums.
- Nezinu, nekad neesmu mēģinājusi. Viņa paraustīja plecus. Bet, cik zinu, ar maģiju vēl neviens caureju nav apturējis. Ja izprātosi, kā to izdarīt, vari iet pie jebkuriem Gudrajiem, un būsi lielā cieņā.
Domīgs vēlreiz paskalināju blašķi. Ja atteikšos no savas daļas, īsai ūdens pietiks līdz rītvakaram. Bet ja neatteikšos?
- Bet ko tu, Isa-sam, te visu laiku dzēri? es pajautāju. Atceros, tu teicies te ieradusies pusotra desmita dienu pirms manas parādīšanās… Ar tavu ūdensmaisu, taupīgi lietojot, pietiek trim četrām dienām, bet ēzelis ar visām mantām un ūdeni aizbēga, tiklīdz tu šeit ieradies. Tātad trim četrām dienām, es turpināju. Tad kā gan tu remdēji slāpes, protams, ja tas nav noslēpums? Ar Svēto Garu? Vai kā puķe no lietus? Bet varbūt atradi rasu kā tas putns kobilri?
- Kolibri, talgūr.
- Ko?
- Kolibri, es teicu. Nevis kobilri. Kāpēc tāda ironija? — Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm. Tu taču pats saproti, ka mels niekus. Kāpēc? Kazi, no mēles kulstīšanas mutē sariešas siekalas un mazāk slāpst… Neesi taču mazais bērns, varēji beidzot saprast pats teici, ka esmu uz vienu roku ar burvjiem, druīdiem. Pavicinu tik rokas kā vējdzirnavu spārnus, izsaku burvju vārdiņus, un ūdens stabs izšaujas no zemes līdz pašām debesīm. Pasniedzies tik, smel riekšavām un dzer, cik lien… Vai kaut vēršus dzirdi…
Ja bija gribējusi nokaunināt, tas izdevās.
- Tu dusmojies, vai? Nu par tiem magiem…
- Vai vajadzēja? Paraustīja plecus. Teikdams, ka esmu uz vienu roku ar viņiem, tu ļoti maldījies. Es esmu Vienīgā izredzētā, nevis burve.
Nenoturējos, ironiski nepasmaidījis. Tiku redzējis tādu izredzēto… asiņainiem augšstilbiem.
- Bet ar ko tad jūs cits no cita atšķiraties? Ar rituāliem? Varbūt visvairāk ar savu ordeņu nosaukumiem… Vai to, ka magi nekad neprasa, lai viņu izdarībās saredzētu dievišķo iejaukšanos, to deu fro gnomgerat?
Iestājās diezgan netīkams klusums.
- Tieši ar to, īsa beidzot ierunājās, mēs, priesteri un viņi, magi arī atšķiramies. Vai tu, talgūr, saproti, kāda ir atšķirība starp to, vai sūkt enerģiju no dabas, vai saņemt dievišķo spēku, ar ko pildīta visa pasaule? Varbūt vismaz zini, ar ko vakaru enerģētiskie simboli atšķiras no formulārās maģijas? Zini?
- Nē, bet…
- Tad es tev arī nevarēšu izskaidrot, ar ko mēs atšķiramies. Bet tu teici, ka ūdens ir beidzies. Ja Vienīgais ļaus, es palīdzēšu.
Vēl pirms mirkļa skatījusies manī ar turpat vai ārprātīgi niknu skatienu, viņa salika rokas uz krūtīm un sāka lūgties. Jā, tieši lūgties tam savam Vienīgajam, nevis pa nesaprotamajai magu vīzei izrunāt buramos vārdus. Viņas saspringtā seja ieguva dīvaina miera izteiksmi, it kā… Nē, es nekad nespēšu lūgties tā kā viņa.
Lūgšana ieilga. Jau domāju, ka tas viņas Vienīgais neļauj man palīdzēt, jo es pazīstu to vārdu gnomgerat, un gribēju iet seglot Nuanu, bet pēkšņi īsas poza mainījās. Viņa izpleta rokas ar augšup vērstām plaukstām it kā turētu kaut ko smagu un neredzamu. Tad smago neredzamo sāka celt augšup. Redzēju, kā viņas rokas saspringa un sāka trīsēt…
Tad notika kaut kas, ko es nesapratu. Pagalmā nekustējās ne zālīte, un piepeši nez no kurienes Īsai zem kājām triecās vēja brāzma. Acumirklī apkārt viss bija pilns putekļiem, smiltīm, sīkiem akmentiņiem, kas sitās pret sienām un zābakiem. Tikko biju paspējis ar delnu aizsegt acis. Kaut kur aiz necaurredzamas putekļu sienas nemierīgi iezviedzās Nuans. Nolamājos.
Tas turpinājās ne ilgāk par acumirkli un beidzās tikpat pēkšņi, kā sācies. Putekļi vēl nebija paguvuši nosēsties, kad kaut kur dziļi zem kājām atskanēja aizvien stiprāka šņākoņa. Šķita, tūdaļ pat no pazemes izlīdīs mūžam izsalkušā Zemes Vidus Pūķa snuķis, izšausies viņa šķeltā mēle…
Un izšāvās. Smiltis īsas priekšā sakustējās, sāka viļņoties, tajās parādījās nemitīgi augošs mitrs plankums, kura vidū izsitās caurredzama mēlīte. Gluži vai pārakmeņojies, vēroju, kā tā izaug man līdz jostasvietai, kā sarūk un pa smiltīm aiztek tajās iesūkties nepaspējušas straumītes.