Komons lēni novietoja uz galda savu pialu.
- Tātad viņa tagad ir visparastākā brīnumdare? Burve? viņš pēc brīža noprasīja.
- Jā, kungs.
- Bet kādēļ tad, pati zinādama…
- Tādēļ, ka tic savai misijai, kungs, un spēj ar to aplaist ari citus. Es necenšos viņu aizbildināt, bet domāju, ka meli, ja vien tie ved uz labu mērķi, var būt attaisnojami… lai arī nav citu dievu kā tikai Desmit.
- Arī tā ir taisnība, noburkšķēja komons, turpinot šķirstīt manu rokrakstu.
Istabiņā iestājās klusums. Kaut kur aiz sienas dziedāja piedzēruši vīri. Malrins-sam saviebies izlikās lasām. Čaukstošās lapas šķirstīdams, saspringti domāja. Par ko baidījos pat minēt.
Voldomirs Līvens neizlikās uz ceļiem tupēdams, skatījās manī kā čūska, acis nemirkšķinot.
- Skaidrs, beidzot teica Malrins-sam. Aizvērto rokrakstu nolika sev blakus uz salmu pīteņa. Putekļi bijām un putekļi paliksim, kā teicis tas Vienīgais. Vai tev ir vēl kas sakāms?
- Nē, kungs, acu nepacēlis, nomurmināju. Tur viss ir uzrakstīts.
- Netici rakstītam, Ijūda-sam. Vai neesi dzirdējis šo teicienu? Ir vēl kāds: netici teiktam tici redzētam. Tādēļ tagad skaties uz mani, lai tik tiešām saprastu, ko tev teikšu: es augstu vērtēju to, ka esi spējis iegūt viņas uzticību, taču tas nepavisam nemaina nolemto. Proti Īsai Hījunajai ir jāmirst.
Es pat nepakustējos.
- Esi mierīgs, Voldomir, noelsās komons. Nekas taču nenotiek… Vai ne, Ijūda? Tev jāsaprot, ka siogūnu padomes pieņemto spriedumu atcelt var tikai Desmit nonākšana zemes virsū, un arī diez vai. Es pret to, nu, šo spriedumu, iebildu, mēģināju pat apelēt pie mikada, lai viņš mūžīgi valda, bet arī viņš palika, manu balsi nesadzirdējis. Vari nepateikties, darīju to ne jau tevis un viņas dēļ vienkārši nedzīvi mocekļi, manuprāt, ir bīstamāki nekā dzīvi, viņš norija vīna malku. Paskatījās uz mani caur pialu, it kā aiz tās slēpdamies. Ko tu tā klusē? Saki kaut ko, es domāju, ka tev ir ko teikt.
Klusēju. Skatījos sev priekšā, taču acis redzēja tikai tukšumu nebija ne komona, ne līdzīgi uzvilktam lokam sastingušā Voldomira Līvena, ne vīna krūkas un triju pialu uz zemā galdiņa. Nebija nekā. Tikai kaut kur dziļi mani kaut kas bruka, zuda, un tā vietā palika vienīgi tukšums… Auksts, melns, visu aprijošs, aizvien pieaugošs tukšums.
Malrina-sam balss plūda no kaut kurienes aiz tā robežām.
- Gribi zināt, kādēļ? Domāju, atbildi vari pats uzminēt Sanara. Paskaties apkārt: pasaule ir kā istaba, kurai nav ne logu, ne durvju un kurā ir ieslēgti bērni trīspadsmit līdz sešpadsmit gadu veci. Pusaudža gadi ir pats bīstamākais un agresīvākais vecums, kā mēdz teikt elfi, un viņiem var ticēt… Visiem ir pa salda pīrāga gabalam rokā un pa vērša lentenim zarnās. Vai tu, talgūr, kādreiz esi redzējis lenteni? Nē? Tev ir paveicies. Tātad dažiem istabā ieslodzītajiem bērniem pīrāga gabali ir lielāki, citiem mazāki, bet vēl citiem tikušas tikai drupatas. Bērni ir dažādi, bet viena lieta viņus vieno. Tā ir nelaime izsalkums. Lentenis zarnās grib ēst, un bērni to grib vēl vairāk; tāpēc viņi ne jau lenteņi, protams, plēšas svešu pīrāgu dēļ, ja savējie tiem šķiet par mazu. Cits citam ar dūri degunā, un, re, jau sarkanais gailis dejo pa ciema jumtiem, un zemnieki kā jukuši skrien ar saviem sainīšiem uz mežu. Otrais trešajam iesper ar celi pa bikšu priekšu, un, re, jau deg ieņemtā pilsēta un picmīztās ielās vaimanā izvarotās sievas. Un tajā sasodītajā istabā ir viena tāda meitene, talgūr, Sanara. Stāv rāmi savā stūrītī un līdz šim nav īpaši jaukusies citu ķildās, jo viņu no tiem sargā Bavilāns, visu Vairas upju tēvs. Bet tā ir tikai pagaidām, jo Liktenis istabā tūdaļ iegrūdis vēl vienu bērnu. Atšķirībā no citiem, tam vēl nav sava pirāga gabala, toties lentenis vēl lielāks nekā pārējiem. Pareizāk sakot, tas ir nevis viens bērns, bet gan vesels to pūznis, orda ar visām savām būdām uz riteņiem un vēlmi ikvienam uz kakla uzlikt savu varā kalto zābaku. Pats zini, par ko runāju, neesi jau vakarējais.
- Varbūt viņi aizies uz ziemeļiem… uz Indurēnu, es nočukstēju.
Voldomirs iespurdzās. Protams, lai saprastu, ka esmu pateicis pēdējo muļķību, Norgardes Universitāte nebija jābeidz.
Komons nesmējās. Saspringti skatījās manī, un es viņa acīs redzēju ko tādu, kas man ļoti nepatika.
Ienīstu žēlumu acīs, kas skatās uz mani.
- Varbūt arī aizies, lēni sacīja Malrins-sam. Pēc tam. Bet vispirms ar uguni un zirgu pakaviem pāries pāri Sanarai, jo neviens neatteiksies pacelt pīrāga gabalu, it īpaši ja to pīrāgu pēc īsas Hījunajas mācības izplatīšanās aizsargās tikai olīvu zariņus vēcinošs idiotu bars. Vai varbūt Desmit mainīs Bavilānas straumi un tā sāks tecēt austrumos no Sanaras?
Pamāju ar galvu. Kaut Tumšais parautu, bet ko gan citu es varēju darīt, ja ne piekrītoši pamāt?
Malrins-sam lēni iemalkoja vīnu.
- Tādēļ īsai šī pasaule jāatstāj. Vai tu, Ijūda, esi dzirdējis par tādu slimību kā gangrēna? Stāsta, ka to izraisot kaut kāda draņķība, kas caur brūci iekļūst slimnieka ķermenī. Ja nespēj no tās izsargāties, nākas vispirms nogriezt pirkstu, tad plaukstu, apakšdelmu un tā joprojām, līdz kāds apžēlojas un nocērt galvu. īsa ar savu Vienīgā reliģiju Sanarai un visai Simtupei Vairai ir tas pats, kas cilvēkam gangrēna. Slimība, Ijūda. Nelaime, kurai pašlaik nevajadzētu būt… Bet īsa Hījunaja to izraisa. Parazīts, kas jāiznīcina, kamēr vēl nav kādu inficējis. Vai es saprotami runāju?
Tupēju uz ceļiem sastindzis kā akmens sieva tāda, kādas simtiem atrodamas Reskēnijas bezgalīgajās stepēs. Negribēju vairs neko, vienīgi lai tas ātrāk beigtos.
- Jā, kungs, pamāju. īsai ir jāmirst, jo citu risinājumu neviens neredz un nevēlas redzēt. Tā kā es to neizdarīju Vasanusien, tas tiks izdarīts tagad. Sakiet, vai, mani aizsūtījis, jūs sapratāt, ka viss notiks tieši tā, un tādēļ centāties uz Vasanusien trakta kļūdu izlabot? Iznīcināt parazītu un reizē ar viņu arī mani? Domājat, ka arī es jau esmu inficēts?
Komona skatiens uz mirkli sastinga.
- Tu gribi, lai es sameloju vai lai atvainojos? vaicāja pēc klusuma brīža.
Neatbildēju. Labāk jau būtu melojis, bet es kā uzticams vasalis izliktos viņam noticam, taču tagad…
Viss bija izlemts jau iepriekš. Tas bija Liktenis.
Es ienīdu Likteni.
Voldomirs I.īvens acīmredzot arī.
- Viņa gaišība komons ir uzskatījis par vajadzīgu uzdot tev jautājumu, talgūr, netīkami sasprindzinātā balsī viņš izpūta man tieši pierē. Atbildi, kad tavs kungs tev prasa!
- Atbildu, sacīju, acis nepacēlis. Gribu, lai samelotu. Gribu, lai samelotu, ka turējis dārgu manu dzīvību un ka viņam nebija vienalga, vai es dzīvs atgriezīšos no nedzīvās Vasanusien, vai nē. Lai samelotu, ka tos trīs talgūrus purvos nogalināja nevis īsa Hījunaja, bet Liktenis. Gribu, lai…
Malrins-sam lēni nolaida pialu uz galda.
- Vai tas ir viss, ko tu gribi? viņš vaicāja.
Nē, kungs. Gribu, lai jūs man atbildat, kādēļ mēs visi pasaulē skatāmies nevis paši savām acīm, bet caur Tumšā izkropļotu spoguli. Kādēļ tas spogulis ikvienam rāda savādāk? Kādēļ īsai Hījunajai tas cilvēkus rāda labākus, nevis tik riebīgus, kādi tie ir patiesībā? Toties jums rāda citādi… Pavisam citādi skatoties ļaužu pūlī, jūs redzat nevis cilvēkus, bet… dresētus zvēriņus. Suņus un lāčus, kas, sāpēs smilkstēdami, velk jums no ugunskura kvēlošus kastaņus. Lellītes, kuras ar pirkstiem piesietu diedziņu palīdzību veikli kustināt Atdzimšanas svētku tirgū. Kayer an kotodjo. Četru Armiju Cīņas figūriņas, kuras viegli varat stumdīt un, ja vajadzīgs, ziedot uzvaras vārdā un noņemt no dēlīša. .. Kādēļ? Kādēļ Tumšais jūsu spoguli padarījis tik greizu?