Komons paraustīja plecus.
- Bet kādēļ viņa ir tik greizu padarījusi tavējo? viņš vaicāja. Kādēļ tu visapkārt redzi tikai pēc asinīm slāpstošu suņu baru, kas, zobus atņirguši, nevēlas neko citu kā vien saplosīt nevainīgo avi, kas atnākusi izskaust šīs pasaules grēkus? Kādēļ tu nevēlies saskatīt skudru pūzni, kura iemītnieki nes savu dzīves baļķi… tas ir, gruzīti, un nevēlas neko citu kā vien nosargāt savu māju? Saki, Ijūda, kāpēc tev par tavu spoguli ir kļuvušas viņas acis?
Klusēju. Jau sen biju sapratis, ka atbildi viņš zina ne sliktāk par mani. Baidījos, ka atbildēs manā vietā.
Neatbildēja.
- Es nevēlos viņas nāvi, smagi aizvēris acis, viņš sacīja noguruša cilvēka balsī. Vēlos tikai vienu lai beigtos viņas mācība. Manus motīvus tu zini, iespējas arī. Tādēļ nodod viņai manus vārdus. Ja nav muļķe un nodevēja sapratīs. Ja ne…. Paraustīja plecus. Tādēļ pasaki. Tu taču to izdarīsi, vai ne?
Neatbildēju.
- Pateiksi, jo gribi viņu glābt. Pasēdi tepat un padomā, kā to varētu izdarīt. Viņš nokrekšķinājās un, atbalstījies pret pomorieša iztapīgi pasniegto roku, piecēlās, ar plaukstu noslaucīja no ceļiem neesošus putekļus. Tu taču gribi to izdarīt, vai ne? Novērtē manu takta izjūtu, jo es neprasu, kādēļ. Bet tagad ejam, Voldomir-sam. Ejam, jo nav viegli nodot savu sievieti… Es pat teiktu grūtāk nekā nodot tēvzemi. Starp citu, Ijūda, īsa Hījunaja taču ir teikusi, ka pestīšana slēpjas mīlestībā uz savu tuvāko, vai ne?
Neatbildēju.
Un, tikai palicis viens ar klusējošajām pialām un pusizdzerto krūku, sapratu, ko Malrins-sam bija centies pasacīt. .. Viņa vārdi bija kā slīkstošajam pamests salmiņš.
Noslīkt pats un ļaut noslīkt otram es negribēju. * * *
Komona nama Vakara zāli tā sauca tādēļ, ka komons tajā viesus mēdza uzņemt tikai vakarā. Tiesa, Voldomirs jau vairākus gadus te vairs par viesi netika uzskatīts, bet Malrinu-sam tas nepavisam neuztrauca. Tāpat kā četrus stūros novietotos gaismekļus, kas bija veidoti kā tālu rietumos mītošā pazemes pūķa Ūja tēli. No to rīklēm karājās vienmērīgi mirdzošas uguns mēles. Melni krāsotajām grīdām un ar melnu zīdu apvilktajām sienām, tāpat kā rīkles atpletušajiem Ūjiem, vajadzēja simbolizēt nakti un tās nesto mieru, kas tik bieži mēdza būt nesavienojami.
- Tad tu saki, ka viņi devušies prom, klusumu beidzot pārtrauca komons.
Drīzāk apgalvoja nekā jautāja. Bija nometies ceļos uz salmu pīteņa, tieši pretī zobenu statīvam, kurā dižojās divi krāšņās makstīs paslēpti ieroči. Atšķirībā no sava miesassarga, Malrins-sam bija neapbruņots, šādi paužot tam vislielāko uzticību. Pomorietis to zināja un prata novērtēt.
- Jā, kniaziu. Pirms stundas pa Gliemežu vārtiem. To apstiprina četri novērotāji no Sarkano Čūsku simtnieka. Es pats viņus izvēlējos, kungs, uzticami vīri. Divi no viņiem agrāk piederēja pie Ēnā Mītošo ceha. Ja vajag, var saplūst ar sienu, tā ka talgūrs viņus…
Komons nemierīgi sakustējās.
- Tātad pats neredzēji? viņš pārtrauca pomorieti.
Voldomirs neapzināti sāka mīņāties no vienas kājas uz
otru.
- Ijūda Ersels deva vārdu, kungs. Zvērēja. Pats teicāt, ka viņam var uzticēties.
- Tītars arī domāja, Voldomir.
Sardzinieks acumirklī sastinga kā laupījumu uzodis dzinējsuns.
- Vai man viņus panākt, kungs? Nekur tālu nebūs tikuši.
- Nē, nevajag. Nogalināt vienmēr paspēsi, un, Voldomira saraukto pieri pamanījis, piebilda: Nekad neapšaubi talgūra vārdus. Nekad. Ja Ijūda ir zvērējis, viņš turēs savu vārdu tāpat kā es un tu savējo. Teic, vai tev radās vēlēšanās novirzīties no viņa sagudrotā plāna? Nē? Redzi nu, arī pats saproti, ka nevari rīkoties citādi, kā esi zvērējis. Nevaiksties, nevajag, tāpat zinu, ka tu biji par… kā lai to saka… stingrāku rīcību. Es novērtēju tavu viedokli, bet mocekļi man nebija vajadzīgi. Un vēl jo mazāk vajadzīgi dusmu asaras lejošie sekotāji, jo nekas tā nerosina uz muļķībām… tas ir, varoņdarbiem, es gribēju teikt, kā mīļotā vadoņa nāve. Atceries to citai reizei!
Pastiepis roku, ar piesardzīgu kustību, kas Voldomiram izskatījās gandrīz mīļa, vienai no makstīm nobraucīja neesošu putekļu kārtiņu. Skumji pasmaidīja.
- Tas ir jocīgi, viņš sacīja. Tu piedāvāji to, ko Ijūda varēja izdarīt jau Vasanusien. Varēja vienkārši ņemt un atgriezties ar viņas galvu seglu somā. Viņam bija dotas šādas tiesības, taču izvēlējās citu ceļu. Gudrs un uzticams cilvēks… Vienīgi žēl, ka vairs nevarēšu izmantot viņa pakalpojumus.
- Svētīgi vājie, jo tie iemantos mieru, zem deguna nomurmināja pomorietis un jau skaļāk turpināja: Kniaziu, vai jūs domājat, ka viņi ilgi paliks kopā? Skaidri bija redzams ja nebūtu manis un mana zobena, ne sūda viņa nebūtu atkārtojusi tā priestera murmulēšanu. Kā tur bija? Un… un… Viņš tik tikko noturējās nenospļāvies. Djabol me pobori, es ne vārda nesapratu no tā, ko viņi tur vecajā izloksnē muldēja. Domāju, ka Ijūda arī. Toties īsa… Viņš šaubīdamies nogrozīja galvu. Vai tiešām jūs, kungs, domājat, ka viņai neienāks prātā atgriezties šurp? Paies kāds laiks un…
- Ijūda neļaus, un īsa tagad nevarēs iet pret viņa gribu, bet Ijūdas griba būs mana griba, jo viņš ir mans vasalis. Uz mūžu.
Voldomirs nestrīdējās, tomēr bija skaidri redzams, ka viņam par šo jautājumu ir savi uzskati. Vienīgi paraustīja plecus.
Komons atkal par kaut ko aizdomājās.
- Vai talgūrs labi tēloja? ievaicājās pēc ieilguša klusuma brīža. Stāvēju tālu, un acis vairs nav tādas kā jaunībā.
Pomorietis pamāja.
- Labi, tēloja, kungs. Gluži kā aktieris no tā mikada pils teātra, kurā ir tikai vīrieši. Esmu redzējis, kā viņi spēlē arī sieviešu lomas, un daži galminieki, protams, ja tenkām var ticēt, par viņu tēlotajām sievietēm jūsmo ne tikai izrādes laikā, bet arī vēlāk, jau ieaicinājuši viņus savās istabās. Viena no daima Murikina atvestajām hetērām žēlojās, ka viņas kungs un jauneklis, neatceros viņa vārdu, kas tēlo nevainīgu meiteņu lomas…
- Tu novirzījies, viņam nosvērti atgādināja Malrinssam.
- Jums taisnība, roku pie sirds spiežot, atzinās pomorietis. Ijūda tēloja labi. Viss gāja kā pa sviestu. Mani ieraudzījuši un izdzirduši, ko gribu, Pirmie Mācekļi paspruka kā peles. Palika tikai talgūrs un īsa, kas velti centās savējos saturēt. Ijūda vilka šo pa ielu uz laukuma pusi un ar savu augumu visu laiku sargāja no manis, it kā es grasitos šaut ar arbaletu. Atceros, kungs, jūs nupat runājāt par uzticēšanos cilvēkam, kurš devis vārdu. Ijūdam tā acīmredzot ir sveša.
- Bet tev, protams, arbaleta nebija, jo tas bija vienam no taviem ļaudīm, iesprauslājās komons. Bija taču, vai ne?
Sardzinieks neatbildēja. Tikai paraustīja plecus.
- Panācu viņus pie Agratala Brīnumdara svētnīcas, viņš, atsācis mīņāties, turpināja. Atkal iesaucos, ka esmu atnācis pēc sievietes un talgūram neko nedarīšu. Tad, kā jau bija runāts, Ijūda mani uz līdzenas vietas izsauca uz divkauju. Ļaudis izgaisa kā dūmi… Tad ari saķērāmies pašā laukumā. Tikai talgūrs, kā jau pienākas, pirms tam atvadījās no īsas. Kaut ko teica, noskūpstīja…
- Uz lūpām? painteresējās Malrins-sam.