īsa sasvērās uz priekšu. Viņas acīs iezalgojās savāda gaisma.
- Tādēļ arī es esmu šai pasaulē nākusi! viņa gandrīz izkliedza. Atnācu tādēļ, lai uz bluķa vairs nelītu asinis, bet ozolos karātos tikai zīles, nekas cits! Atnācu, lai gnomi saviem gūstekņiem vairs nevilktu gnomshooz, līdz baltkvēlei nokaitētas dzelzs tupeles, un goblinu istabās nekarātos žāvētu ausu virtenes! Es gribu, lai jūsu sirdīs vairs nebūtu vietas Tumšajam un ienaidam pret citiem, kas nav gluži tādi kā jūs. Es nesu jums mīlestību uz savu tuvāko, kuru jums piedāvā Vienīgais, bet jūs… jūs… Viņas balss ietrīsējās. Domāju, tūdaļ sāks raudāt. Kļūdījos. Jūs to atraidāt, jo pasauli skatāt nevis pašu acīm, bet caur Tumšā izliektu spoguli, un ticat, ka tā ir īsta. Kādēļ jūs negribat izjust mīlestību? Kādēļ negribat ieraudzīt gaismu?
Sevi neredzēju, tomēr domāju, ka mans smīns bija kļuvis rūgts.
- Mīlestību, tu saki? Mīlestība tas ir labi, es īgni izmocīju. Skaisti. Bardu apdziedātas augstas jūtas un tamlīdzīgi… Taču, ievedot mājā kārtību, ir jāsāk no mazākā, no sava stūrīša.
- Par… par ko tu?
- Par to pašu, Isa-sam. Saki, vai tu kādreiz to savu mīlestību… Vai tu jel kādreiz esi mīlējusi, īsa?
Un, atbildi negaidīdams, izmetos ārā. Atbildi negaidīju, nebija nozīmes. Nekam nebija nozīmes.
- Ijūda… Ijūda, pagaidi… es… Viņas sauciens mani panāca jau seglos.
Bez kādas vajadzības piecirtu Nuanam piešus. Viņš par to dusmojās, bet arī tam nebija nozīmes.
Arī otrs zaķis izrādījās ziņkārīgs.
Pats vainīgs.
Pacēlu brūnganu, starp nobrūnējušas zāles kušķiem, kas izspraukušies caur saplaisājušo bruģi, gandrīz nepamanāmu ķermenīti. Spēji parāvis, izvilku no tā bultu, noslaucīju un iebāzu bultu makstī. Iebāzu arī zaķi, tikai citur seglu maisā. Maiss bija dziļš, smags un, Nuanam pa bruģakmeņiem klidzinot, šūpojās, sitās viņam gar sānu tā, it kā zaķi maisā būtu vēl dzīvi un gauži sadusmoti.
Klip klap, bum, klip klap, bum, rauj viņus Tumšais ar visu savu greizo spoguli! Šūpojos seglos un jutu, ka manī kaut kas ceļas augšup. No pašiem dziļumiem. No vēdera.
Klip klap, bum, klip klap, bum.
- Pakaļas!
Zaķi neatbildēja. Neviens. Un turpināja dauzīties gar Nuana sāniem. Nenoturējos un iespēru viņiem.
Tas, kas cēlās, bija sācis gāzties ārā.
Tas bija niknums. Es pats biju niknums. No sēžamvietas līdz pirkstu galiem. Trakoti gribējās izlēkt no segliem, pagrābt seglu maisu un triekt to pret bruģi. Vienu reizi, otru… Dauzīt tā tūkstošgadīgos akmeņus. Un tā rīkoties ne tikai ar to, kurā bija iemesti piktie nedzīvie garauši, kas joprojām spārdīja Nuana sānus, bet arī ar otru, mazāko tik smagu, ka to, uz svariem uzliktu, neatsvērtu pat tāda paša lieluma dzelzs gabalu kaudze. Tā saturu senatnīgas zelta rotaslietas atradu vienā no četriem torņiem, kas bija izvietoti ap sagruvušu neskaidras nozīmes celtni. Tur, kur sasodītais Malrina-sam pareģis bija paredzējis.
Tas bija apbrīnojami. Aizgāju, ieraudzīju, atradu. Galu galā, tas, kurš meklē, vienmēr atrod… Ja zina, kur meklēt.
Kurš iet, tas aiziet, kurš meklē, tas atrod… kā savulaik sacījis svētais Sturgijs. Diemžēl netika piebildis, ka meklētāji var būt vairāki.
Pa labi, drupās, kaut kas pazibēja. Biju saniknots uz visiem un visu, tāpēc nepievērsu tam uzmanību. Nebiju ziņkārīgs kā abi zaķi.
Pats vainīgs.
Dūcienam sekojošais sitiens bija tik stiprs, ka aizrāvās elpa. Sāpes kā ugunīgs kamols pārņēma visu augumu līdz pašiem pirkstu galiem, savilka to degošām stīgām un līdz ar gārdzienu izgāzās pa muti. Pat nepūlējos noturēties seglos. Aizlidoju pa gaisu un nobūkšķēju ar muguru pret bruģi.
Šķita, kāds uz brīdi tika pārmetis man pār acīm pelēka zīda šķidrautu. Mutē sajutu dzelzi atgādinošo asins garšu. Gluži tādu pašu kā tad, kad esi dabūjis pa zobiem, taču šoreiz, šķiet, tā nāca no iekšienes, no plaušām. Kad šķidrauts izgaisa, pamanīju blakus mētājamies lielai zīlei līdzīgu svina gabalu un pamazām sāku apjaust to, kas noticis, un to, kas vēl notiks. Biju dabūjis lingas triecienu sānā, un vismaz viena riba, kā likts, iedūrusies plaušā. Kāds bija ierīkojis slēpni… Veiksmīgu slēpni. Un tagad nāks savu veiksmi nostiprināt.
Nazi rīklē.
Tiklīdz mēģināju pakustēties, kaut kas neredzams man caur gūžām iegrūda mietu. Līdz pat galvai, un arī neredzamu. Nebiju domājis, ka spēju tā kliegt. Spriežot pēc skaļās sprauslāšanas, arī Nuans. Dzirdēju to nākam no kaut kurienes ārpus mana redzesloka. Netālu.
Tie, kas izsita mani no segliem, arī. Izdzirdu aizripojam paspertu oli, apkaltu zābaku klaboņu pret bruģakmeņiem. Pagriezu galvu uz to pusi.
Viņi bija divi un gāja neslēpdamies. Es būtu darījis tāpat. Sīkumus nepaspēju saskatīt, jo starp mani un viņiem piepeši izauga kalns lidz pašām debesīm. Kalns iesēcās, noklidzināja pakavus pret bruģi un pārbrauca man pār seju savas astes astrus.
- Nuan…
- Paskat, aizstāvis atradies. Pestītājs uzspraustais, kāds nozvaigājās. Droši vien tas, kurš mani nogāza. Labs, draņķis. Tirgū par tādu dabūtu kādus četrdesmit re, ne mazāk. .. Ehē, dižciltis vēl vāļājas, ronins nolādētais…
- Vai es neteicu ļaut man ar loku. Tagad nāksies rokas ķērnāt, norūca otrs.
- Nemīz, es viņu tūdaļ… Tik vispirms zirģeli saķeršu. Sekoja pretīga pomorietiska lādēšanās. Tās pavadas izpistās nevar aizsniegt… Kur tu…
Mīņāšanās pa bruģi, pakavu klinkstēšana, lādēšanās. Aprauti smiekli.
- Grāb aiz laužņiem…
Veltas pūles.
Kalns, kas slējās līdz debesīm, piepeši izauga vēl lielāks nostājās uz pakaļkājām un lūkoja ar zviedzienu pāršķelt debesis. Atkal lādēšanās, bruģa mīņāšana.
- Atpakaļ! Atpakaļ!
- Es tevi tūdaļ, ka tavu māti…
- Atpakaaaļ!
Pakavu troksnis, zviegšana un kliedziens, ko aprāva neskanīgs, mitrs blīkšķis. Kāds bija sašļucis zemē. Augumi kustējās ātri, gandrīz visu aizsedza Nuans… Labi, ka aizsedza.
- Kuces bērns, izdzimums… Tumšā maukasbērns, tu par to samaksāsi!
Balss skanēja no lielāka atstatuma nekā brīdi iepriekš. Tas, kurš gribēja mani nogāzt ar loku, nebija kretīns. Piesardzīgs. Tādi kā viņš vispirms šauj un pēc tam skatās, uz ko šāvuši. Tāda ir dzīve uzvarētājus Vasanusien netiesā. To pierāda divi zaķi seglumaisā un talgūrs uz bruģa.
Zināju, ko darītu viņa vietā. Lai iztraucētu, mēģināju piecelties. Atkal acīm kāds pārsvieda zīda šķidrautu, tikai šoreiz vēl blīvāku. Caur sakostiem zobiem sāpēs sēkdams, apgriezos uz vēdera. Pieslējos ceļos. Tad kājās. Elsdams izvilku aiz izšūtās jostas aizbāzto īso zobenu, soto. Un tikai tad ieraudzīju loka šāvēju.
Stāvēja netālu, kādus septiņus metrus no manis. Vilka loku… Bija izvēles priekšā. Izvēles starp mani, kas līgojās kā vītols, tik tikko spēdams saturēt pirkstos ar haizivs ādu apvilkto rokturi, un Nuanu, kas no pakaviem uz bruģa kratīja smadzeņu atliekas. Un izvēlējās.
Izsviedu soto mirkli vēlāk, nekā viņš atlaida stiegru. Paliku stāvam. Viņš nē, jo, ja esi krūtīs dabūjis pusotra sprīža tēraudu, stāvēšana vairs nesanāk.