Nuans, smagi nozviedzies, sabruka uz bruģa. Žēli sprauslādams, mēģināja piecelties, taču pakavi slīdēja pa bruģi un neklausīja. Tā arī palika guļam, lēni kustinādams kājas un vērdamies manī ar kreiso aci. Krūtīs, zem kreisās kājas rēgojās gals ar spalvu. Neapzināti pieskāros sasistajam sānam… Kad pārstāju sāpēs rēkt un atgriezās spēja domāt, sapratu, ka esmu sakņupis blakus Nuanam. Viņa acs tā bija melna, gluži kā tādam draņķa elfam stūrītī krājās kaut kas pretīgi slapjš, izlauzās no tās un noritēja, atstādams uz purna mitras pēdas… Noglāstīju Nuana galvu un klusi izraudājos pats savā piedurknē. Bijis tas karā, pats izdarītu savam kaujas zirgam sepuku rituālu, jo cerību izveseļoties viņam nebija, bet atstāt viņu tiem, kas naktīs izlien no pagrabiem…
Tagad Nuanam bija cerība. Man arī.
Skaļi kraukādamies, piecēlos un paskatījos uz Sauli. Šķita, ta nekustas un netaisas kustēties. Uzmetu skatienu uzbrucējiem. Nekustējās arī tie. Baigi sagribējās tiem iespertun zaķiem seglu maisā tāpat…
Neatturējos.
Guli rāmi, lopiņ, pēc tam noburkšķēju, cenšoties neskatīties uz Nuanu. — Un gaidi, nekur neej… Tikai nekur neej, labi?
Ātri, cik vien ātri ļāva ar katru soli aizvien skaudrāk smeldzošais sāns, metos skriet uz to pusi, kur Vasanusien bija manas un īsas mājas. Steidzos, jo nezināju, cik lingas metēja un loka šāvēja drauģeļu vēl palicis un kur tie ir.
Mani gaidīja aizšautais Nuans. Es spļāvu asinis un gaidīju, kad ieraudzīšu īsu. īsa vēl nezināja gaidīja, līdz viņu kāds atradīs… Viņai labāk būtu gaidīt, līdz pirmais viņu atradīšu es.
Brīnums nenotika.
To, ka esmu nokavējis, sapratu, vēl māju nesasniedzis.
Ielas Vasanusien ir taisnas, krustojas gluži vai taisnā leņķī, it kā senie vrigi pilsētu būtu cēluši pēc plāna, nevis haotiski kā cilvēki, tādēļ apveidus uz ielas pamanīju jau iztālēm. Tas varēja nozīmēt tikai vienu…
Biju nokavējis. Tagad atlika cerēt, ka īsa vēl dzīva.
Žigli pazudis aiz drupu stūra, steidzos apkārt vienam no gruvešu pildītajiem taisnstūriem, kādos bija iedalīta visa pilsēta. Skrēju klupdams krizdams, noieto ceļu iezīmēdams ar asiņainiem spļāvieniem. Jutu, ka nedēļu noteikti neizvilkšu, un cerēju no Desmit izkaulēt vismaz dažas stundas un dzīvu īsu.
Gar stūri skatoties, saskaitīju piecus zirgus. Tie stāvēja pie sienas. Uz ielas slaistījās ļaudis. Viens no tiem žņaudzīja rokās cirveļa kātu un stāvēja tuvāk nekā citi. Cik bija to citu, ievērot nepaspēju. Vismaz divi, bet ne vairāk par trim. Arī ieročus neievēroju… Tam nebija nozīmes. Daudz kas zaudē nozīmi, ja uz laukuma mirst tevi aizstāvējušais kara zirgs, ja tev plaušās iedūrusies riba, ja kāds droši vien izvaro sievieti… Daudz, daudz kas…
Salicis rokas Dekia aj Kaginire, Ēnā Izgājušo zīmē, ar īsu lūgšanu vērsos pie senčiem. Viņu dēļ nekad netiku kaunējies un ceru, ka viņi to pašu var teikt arī par mani… īkšķis vēl nebija stājies vilkt ap sirdi Sargājošo Loku, kad jau izgāju uz ielas. Viss Desmit rokās… Viss. Pat Vienīgā priesteriene.
Tas, kurš stāvēja vistuvāk, mani ieraudzījis, iekliedzās. Divi tālāk stāvošie pagriezās. Aiz viņiem zemē gulēja lupatu vīkšķis.
Esmu Ijūda Ersels no Kajonama nama, sacīju.
Tie tikai klusēja un blenza. Neviens no viņiem nestādījās priekšā, kā to prasīja Meja kodekss. Iespējams, neviens no viņiem par kodeksu nebija dzirdējis. To man vajadzēja saprast jau tad, kad dabūju ar lingu. Neko darīt: zemas cilmes sunim suņa nāve. Roku uz zobena spala turēdams, devos uz priekšu.
Vīkšķis, kas bija gulējis aiz attālāk stāvošajiem, piepeši sakustējās, paslējās un caur saveltu matu ērkuli paskatījās uz mani īsas acīm. Viens no blakus stāvošajiem nepacietīgi aizsprādzēja siksnu un pastiepās pēc zemē gulošās maksts. Jutu, ka acis atkal aizklāj zīda šķidrauts, tik ne vairs pelēkā, bet sarkanā krāsā.
Tas, kurš stāvēja tuvāk, metās uz manu pusi. Bija vēl jauniņš, tomēr nekliedza, kā daudzi mēdz darīt. Gluži jauniņš. Tātad bez ipašas pieredzes. Izkustējos arī es.
Četru kustību cirtiens tā ir māksla, kas jāprot ikvienam dižciltīgam talgfiram… Vai vismaz sevi cienošam talgūram. Es sevi cienīju. Meistars gan nebiju vienkārši pratu visas kustības un zināju senajiem hieroglifiem uzrakstītos to nosaukumus.
Kadasia na Okama-Cha, Vilks atkailina ilkņus. Zobens švirkstēdams atstāj maksti, kad līdz pretiniekam atlikuši tikai daži soļi.
Masuri asuši na Sara, Priede ietiecas debesīs. Sāpes griež krūtis, tomēr zobens kustas pavisam gludi. Iecērtas norgardiskā cirvīša kātā mazliet tālāk, nekā tā īpašnieks gaidījis. Kliedziens un izbrīns tik jaunajā sejā. Cirvītis nokrīt zemē kopā ar dažām asins lāsēm un diviem pirkstiem.
Jinadzuma-Obi jasogi na Yoru, Zibens josta uzšķērž nakti. Es un mans zobens kustamies gludi un saskaņoti. Ļoti saskaņoti. Ar asmeni sasniedzis rīkli, pārvelku tai. Pavisam īsi tik, cik vajadzīgs. Cenšos izvairīties no sarkanās strūklas un pasperu .soli sāņus. Vilkdama aiz sevis asins pilienu lenti, man gaisā seko zobena dzelzs.
Aizmugurē palikušais cilvēks vēl stāvēja, raugot rokām aizspiest rīkli. Man pretī virzījās nākamais.
Bija par mani vecāks. Apstājies pēdu desmit attālu, no aizmugures izvilka divus vieglus izliektus zobenus, kādus mēdz lietot lāga spalvainiem lācēniem līdzīgie vardahi. Stāvēja un gaidīja. Es devos uz priekšu. Biju domājis, ka bliezīs no abām pusēm reizē. Vienu asmeni atvairīju ar zobenu, otru ar kaujas aproci, kas, gnomu tērauda stieņiem stiprināta, sedza roku no paša plaukstas pamata līdz elkonim. Tajā pašā mirklī gan atlēca atpakaļ, tomēr, ja vajag, talgūra zobens var būt ļoti garš. Torcha-kobidzido sa$i na Kalibas, Gārnis bada ar knābi. Dzelzs krūtīs ieurbās tikai kādu pussprīdi. Bet ar to pietika, lai viņš uz mirkli zaudētu kontroli. Hiakusia kari na Haru-Kusu, Zemnieks pļauj pavasara zāli. Asmens gludi slīdēja gar vēdera lejasdaļu, bet, kad augums saliecās, pa sprandu. Galva atdalījās un, atstādama sarkanu sliedi, aizripoja pa bruģi. Kliedziens… Ausīs vibrējošs Īsas kliedziens. Atskatījos, bet ne uz viņu atskatījos atpakaļ. Tas, kurš bija stāvējis vistuvāk, gulēja blakus savam cirvītim. Un nekustējās.
Uzmetu skatienu īsai. Redzēju viņas šausmās ieplestās acis, rokas, kas nespēja aizžņaugt kliedzienu rīklē. Uz priekšu…
Trešais bija pirmā gados. Stāvēja, uz vietas mīņādamies, kā šauboties žņaudzīdams izvilktā zobena spalu. Kad pietuvojos divu Gārņu attālumā, viņa seja sašķiebās šausmās. Roku no zobena neatlaidis, puisis apmetās apkārt un likās pa ielu prom. Skrēju pakaļ, kaut krūtis jau dega Tumšā ugunīs.
Jau iepriekš atvēzējos, kaut nedomāju, ka spēšu viņu panākt. Domāju pabaidīšu, un cauri. Kļūdījos.
Visu noteica nejaušība. Puiša kāja aizķērās aiz akmens, un viņš brēkdams izstiepās kā tāda čūska. Kamēr uzslējās ceļos, biju jau blakus. Es esmu talgūrs, un viņa galva tik tuvu… Ļoti tuvu. Izvēlējos vieglāko iespēju.
- Ijūda, apstājies!
Apstāties bija par vēlu.
- Nēēē!!!
Kliedziens un nogurums iezvēla man kā ar pātagu un lika sagrīļoties. Tikai tagad, kad bija atlikusi vienīgi ceturtā darbība Chebi-denrio murani e Noru, Zalktis ienirst alā, sapratu, ka tik tikko turos kājās. Noslaucījis asmeni gar trešā biksēm, paslēpu to makstī un steidzos pie īsas. Pa ceļam zeme sāka līgoties kā auduma gabals, kuru kāds purina, aiz abiem galiem turēdams. Es zināju, ko tas nozīmē.
Nomesties uz viena ceļa viņas priekšā vairs nespēju saļimu uz abiem.
Viņa tupēja, kamoliņā savilkusies. Trīcēdama spiedās pie sienas, veltīgi mēģinot ar rokām saturēt saplēstās drānas. Līdzinājās hierodulei nebija kaila, tomēr arī apģērbusies ne. Uzmanīgi atglaudis no sejas matus, pieskāros viņas no sitiena pietūkušajām lūpām. Sarāvās, it kā būtu pieskārusies čūska. Asarām pieplūdušajās acīs kreisajā pusē jau tūka zilums slēpās gluži vai dzīvnieciskas bailes un vēl kaut kas pašā dziļumā… Lai Tumšais parauj manu Ka, kas vēl tur bija redzams? Ko?