Ūdens… Zvēru pie Desmit mīlestības, tas ir ūdens! Kristāldzidra straumīte, kas gan nebija debesis sniedzošs stabs, no kura vēršu ganāmpulku padzirdīt, tomēr…
Jau pēc acumirkļa es skrēju, stiepdams visus traukus, ko vien spēju savākt. Vēl pēc mirkļa tupēju blakus īsai, ceļos nometies, kamēr ūdens tecēja manā ūdensmaisā, un tas brieda kā grūta sieva, kurai garmatainie elfu burvji piebūruši saīsinātu grūtniecības ciklu. Uzmetu skatienu īsai viņas lūpas bez mitas kustējās, taču nu jau bez skaņas, savukārt rokas turpināja celt neredzamo smagumu, bet nu to drebēšana sāka mokoši pārsviesties uz augumu. Zobus sakodis, pievērsu skatienu ūdenim.
Tas apstājās tajā pašā mirklī, kad otrs ūdensmaiss bija piepildījies tā, ka šuves sāka brakstēt. It kā ūdens straume zinātu, kurā brīdī vairs nebūs vajadzīga… Varbūt tomēr zināja? Šķiet, tiešām zināja, taču ne jau straume un, saprotams, arī ne īsa, jo viņas acis visu laiku bija aizvērtas…
Piepeši atjēdzies, ka jau labu brīdi ar neuzticības pilnu skatienu veros debesīs peldošajos mākoņos, pievērsos īsai. Stāvēju blakus, pilnām blašķēm un brakstošiem ūdensmaisiem apkāries, un skatījos uz viņas sviedriem nolāsojušo pieri un to, cik smagi joprojām cilājas viņas krūtis.
- Lai slavēts Vienīgais!
To izteikusi, viņa smagi pavēra acis un, atliekusi galvu, paskatījās uz mani.
- Isa-sam, vai tu labi jūties?
Viņa tikai klusēja un skatījās. Bet viņas skatiens izteica vairāk nekā vārdi. Ar grūtībām noriju siekalas.
- Isa-sam, vai tas bija brīnums?
Viņa lēni pamāja ar galvu.
- Varēsi par to stāstīt saviem bērniem, talgūr, runāja smagi, it ka arklu vilkusi. Šodien biju tik stipra kā vēl nekad, bet labs ūdens šajā pilsētā atrodas dziļi… Ļoti dziļi. Lai slavēts Vienīgais, Ijūda-sam, jo bez Viņa visuredzošās acs man tas nebūtu izdevies.
- Lai slavēts, noburkšķēju, pie sevis izrunādams Desmit adresētu pateicības lūgsnu.
īsa smagi nopūtās un mēģināja piecelties. Mēģināja sašūpojās gluži kā tā viņas Jaunā Zāle Vējā un tūdaļ iekrampējās man plecā. Ne vārda neteicis, noplakšķināju ūdensmaisus zemē labi, ka nepārplīsa, pietupos un apskāvis pacēlu viņu uz rokām. Tikai tagad ievēroju, ka viņas garā tērpa apakšmala ir mitra un smilšaina.
Bija viegla kā bērns. Saraustīti elpodama, kļāvās man pie krūtīm un raudzījās acīs. Es raudzījos viņējās.
Šķita, ka stāvu ilgi, bet varētu vēl ilgāk. Laikam nebija nozīmes, jo mēs skatījāmies un redzējām. Redzējām to, ko mums nevajadzēja redzēt.
Mēdz teikt, ka šis jūtas esot aklas. Te bija otrādi.
Neatceros, kā aiznesu un nosēdināju viņu mūsu mitekļa stūrī. Uz sava apmetņa, kas tur gulēja kā tīši izklāts. Blakus saliku no āra ienestos smagos ūdensmaisus, sev atstādams tikai blašķi pie jostas.
- Varbūt man palikt pie tevis? vaicāju, vērodams, cik kāri viņa dzer no ūdensmaisa. Nu, kamēr kļūsi spēcīgāka. Bagātības var pagaidīt… Tu tagad esi kā nupat piedzimis telēns.
- Vai tiešām tik ļauni? Viņa atrāvās no ūdensmaisa kakla un pasmaidīja. Paldies, ka tā rūpējies, tomēr nē.
- Esi pārliecināta?
- Jā. Viņa nolaida dzeramtrauku. Spēki drīz atgriezīsies. Pavisam drīz, Ijūda-sam.
Cieši sakniebu lūpas, paraustīju plecus un klunkurēju uz cauruma pusi. Sapratu, ka pirmo gājienu viņa atstājusi man… Zināju tagad gaida, ka griezīšos atpakaļ un atgriezīšos pie viņas… Velti, jo tāda mana rīcība neatbilstu Meja kodeksam. Jutu viņas skatienu, kas dūrās man mugurā kā šķēpa uzgalis. Tomēr atpakaļ nepagriežos. Neatgriežos. 'I'algūrs nezemojas.
Apstājos tikai pie paša durvju cauruma. Jutu, ka ir jāuzdod šis jautājums, jo, ja nepavaicāšu tagad, tad to izdarīt nesaņemšos nekad. Jautājums paliks bez atbildes kā spogulis bez atspulga.
- Isa-sam, saki, — nepagriezies vaicāju, vai tu… nu, vai tu esi stipra brīnumdare?
- Tā runā. Viņa droši vien paraustīja plecus.
- Nu bet… bet kādēļ tu nekad neko nelūdz sev? Tas ir, es gribēju teikt, kaut ko vairāk nekā ūdeni.
Viņa klusēja.
- Un ja nu piepeši aptrūktos maizes? Tu viena pati mežā, nakts, auksti un nav ko likt uz zoba? Vai lūgtu?
- Ir teikts, Ijūda: nekad nelūdz vairāk nekā tev patiesi nepieciešams.
- Gaidītu, līdz ceļgali no izsalkuma sāk ļodzīties? Līdz kuņģis pie ribām pielīp? Neapvainojies, bet tā taču ir bezjēdzība… Un kāpēc tavs Dievs nepiešķir tev varu? Priekš kam? Nu, tieši priekš tam, lai vieglāk varētu viņa patiesības sludināt. Būtu kāda valdniece, nevis nabaga priesteriene un, atvaino, klaidonīte, vēl sliktāk par apkārtklejojošu roninu… Priekš kam? Nu, priekš tam, lai varētu visus savus pavalstniekus padarīt par viņa pielūdzējiem… Un lai varētu teikt: tas, kurš nepiekritīs, tiks no zemes padzīts, bet tiem, kuri piekritīs linu krekli. Vai aitādas cepures. Ko, īsa?
- Jo ir teikts, ka ticībai jānāk nevis caur acīm, bet caur sirdi.
- Bet caur acīm viss notiktu daudz ātrāk. Vari ticēt, es zinu, ko saku… Neba pirmo dienu starp ļaudīm dzīvoju.
- Tas tādēļ, ka Tumšā spogulis ir izkropļojis cilvēkus un viņi kļuvuši tādi, kādi ir. Viņi nesaprot vienīgo patiesību, ka mēs visi esam viena tēva bērni, lai arī saucam viņu dažādos vārdos, īsa iekarsusi atcirta.
Kaut kas manī saspringa kā laupījumu saodis dzinējsuns.
- Tātad šī patiesība ir viena? Visiem viena? es pagriezdamies nobēru.
Viņa nolaida acis.
Jā.
Esmu cilvēks. Esmu vājš cilvēks, tādēļ, lai ari bija kauns, nespēju atturēt smīnu uz lūpām.
- Tad kādēļ tu, Isa-sam, kalpo tam savam Vienīgajam, nevis patiesiem valdniekiem Desmit? Kādēļ tu par savu kungu esi izvēlējusies nabaga zemnieku, nevis varenu mikadu? Ja jau patiesība ir viena, visiem viena, kāda gan atšķirība, kā vārdā tu to sludini? Pagaidi, nesaki neko, ļauj man pabeigt… Patiesībai nav saimnieka tā visiem ir viena, tad kāpēc gan tu negribētu to izplatīt labāk? Kalpodama Desmit, tu runātu svētnīcā, nevis uzkāpusi uz visu vēju slīpēta akmens. Tevi klausīties pulcētos valdnieki, talgūri, kareivji, šīs pasaules likteņa lēmēji, nevis nelaimīgu nabagu pūlis.
- Tādēļ, viņa brīdi klusēja, tādēļ, ka tavs Desmit ļauj nogalināt. Ļauj krāpt savu tuvāko. Ļauj zagt. Tie neaizliedz nevienu…
Jutu, ka sāk trūkt elpas.
- Bet, es savēcināju rokas, bet saproti taču, ka to aizliegt ir tas pats… tas pats, kas aizliegt atviegloties! Un, pat ja tiešām kāds sadomātu to darīt, tad vispirms nāktos radināt cilvēkus to nedarīt vārtrūmēs, uz ielām, tieši uz bruģa, un vislabāk tas izdotos nevis ar skaistu pārliecināšanu, bet gan publiski noperot pa plikām pakaļām. Jo nevienam nevar aizliegt būt par to, kas viņš ir! Un vēl jo vairāk tā uzreiz ņemt un aizliegt. Paklausies, ir taču tā, ka nākas nocirst cilvēkiem galvas par viņu noziegumiem, vai ne? Nestrīdies, Isa-sam, to vajag, jo citādi nevar! Tad iedomājies pati, kas notiktu, ja bendem aizliegtu lietot cirvi: krustiem un karātavām pietrūktu koku, ozolu zari lūztu no pakārto svara… Aizliedz tik goblinam nogriezt noga… uzvarēto pretinieku ausis un pati vari iedomāties, ko tad viņš sāks graizīt… Tas ir ieradums, Isa-sam, vai saproti? Tradīcija, kas iezīsta līdz ar mātes pienu…
- Ijūda…
- Isa-sam, es tevi ļoti cienu, pat vēl vairāk. Jutu, kā sejā ielīst karstums, taču mikadam, lai viņš mūžīgi valda, dotais zvērests lika iet līdz galam. Un es gāju. Skatījos viņas ieplestajās acīs un gāju. Nu, esi tu man iekritusi sirdī, pati saproti, tomēr esmu spiests tev nepiekrist, jo nevienam nevar aizliegt darīt to, kas ir cilvēkiem, elfiem vai gnomiem raksturīgi… Nevar, vai saproti? Juceklis būs, nekārtība, haoss, no kura visa šī pasaule ir dzimusi. Un Tumšais ar Haosa Valdniekiem to vien gaida.