- Ja tu redzēsi, ka… Nu, ja kas atgadās bēdz! Nezaudē laiku un neliecies par mani zinis. Atgriezies pilsētā, pamēģini iziet no tās pa purvu. Varbūt, kad būsi bez manis, tas tavs Dievs tev palīdzēs.
- Ijūda… es…
Taču es jau gāju pretī tiem, kas aizšķērsoja ceļu. Apstājos pusceļā starp viņiem un īsu. Jutu sev pierē un pakausī vērīgus skatienus. Uz visiem atbildēt nespēju. Raudzījos sev zem kājām.
- Es esmu Ijūda Ersels no Kajonama nama un kalpoju viņa gaišības mikada, lai viņš mūžīgi valda, komonam Malrinam-sam. Sieviete, kas ceļo kopā ar mani, ir atklājusi man savu charisobi no rodo, un viņu sargā mans zobens. Tas, kurš paceļ roku pret viņu, ir pacēlis to pret mani, paziņoju stingrā balsī vai vismaz cerēju, ka tā skan stingri. Mēs dodamies uz Kelhartu, un es prasu mums netraucēt.
Trijotne uzmeta cits citam īsus skatienus. Vispirms izbrīna, tad apņēmības pilnus. Vecākais talgūrs, kas pēc gadiem varētu būt man tēvs, acis no manis nenolaidis, palocījās pirmais.
- Es esmu Mitiks Vanada no Matamora nama.
- Es esmu Ogs Harijs no…
- Es esmu…
No ceļa neviens neatkāpās. Pat nepakustējās.
Mēs visi kalpojām mikadam, lai viņš mūžīgi valda. Palocījos pret viņiem. Bija to pelnījuši. Meja kodekss netiks pārkāpts.
Ijūda, kāpēc… Ijūda!
Metos viņiem virsū, vēl zobenu neizvilcis. Mērķēju uz vecāko. Trīs zobenu žvīkstoņa gar maksts iekšpusi un soļu troksnis saplūda vienā skaņā.
Drech-aibasa, Pūķa spārni.
Uzbrukt negaidīti neizdevās. Zibenīgi izlidojušais Mitika zobens atsita uz kaklu tēmējušo asmeni un paslēpa savu īpašnieku aiz necaursitamas tērauda sienas. Bija veikls un pieredzējis. Nedomāju, ka varētu tādu pievarēt pat uz līdzenas vietas Desmit tiesas divkaujā. Tagad es biju uzbrucis pirmais, bet viņi bija trīs.
Man nebija izredžu.
Nekādu.
Viņi uzbruka klusēdami, cenzdamies apiet mani no visām pusēm. Koncentrējis visu uzmanību uz Mitiku, tik tikko paguvu izvilkt īso soto, lai atsistu Ogo cirtienu. Atsitu ar sānu, un mana ieroča dzelzs, stiepti nošķindējusi, aizlidoja sāņus. Vēl nepaguva nokrist uz trakta, kad Kelikam sejā sviedu rokā palikušo spalu. Viņš uz mirkli pieliecās, izlaizdams mani no acīm. Izmantoju to un paspēju sasniegt viņa kāju. Iekliedzās, savērpās kā vilciņš, sāka liekties pie zemes. Lēcu tuvāk, atvēzējos…
Nepaspēju.
Sitiens sānā notrieca uz trakta akmeņiem. Pakausis atsitās pret kaut ko cietu, mute vienā mirklī pieplūda asinīm. Zobens šķindēdams aizslīdēja. Sāpes tikpat kā nejutu, tikai kaut kas karsts, gluži kā plūstoša avota ūdens tecēja gar gūžām, saslapināja bikšu audumu un sūcās starp zāles apzēlušajiem akmeņiem.
- Bēdz… bija vienīgais, ko spēju izgārgt.
Dzirdēju īsas brēcienu. Nevis spiedzienu vai kliedzienu,
kā vēlāk stāstīs, bet tieši brēcienu pilnu sāpju un turpat vai rokām sataustāma naida. Es tik tikko pazinu īsas balsi tā plūda gaisā kā smaga migla, tā nosēdās ausīs un lika vibrēt asiņainajiem pirkstiem, tā spiedās acīs.
Tad pārsprāga vecākā talgūra galva. Redzēju, kā vienā mirklī sasprāga tās asinsvadi, norībēja galvaskauss un pār pleciem uz visām pusēm savus taustekļus ņēmās stiept bezveidīgs asiņu un kaulu klucis. Lai Desmit stāv man klāt, bet viņa balss…
Divi pārējie bija klusāki. Ceru, ka neko nejuta.
Iestājās klusums. Debesis bija tumšas, mana apziņa tāpat. Kamēr nekustējos, sāpes nemocīja, tomēr zināju, ka ilgi vairs… bija atlicis pavisam maz. Kazi, vai sievietei pietiks prāta iebakstīt man rokā zobenu un palīdzēt, lai nomirstu no paša rokas?
Acu priekšā lēni uzpeldēja īsas seja. Zem acīm sarkani loki, lūpas pārtapušas cieši sakniebtās līnijās.
- Es viņus nogalināju, rāmi sacīja, vērdamās kaut kur man blakus. Ar maģiju. Negribēju, ka viņi aizskartu mani tā kā tie… pilsētā.
Aizskartu viņu… Šitie viņu būtu skāruši ne jau ar rokām skartu ar zobenu. Iespējams, viņa pat nesajustu sāpes.
Es to nepateicu. Arī to ne, ka no man atlikušā daudz atdotu par to, lai viņa kā iemeslu būtu minējusi mani. Tomēr neminēja, sieviete, Tumšā sēkla…
Gar mutes kaktiņu notecēja silta straumīte. Laika bija palicis pavisam maz.
- Palīdzi man… sepuku, — iekrācos, aizrīdamies no sāpēm, asarām un siekalām. Zobens tur… Un tad jāj… Ātrāk… Satumst… Te, purvos, ir bīstami…
- Tikai ar tevi, Ijūda, viņa sacīja, noliekdamās pār mani.
Nepaspēja, jo es nomiru.
Sajutusi manas rokas, nemierīgi sakustējās, smagi pavēra acis. Skatiens bija gandrīz neko nesaprotošs kā no dziļa miega pamodinātam cilvēkam vai no letarģijas iztrūcinātam vampīram.
- Ijūda… ko tu dari… kāpēc?
- Vai tad neredzi? Neko nejūti? Neizdevusies pesteļotāja tu esi, nevis izredzētā, Desmit posts pār manu galvu…
- Ne… atstāj mani. Glābies…
- Tikai ar tevi! Visus spēkus saņēmis, saviebos. Šoreiz īsa nešķita viegla. Nāc šurp, Nuan, dirsa tāds! Nāc, labiņais… Stāvi, stāvi uz vietas, āre, šitā… īsa, vai tu jūti amuletu?
- Glābies… Viņš nāk šurp, visa beigu zvērs ar deviņām galvām un deviņiem ragiem, un uz viņa jāj Norgardes palaistuve un pūš Nāves ragu….
- Cik esmu dzirdējis, hidrām ragu nav, un šķiet, ka tā būs viņa… Stāvi, Nuan! Mierīgāk, nē, īsa, ne jau tev es to teicu… Nekas, atpūtos, re, iecelšu tevi seglos…
- Nedari to, brūce atkal atvērsies… jāj un atstāj mani tepat… Vienīgais parūpēsies.
- Pēc tā, ko tu izdarīji, es tā neteiktu… Nu, viens, divi… Ķeries! Ķeries kumpumā! Āāā, Tumšais rāvis, nodedzināja kā ar uguni.
Kāds no Vasanusien puses uz manām vaimanām atsaucās ar stieptu kaucienu.
- Ijūda, es taču brīdināju…
- Turies, ka tevi… Nedīdies taču!
To, ka pats turos seglos ne labāk par viņu, neteicu. Uzrausies uz Nuana, apķēru priekšā sēdošo īsu un piespiedu ceļgalus zirgam. Tā nekas, lai arī zeme viļņojās kā jūra, bet gluži nelabi nemetās.
- Ijūda,es…
- Zinu, īsa, zinu. Es tevi arī.
Kelhartas pelēkās sienas ieraudzīju, tiklīdz uzjāju paugurā. Masīvie taisnstūra torņi, parapeti, skursteņu dūmi, kas cēlās pār stāvajiem jumtiem… Nekā jauna, tomēr pat nejutu, ka biju sācis smaidīt līdz ausīm. Pagriezos atpakaļ.
- Esam gandrīz klāt, Isa-sam.
- Tev, Ijūda īsa.
Viņa jāja uz ciemā nopirkta ēzelīša, tādēļ uz mani skatījās, galvu atgāzusi.
- Nē, Isa-sam, nē. Ne vienmēr par izglābtu dzīvību var atmaksāt tikai ar vārdiem.
Kā jau minēju, ar vārdiem man bija ļauts atiīdzināt vēl par ko vairāk. Kad, izjājis no purviem, es gluži kā maiss sašļuku tieši uz trakta, viņa manu dzīvību izglāba vēlreiz. Smagi elsdams, gulēju kā akmens un pat nemēģināju piecelties zināju, ka neizdosies, tāpat kā nebūtu izdevies ari veikt scpuku ar garo zobenu. Būtu spējis, būtu to izdarījis, bet lūgt īsai pēc tā, ko viņa manā labā tika paveikusi, nepietika drosmes. Būtu kauč uz dzelzs stieņa uzkāries un vismaz tā saglabājis savu cieņu senču acīs un Pēdējās tiesas tiesnešu priekšā… Taču viņa neļāva. Viņa sieviete miega bada samiegtām acīm un noguruma sašķobītu seju, centās apturēt man asiņošanu ar sazin kur izrautu brūci dedzinošu mājas degvīnu un saitēs saplēstu manis paša kreklu. Brūce, kā jau viņa tika brīdinājusi, atkal atvērās, taču īsa neuzdrīkstējās izmantot maģiju, kas jau purvā viņu gandrīz kapā iedzina. Neuzdrīkstējās arī lūgt Vienīgā palīdzību. Un es par to nebrīnījos, jo tur, uz trakta, īsa, mani glābdama, bija pārkāpusi Viņa galveno bausli.