Sapratis pirmajā mirklī nespēju noticēt.
Pēkšņi saasinājusies sāpe lika aizrīties ar klepu. Kaut kas silts, ar dzelzs piegaršu piepildīja muti, izlauzās no lūpu kaktiņa un notecēja pa neskūto zodu. Nenoslaucīju, jo tam vairs nebija nozīmes.
- Es tev… sāku rīstīties, —… esmu riebīgs, vai ne? siekalām un asinīm rīklē spriežoties, iestenējos. Viņa neatbildēja. Tāpēc ka nogalināju? Tā kā suns pacēlu… Atkal klepus, kas nevēstīja neko labu. -… Dirsā… Tāpēc, ka pacēlu kāju uz tava Vienīgā mācību un nogrēkojos?
Viņas lūpas sakustējās:
- Jā, Ijūda…
- Piektais lielais grēks pēc tavas lielās un brīnišķās mācības? Niknums un klepus lieca vai uz pusēm. Turpināju pēc pauzes, kurā viņa skatījās uz mani lielām acīm, kamēr es tieši sev priekšā tecināju sarkanas siekalas. Bet septiņpadsmitais no divdesmit tikumiem, ko Desmit tika atstājis pirmajam mikadam: "Sargi savu tuvāko kā sevi pašu", ko? Es… Es viņus nenogalināju vienkārši aizstāvēju sevi… un tevi, īsa… Es aizstāvējos.
- Nevajadzēja viņus nogalināt… Viņa iešņukstējās. Nevajadzēja…
Neizpratnē vēros viņai acīs.
- Bet ko… ko tad vajadzēja? Saukt par brāļiem? Just mīlestību? Pati dabūji izjust to, ko viņi sauc par mīlestību… Piedod, piedod, Īsa, es negribēju… Neraudi taču, rauj tevi deviņi… es tevi lūdzu… Cik viņu bija?
- Pieci… Divi kaut kur aizgāja… Steigšus noslaucīja matos seju un mēģināja piecelties. Viņi atgriezīsies un mūs nogalinās, Ijūda… Ejam… Ejam taču!
Esmu cilvēks. Esmu vājš cilvēks, tādēļ pasmīnēju.
- Nē, īsa, viņi neatgriezīsies…
- Ko tu…
Šis klepus bija stiprāks nekā iepriekš, un es to neapvaldīju. īsa nepaspēja atvirzīties… Ar roku noslaucījusi seju, viņa vērīgi nopētīja savu plaukstu. Tad mani.
- Tu… esi ievainots? Tev… tev ļoti sāp? Kur tev…
Lēni, ļoti lēni apjēdzu, ka to viņa pamanījusi tikai tagad. Izredzētā… Sieviete, Tumšā sēkla…
- Celies, Ijūda… Ātrāk! Viņas balss bija ieguvusi savādu valdonīgumu. — Vai arī nē, gulies, raug, tepat… Tieši te. Viņa ar plaukstu pārvilka pār vaigiem. Acīmredzot gribēja noslaucīt asaras, taču tikai vēl vairāk notriepa seju. Tev te ir ērti? Gribi, atnesīšu apmetni?
- Nevajag…
-Tad guli un nekusties… un negrozi galvu, neaizbēgšu. Viņa nometās ceļos man blakus.
Pirkstu galiem uzmanīgi aizskāra krūtis…
- Tumšais… līkumā izliekdamies, iegārdzos.
- Es taču teicu, nekusties! Viņa šņukstēdama spieda man deniņos. Un nepiemini šo vārdu nedrīkst. Ia Vienīgais ļaus, es tevi izdziedēšu… Ar Vienīgā palīdzību.
Šķiet, viņa vēl kaut ko runāja. Tikai neatceros, ko. Kas notika pēc tam, neatceros.
Kad satikšos ar senčiem, viņiem tiešām nebūs iemesla spļaut man sejā…
Pa Nuana ausu starpu lūkojos zālē, kas šļūca tam tieši zem pakaviem. Zāle šļūca un šļūca, bet mēs joprojām kvernējām uz vietas tāpat kā abpus traktam izplājušies purvi.
Vai vismaz tā likās.
- Ijūda, es tev jau teicu un vēlreiz atkārtošu. Man starp lāpstiņām siltu gaisu pūta īsa. Es neesmu burve, bet tikai slikts Dievišķās gribas trauks. Saplaisājis trauks, no kura līst ārā pa visām pusēm. Kāds to ir ieplēsis un nav salīmējis. Viņa nopūtās. Vai nezini, kas?
Man nācās nosarkt. Labi, ka īsa zirga mugurā sēdēja aiz manis un to neievēroja. Viņa turpināja:
- Kad aizvakar izsaucu ūdeni, tas tiešām bija īsts brīnums. Es nemeloju, sakot, ka varēsi par to stāstīt saviem bērniem. Viss bija Vienīgā ziņā, un Viņš pastiepa man savu palīdzību sniedzošo roku. Nu, bet vakar… Viņa iešņukstējās. Es gribēju tev palīdzēt. Ļoti, ļoti gribēju no visas sirds, cik vien stipri vispār iespējams vēlēties, tomēr Vienīgais…
- Šoreiz pastiepa kāju, vai ne? Ja tā, es par to neļaunojos. .. Es jau biju miris, vai ne?
Viņa droši vien sadusmojās, taču to neizrādīja.
- Nē, nav taisniba. Viņš neuzticējās man, vai saproti? Nedeva savu spēku, un man gluži kā tādai burvei nācās sūkt enerģiju no dabas… Tas bija pretīgi, bet tu to tikpat nesapratīsi.
Es neiebildu.
- Saki,bet tu…
- Negrozies taču, cik var sacīt! Tev pašam būs labāk, ja nevicināsi rokas. Es nevarēju tevi pavisam izdziedināt. Es nemāku maģiju, neko no tās nejēdzu… Es taču teicu negrozies seglos! Un aizmirsti par zobenu, un necel neko smagu vismaz kādu nedēļu… vai mēnesi. Dzirdi, Ijūda?
Neatbildēju. Mēs no Vasanusien atgriezāmies mājās.
Nuans monotoni klidzināja pa zāli apaugušajiem ceļa akmeņiem, tie šļūca un šļūca viņā, kamēr Vasanusien lēni, tomēr aizvien vairāk atpalika. Saruka, sarāvās, saplūda ar zemi aizvien vairāk ieskaujošo krēslu, tomēr nepadevās. Šķita, pietiktu tikai apturēt zirgu, un, tiklīdz apklusīs pakavu klaudzēšana, izdzirdēsim, kā dimd mums līdzi šļūkt mēģinošās sienas, kā pēc mums savus apdrupušos zobus šiepj ēku parapeti, kā mēmam kliedzienam lūpas ver bez ūdens palikušās akas un dīvainās marmora būtnes izkaltušajās strūklakās. Sajutīsim, kā uz mums skatās sagruvušo namu melnās acis. Bet pa zāles apzēlušajām un kaulu klātajām ielām rit, tek kaut kas dzīvs, tas mēģina mūs apturēt, taču nespēj, un laukumos iepletušās lāmas iemirdzas asarās…
Stāsta, ja tu šādā brīdī pagriezīsies atpakaļ, lāmu ūdeņi tiešām pārtaps par kristālskaidriem avotiem, un mirusī pilsēta, gluži kā vientuļš cilvēks, izdarīs visu, lai tajā atgrieztos iedzīvotāji. Cilvēki. Vai vrigi. Vai gnomi…
Mēs neatgriezāmies.
Aiziet mums nelāva.
Ļaudis un ugunskuru uz trakta ievēroju jau no tālienes, tomēr Nuanu neapturēju. Nezināju, ko viņi gaida mūs vai tos, kas palika pilsētā, — bet tas neko nemainīja. Tam vienkārši nebija nozīmes.
Pavadas savilku tikai tad, kad līdz ugunskuram palika kāds pussimts pēdu.
- Ijūda, kāpēc tu…
- Paskaties priekšā, ieteicu, izslīdēdams no segliem. Vai tik tie nav Vasanusien muitnieki? Es, protams, jokoju.
- Ko viņi te dara? Ko viņi gaida?
Es neatbildēju. Nedomāju, ka viņai būtu jāzina patiesība.
Viņi gaidīja mūs. Trīs vīri nekustīgi kā stabi stāvēja un aizšķērsoja ceļu. Skaidri redzēju uguns atspīdumus zaigojam smagajās bruņās un ap galvu apsietajās sarkanajās saitēs ar viņa gaišības mikada, lai viņš mūžīgi valda, hieroglifu. Viņi nelīdzinājās tiem, kas, aiz stūra paslēpušies, mētā akmeņus, bija līdzīgi man. Viņi nebija no tiem, kas uzbrūk, slēpjoties aiz stūra. Bija talgūri.
Cilvēkiem aiz muguras uz mani lūkojās trīs sapīti zirgi. Izskatījās izsalkuši. Tātad ilgi gaidījuši.
- Ijūda, ko viņiem vajag?
Īsas čuksts aplēja kā ar verdošu ūdeni. Novērsu skatienu sāņus un meloju:
- Nezinu, mīļā.
- Ko… Ijūda, ko tu… Kurp tu ej? Pagaidi, kurp tu…
Tas, kurš dodas uz tikšanos ar saviem senčiem, nedrīkst
griezties atpakaļ, tomēr nenoturējos.