- Isa-sam…
- Ko?
- Tā kā derētu nomazgāties… Izskatāmies kā no šahtām izlīduši netīri gnomi.
Viņa tikai paraustīja plecus.
Viņa paraustīja plecus arī sapratusi, ka man sācies drudzis. Pats to nopratu jau krietni agrāk, tomēr turējos, zobus sakodis, līdz tie tik un tā sāka klabēt kā izsalkušam gūlim, bet rokas drebēt kā sanikušam vecim. Sākumā īsa vēl lūkoja izlūgties man sava Vienīgā žēlastību, bet, sapratusi, ka velti pieskandina gaisu, sazin kā manis, sevis, bet varbūt tā sava Vienīgā priekšā paraustīja plecus un ļāva apģērbam kā ūdens straumei noslīdēt no auguma un sakrist zemē, bet pati piekļāvās man zem mana apmetņa. Viņas pašas apmetnis droši vien joprojām mētājās Vasanusien mājas kaktā…
Bija gluži vai "ņem negribu"… ja vari paņemt… bet es nebūtu to spējis. Droši vien nespētu pat dakšiņu sev mutē ietrāpīt… Tumšs šķidrauts klāja ne tikai manas acis, bet arī prātu. Atceros tikai, ka spiedu viņu sev klāt, spiedu tik stipri, it kā viņa no tā būtu tapusi vēl siltāka…
No rīta īsa atkal nez kāpēc sāka raudāt, un es jutu savam plecam piekļaujamies viņas mitro vaigu. Sapratusi, ka neguļu, viņa pielēca kājās un izgaisa rīta krēslā, tomēr es vēl paspēju ieraudzīt viņas acis, kas mirdzēja kā divi valgi ahāti…
Šķita, nevis mēs tuvojamies pilsētai, bet gan pilsēta mums. Sīkos rikšos mūs uz mūļa panāca vecs zemnieks. Ieraudzījis mūsu sen nemazgātās sejas, jau vēra muti, lai ko sacītu, taču, pamanījis man aiz jostas aizbāzto zobenu, pārdomāja un novēlēja labu dienu.
Masīvie taisnstūrveida torņi, zobainās sienu malas… Aiz tām dzīvo, mīl, nīst, smejas aiz prieka un atraugājas pēc pārāk daudz iedzerta alus. Nekā jauna, nekā slikta un nekā laba. Vienkārši spogulis, kurā atspulgojas visa ap mums esošā pasaule.
Faga, paga, ko tur īsa teica par spoguļiem, kas visu rāda greizi? It kā tie mūs šķirot un neļaujot saprast, ka visi esam viena tēva bērni? Visi esam brāļi? Blēņas, kaut arī es cienu īsas pārliecību. Blēņas. Mēs visi esam atšķirīgi un tādi ari paliksim. Tas ir Liktenis.
Pilsēta tuvojās. Lēni, bet nepielūdzami.
Tas bija Liktenis.
Žēl krodzinieks kalponi neatsūtīja. Atnāca pats. Nesaprotu, kā, tomēr spēja vienā paņēmienā bez citu palīdzības atnest ar treknu zivs pūsli pārvilktu krūku un trīs pialas vīnam.
- Sonaras tumšais. Smaidā atšiepa zobus, novietodams to visu uz zema galdiņa. Tieši tāds, kādu jūs, kungs, vēlējāties. Pats labākais… No viņa gaišības mikada, lai viņš mūžīgi valda, tēva pēdējā valdīšanas gada.
- Labi jau, labi. Malrins pamāja ar galvu. Paldies.
- Man tas ir liels gods…
- Ej jau, ej.
Ar roku māt nevajadzēja resnis tāpat izgaisa kā dūmi. Malrins šodien tieši Malrins Kajonama no Nojahora nama, nevis Malrins-sam, viņa gaišības mikada, lai viņš mūžīgi valda, komons, klusēdams paņēma krūku un, cenšoties to nesakratīt, ar pirkstu pārdūra zivs pūsli. Klusēdams noplēsa, samīcīja pirkstos un iemeta tam paredzētā šķīvītī. Uz mani neskatījās, un biju viņam par to pateicīgs. Tad jau labāk lai no manis acu nenolaiž viņa puskailais sardzinieks, saistītais jeb personīgais miesassargs, kurš Agratala svētnīcā zvērējis iet bojā par savu kungu. Viņš vienmēr centās uz tatama nomesties ceļos pa labi no manis. Atceros viņa vārdu Voldotnirs Līvens. Nebija vietējais no Norgardes. Skaidrs, ka tur, viņa Pomorā, zobena prasmes tradīcijas neatpalika no mūsējām, tomēr nekad neesmu varējis saprast, kādēļ Malrins-sam izvēlējies tieši viņu… Kā nekā pomorietis, nevis sanars. Ne vienam vien jaunajam talgūram niezēja rokas pie izdevības izlēcēju pārmācīt, tomēr līdz darīšanai tā arī netika, jo klīda jau krietni vien apnikušas» valodas, ka ne velti komons izvēlējies pomorieti Voldomiru Līvenu… Nebija noslēpums, ka komons nekad un neko nedara vienkārši tāpat.
- Nelūri uz viņu tā, Ijūda! Viņš neapvainosies, jo ir kalps, bet apvainoties varu es. Nav pieklājīgi. Labāk salej vīnu, lai nepieput.
Tas bija tik negaidīti, ka gandrīz sarāvos. Domāju, Malrins-sam joprojām skatās uz galdu…
- Nebaidies, ne velti cilvēks manu maizi ēd. Savu darbu prot labāk par citiem. Ne viens vien par to uz savas ādas ir pārliecinājies… Paldies, man pietiks. Tu pats dzer, dzer un negaidi, citādi, kazi, patiešām esi sācis atturēties no dzīves priekiem? No vīna, kārtīm un karotājam piedienīga galda?
Klusēdams palocījos pret viņu kā pret vecāko un savu kungu.
- Uz jūsu ilgu mūžu, Malrin-sam! Es pacēlu pialu.
- Uz ilgu mūžu, kniaziul Acu no manis nenolaidis, izdzēra ari Voldomirs.
Komons nedzēra, bet, pilno pialu rokās grozīdams, vērās man tieši acīs. Pasmaidīja.
- Nu, re, tagad uzreiz redzams, ka esi tas pats, kas biji, citādi, vai zini, ļautiņi visādi runā…
- Un ko tad runā, kungs? Cenšoties izlikties nevērīgs, ar īkšķi noslaucīju lūpas.
- Visādi, Ijūda, visādi runā. Bet tu neņem galvā, jo ļautiņi ir tumši, tāpēc arī runā. Malrins-sam uzmeta man savu kurmja ačeļu skatienu. Tu esot viņas mīļākais māceklis. Uzticamākais, kas visvairāk seko viņas mācībai, kā stāsta… Esot pirmais lūgšanās un palīdzībā saviem tuvākajiem. It īpaši tiem, kas utaini slaistās gar svētnīcas vārtiem ar bļodiņām rokās.
- Ko vēl runā? biju šķietami vienaldzīgs.
Tomēr tā tikai šķita.
- Nesarksti, Ijūda, nevajag. Diemžēl žēlsirdība pret vājāko ir tikums, ko šodien dižciltīgo sirdīs ne ar uguni neatradīsi. Tas labi, ka esi atradis spēku uzvarēt sevī talgūru un kļūt par vienkāršu cilvēku. Atklāti sakot, ne katrs to spētu, un man prieks, ka neesmu kļūdījies, izvēlēdamies šim uzdevumam tieši tevi.
Palocījos. Cik zināju, komons nemēdza mētāties ar uzslavām pa labi, pa kreisi.
- Kalpoju Sanarai un mikadam, lai viņš mūžīgi valda,klusi sacīju.
- Kalpo man, mikadam un Sanarai, nošņākuļoja komons. Neaizmirsti, ka esi nevis mikada, lai viņš mūžīgi valda, bet gan mans vasalis. Mana vasaļa vasalis nav mans vasalis to ievēro visa Sanara, un ne tikai. Jāatzīst, ka krietni ievēro… Ka suns viņa māti, piepeši nolādējās, atņemdams no lūpām pialu. Vai tas melnais grib man kaķa mīzalus pārdot par labu vīnu?
- Peļu, nevis kaķa, no savas pialas strēbdams, rāmi iejaucās Voldomirs. Kaķa trakāk smirdētu. Turklāt jāsaka
urīns .
- Asa mēle, vai ne? Komons pameta piktu skatienu uz miesassarga pusi. Turi to aiz zobiem, jo es tev maksāju tikai par zobena kustināšanu. Un neaizmirsti, kur atrodies! Te ir Sanara, nevis Norgardes veče, kur katrs alus brūvētājs var brēkt skaļāk par dižciltīgajiem. Ja tā arī neesi iemācījies turēt godā dižciltīgo kārtu, tad vismaz iemācies cienīt Sanaru un tās tradīcijas. Cieši sakniebis lūpas, viņš turpināja sūkt vīnu. Pieri saraucis, uzmeta skatienu man. Tu runā, Ijūda, citādi Voldomirs pārbļaus tevi kā tādu bajāru večē.
- Protams, kungs. Es pamāju.
Šķībi pablenzis uz Voldomiru, kurš gan izlikās pētām nagus, taču patiesība ar acu kaktiņiem visu vēroja, izvilku no mugursomas rokrakstu. Nebija biezs, bet arī plāns ne: daži simti aprakstītu čaukstošu papīra lapu. Komons nolaida pialu uz galdiņa.
- Kas tas, talgūr?
- Mana atskaite, kungs. Sniedzu viņam rokrakstu. Gads ir ilgs laika posms, nedomāju, ka spēšu atcerēties visu, kas noticis. Ar jūsu atļauju esmu iespraudis arī pa savai domai. Paklusējis kautri pasmaidīju. Vienīgā sekotāji, kungs, šādas grāmatas, kurās aprakstīta izredzēto dzīve, sauc par Labajām Vēstīm… Labā Vēsts no Ijūdas, kungs. Vai nav jocīgi?