- Iespējams, noburkšķēja Malrins-sam. Bet katrā gadījumā slavējami.
Pirkstu apsiekalojis, nesteidzīgām, noteiktām kustībām atšķīra dažas lapas. Acis mirkšķinādams, ātri pārskrēja tām, atšķīra vēl dažas. Viņa lūpās parādījās kaut kas tāds, ko varētu nosaukt par smaidu.
- Tiešām nebiju domājis, ka tu, Ijūda, esi viens no tiem, kas vēl saprot Senos Hieroglifus, viņš nobubināja. Šais laikos, kad viss senais un uzticamais noiet no skatuves, atstājot vietu apšaubāmiem jaunumiem, tikai nedaudzi prot saglabāt un izmantot senču atstāto mantojumu. Pat Kelhartas Mikada Universitātē dižciltīgie jaunekli labprātāk mācās Jauno Rakstību, bet Hieroglifus iekaļ tikai piespiedu kārtā un aizmirst tos, tikko ir laukā pa Universitātes vārtiem.
Es atcerējos uz savas muguras rīkstes, ko nebija žēlojis vientuļnieks, kas mācīja Rakstus, un kaunīgi nolaidu acis.
- Senču mantojums, protams, ir labs, pavisam negaidīti iejaucās Voldomirs. Viņa nekaunības pārsteigts, komons pacēla labo uzaci, taču pomorieti nepārtrauca. Tomēr es šaubos, vai atrastos kaut viens zemnieks, kas, būdams pie vesela saprāta, nebūtu ar mieru samainīt no tēva mantoto nodilušo bronzas lemesi pret jaunu tērauda. Es negribu jūs, kniaziu, aizvainot, tomēr senie Sanaras hieroglifi ievērību pelna tikai kā vēstures piemineklis, ne vairāk. Es nepazīstu nevienu cilvēku, kurš, ja viņam būtu iespēja izvēlēties, labprātāk kaltu galvā piectūkstoš zīmju, nevis iemācītos piecdesmit septiņas. Majonars, kurš ierosināja lietot Jauno Rakstību, bija drosmīgs cilvēks, tādēļ arī tika sadedzināts uz sārta.
- Priekš tādiem kā viņš es nežēlotu spēkus sakurt vēl vienu,-īgni izmeta Malrins-sam. Kaut bija nosarcis, tomēr runāja ļoti mierīgi. Ar tādiem kā minētais Majonars un tu, Voldomir-sam, pasaulē aizvien ieviešas jaunas ķecerības. Tādiem nedod celt dod, lai tik grauj, sasodītie Haosa pielūdzēji, viņš nolamājās. Un visādas īsas Hījunajas un citi viltvārži to vien gaida, lai varētu ļaudis vest sev pakaļ kā tādu aitu baru… Kas bijis nekas, kļūs par visu. Bezmaz nospļāvās. Proti, sauc kā saukdams, tik un tā paliks nekas. Lieta bez būtības. Starp citu, Ijūda, viens no tiem nedaudzajiem, kas saprot Senos Hieroglifus, ir arī sardzi nieks Voldomirs Līvens, agrāk Norgardes Universitātes filozofijas maģistrs. Tagad gan viņš par to kaunas un labāk izvēlas savas pomoriešu rakstu zīmes, kuru vispār ir tikai trīsdesmit sešas. Vai tu to zināji?
Papurināju galvu.
- Tad droši vien nebūsi dzirdējis arī to, ka uz Sanaru viņš atbēdzis dēļ savas tieksmes uz visādiem jaunumiem, jo daži no tiem nepavisam nav patikuši Norgardes karalim. Varbūt esi dzirdējis: "Zemi brīvajiem zemniekiem!"? Nē? Voldoinira idejas.
Spriežot pēc pomorieša acu spīduma, šī tēma viņam nebija no patīkamajām.
Komons iegrima rokraksta šķirstīšanā.
- Daudz ko nezināju, —novilka, acis no papīra neatraudams. Pat to, ka pirmo mācekļu ir divpadsmit. Ducis tātad, nevis četrpadsmit, kā ļautiņi runā. Nu, nu, viņš čabinājās pa lapām kā pele grāmatplauktā, kas tas… gans… rakstvedis.. . oho, muitnieks? Vai tik tu, Ijūda, neesi kļūdījies?
- Nē, kungs. Simons tik tiešām bija muitnieks Volhartā, taču īsas mācības dēļ pameta mikada, lai viņš mūžīgi valda, dienestu un kļuva par viņas mācekli. Starp citu, par vienu no uzticīgākajiem.
iMalrina-sam augstajā pierē ievilkās rievas.
- Tomēr savādi, viņš murmināja. Labs dienests, ģimene, māja, apkārtējo cieņa, un še tev… Tā teikt, bija gan maize, gan ko uz tās likt, tomēr apmainīja to visu pret putekļu rīšanu uz nebruģētiem ceļiem. Ijūda, tu esi ar viņu kopā bijis… Vai viņš nebija pie pilna prāta?
- Nē, kungs, nekā tamlīdzīga.
- Esi pārliecināts?
Es apstiprinoši pamāju. Malrins-sam atkal iegrima rokrakstā:
- Divi zvejnieki, kas atstāja tīklus un laivu līdz ar tēvu tādēļ, lai kļūtu par cilvēku zvejniekiem… Ko vari teikt par šiem diviem?
- Nekā laba, kungs. Nodūru acis. Cik atceros, viņi īsu iesākumā noturēja par dievietes Ilmenes hieroduli, jo viņa tobrīd runāja par sava tuvākā mīlestību. Nācās… nu, paskaidrot, ka mīlestībai uz savu tuvāko ir maz kopīga ar sievietes kāju paplešanu.
- Āhā, aizstāvis. Ijūda no Kajonama nama. Sašķaidīti deguni, izsisti zobi… Pirmie jaunās reliģijas upuri. Vienīgā baušļi… interesanti, interesanti… nezodz, neiekāro svešu sievu… skaidrs. īsi sakot, galveno un grūtāk izpildāmo tikumu krājums. Kā tev šķiet, cik būs to, kas sekos visiem šiem norādījumiem? Nedomāju, ka daudz.
Aizdomājies ieslidināju pirkstus bārdā. Centos turēt to īsu, kaut gan tādēļ ik nedēļu nācās bārddzinim atdot vairākus grašus.
- Pirmie mācekļi, kungs, tos patiesi ievēro, taču citi… nezinu, kungs. Jauna ir tā mācība, nepazīstama. Daudzus pievelk ar savu vienlīdzības sludināšanu, ar nākotnes solījumu, paradīzi, kur visi būs brāļi… Nekādu kalpu, nekādu kungu un nekādas izmantošanas, taču gandrīz visi, kas papildina šīs mācības sekotāju rindas, ir nabagi, kungs. Trūcīgie, kam nav, ko zaudēt, izņemot savu dzīvi. Vairumam no viņiem gavēnis ir nevis iespēja parādīt uzticību mācībai, bet gan drūmā ikdiena… tā sakot, bads. Turīgākie pievienojas reti, un pat pati īsa…
Apklusu, sapratis, ka esmu izteicis vairāk, nekā vajadzēja. Vairāk, nekā gribētu īsa.
- Nu, nu, Ijūda, ko pati īsa?
- Viņa izteicās… tā nejauši, kungs, ka ļaudis vēl nav gatavi pieņemt viņas mācību. Tie gan viņai seko, kungs, tomēr tie gandrīz visu laiku ir jāved līdzi, jāvilina kā tādi bērni ar skaistiem vārdiem un brīnumiem…
- Jā, brīnumi. Malrins-sam iemalkoja vīnu. Saki, vai tie patiešām ir tādi… 11u, īsti? Kad viņa vēl tikai sāka savu mācību, tad, kā apgalvoja burvji, zintnieki un pat daudzi Desmit priesteri, esot tiešām rādījusi īstus brīnumus, nevis demonstrējusi sasniegumus maģijā.
Līdz šim brīdim nebiju zinājis, ko jūt stūrī iedzīta žurka. Skatījos uz savu vīna pialu un cerēju, ka tā atbildēs manā vietā. Bet tā bija veltīga cerība, un es to zināju.
- Pēc tā, kas notika Vasanusien un purvos-jūs, Malrinsam, zināt, par ko es runāju, viņā kaut kas salūza. Kaut kas, ko ne ar lūgšanām, ne meditācijām izlabot nav izdevies. Tas viņas Dievs… Vienīgais… protams, ja viņš vispār tāds ir… Kungs Es paliecos uz priekšu. Voldomirs it kā starp citu uzlika roku uz zobena spala. Citkārt būtu to uzskatījis par apvainojumu, taču šoreiz nepievērsu uzmanību. Saprotiet, es esmu vienkāršs cilvēks, man maģija ir sveša… pavisam sveša, es varu tikai atkārtot to, ko sacīja īsa. Tā, protams, ir ķecerība, nav citu Dievu, tikai Desmit, taču, ja gribat zināt…
- Gribu, Ijūda, ļoti gribu Pasmaidīja komons. Runā droši, nebaidies, neviens priesteris tevis teikto neuzzinās. Es apzvēru.
Jutos tā, it kā grieztu sev nost dzīvas miesas gabalus, tomēr runāju.
- Viņa teica, ka ir zaudējusi sava Dieva uzticību. Reiz, kad bijām palikuši divatā un neviens nevarēja mūs dzirdēt, atzinās, ka tas, ko viņa dara, nav viņas Dieva žēlastība. Tā ir maģija, kungs. Māls, ar kuru viņa cenšas aizlipināt savas ticības sienā radušos plaisu. Tādi ir visi viņas brīnumi levitācija pūļa acu priekšā, žurku izdzīšana no Vientuļā Torņa, pūļa pabarošana ar vienu breksi un pat desmit spitālīgo izdziedināšana ar vienu pieskārienu, nobēru kā pupas, acu nepacēlis.