- Nē, kungs, uz pieres. Starp acīm. Lai gan, domāju, patiesāk būtu, ja… bet tas nav svarīgi, Voldomirs noburkšķēja, komona acis ieraudzījis. Ijūda devās man pretim, bet viņa sāka raudāt. Uzreiz, vēl pirms bijām paspējuši viens pret otru palocīties, kā tas labi audzinātiem ļaudīm piederas. Notikušo atceroties, pomorieša augstajā pierē ievilkās dziļas rievas. Ersels cīnījās labi, vairākkārt man turpat vai gals bija klāt. Mani, kungs, glāba tikai tas, ka neuzticējos zvērestu devušam cilvēkam. Viņš padevās tikai tad, kad izsitu ieroci un ar spērienu nospiedu ceļos uz bruģa. Sieviete… īsa raudāja un lūdzās, lai viņu apžēloju, it kā es būtu pēc upura atlidojis pūķis Gorinačs Deviņgalvis. Sauca mani…
- Neesi sīkumains, pats dzirdēju. Viss skaidrs, novilka komons. Ar priesteri runāju, teica, viss izdarīts, kā nākas. Tātad viņi ir prom. Sasita plaukstas, tā pauzdams pateicību Desmit un senču dvēselēm.
- Tomēr drusku žēl, viņš, mazliet padomājis, turpināja. Žēl, ka neviens tā arī neizdomāja labāku risinājumu kā šķindināt zobenus Desmit mājas priekšnamā. Tomēr viss ir beidzies, un viss ir labs, kas labi beidzas. Mikads, lai viņš mūžīgi valda, ar manām lūpām izsaka tev, Voldomir Līven, pateicību.
- Esmu aizkustināts, miesassargs paklanījās.
Komons pacēla uzaci.
- Tu ņirgājies?
- Nē, kungs, sameloja pomorietis.
- Tas ir labi, norūca Malrins-sam.
Galvu nodūris, ar skatienu ieurbās baltiem rakstiem rotātajā salmu pītenī. Nevēlējās zaudēt tik noderīgu kalpu kā savu saistīto miesassargu, tāpēc izlikās noticējis.
- Mans kungs…
- Nu?
- Redzu, jūs kaut kas nomāc. Protams, ja tas nav noslēpums…
Komons brīdi lūkojās miesassarga sejā un domāja.
Beidzot bilda: Šovakar spogulī atkal redzēju cilvēku. Istabā neviena nebija, tikai es viens pats. Ari spokoties nevarēja, jo sienās iemūrēti ekranizējoši amuleti. Redzēju kaut ko, kas nebiju es. Un dīvainākais, ka šis kāds izskatījās izbrīnījies, it kā nevis es viņu, bet gan viņš mani būtu spogulī ieraudzījis. Tā kā dzirdēts stāsts, vai ne?
Sardzinieks labu brīdi domāja. Malrins-sam ar ieinteresētu sejas izteiksmi gaidīja.
- Lūiss Kerols, Voldomirs beidzot klusi noteica.
Komons piekrītoši pamāja.
- Tātad īsas Hījunajas mācībā nav nekā jauna, viņš domīgi bilda. Tikai labas domas, kas nekad netiks iedzīvinātas. Jau pirms pusotra gadsimta Kerols runāja par spoguļiem, kuros cilvēks redz nevis patieso, bet gan sagrozītu, izliekta pasauli. Cik atceros, viņš ar saviem prātojumiem nonāca tik tālu, ka pat sarakstīja pasaciņu par meiteni, kas caur burvju spoguli nonāk pasaulē viņpus tā un galu galā vairs nesaprot, kura spoguļa puse ir īstā un kura apgrieztā. Atcerējos to un nodomāju: ko īsti esmu redzējis? Ko man spogulis bija izliecis? Varbūt redzēju sevi tādu, kādam man vajadzētu būt? Un, ja tā, tad kādēļ es biju bez zobena un tik idiotiskos palagos ietinies? Un ja nu es tiešām jūku prātā, sāku ticēt Kerola murgiem un esmu redzējis citu pasauli, kas pastāv ikviena spoguļa otrā pusē, un spogulis ir šo pasauļu saskaršanās punkts?
- Nevis punkts, kungs, bet plakne; taču es tik un tā nevaru atbildēt uz jūsu jautājumu, jo Kerols bija vājprātīgs. Universitātē visi tā domāja. Viņš nesaprata, ko dara un ko runā.
- Svētīti, kas nesaprot, ko tie dara, jo Desmit piedos tiem viņu grēkus, izdvesa Malrins-sam. Un tomēr īsai savā ziņā bija taisnība. Vai redzi šos divus ieročus? Viņš norādīja uz ieroču statīvu. Tie ir ļoti veci, droši vien vecākie ieroči šajā pilsētā, izņemot Desmit svētnīcas artefaktus. Gnomu eksperti apliecina, tie esot pūķa liesmā kalti un tādēļ nekad nenotrul. Bet vai zini, kas ir vēl senāka par tiem? Daudz, daudz senāka?
- Nē, kungs, Voldomirs atkal sameloja.
- Veltīgā cerība, ka tos nekad nenāksies lietot un tie varēs sarūsēt savās makstīs, pats uz savu jautājumu atbildēja komons. Bet tagad ej un aizmirsti, ko esmu tev teicis.
- Kungs, ir vēl kaut kas, pomorietis nometās ceļos uz pīteņa. To gan varētu atlikt uz rītdienu, taču es domāju…
- Nu, kas tad vēl?
- Viens no Īsas Pirmajiem Mācekļiem. Pilsētas sargi viņu aizturējuši laukumā, kad viņš skaļi izteicis neapmierinātību ar mikadu… lai viņš mūžīgi valda, un savas skolotājas pazušanu. Domāju, sods varētu derēt par mācību citiem…
* * *
Tonakt es atkal redzēju to pašu sapni…
Ir kluss, ļoti kluss… Klusums kā auksta migla plūst pār sviedriem nolāsojušo seju, pār zobenu līdz baltumam žņaudzošajiem Voldomira pirkstiem, pār bruģa akmeņiem un vējā plīvojošiem īsas matiem. Neatceros, kurā brīdī tie izslīdējuši no viņas augstā matu sakārtojuma. Vai tad, kad bēgām? Vai tad, kad viņa noraudzījās manā cīņā ar pomorieti? Neatceros, un priekš manis tam vairs nav nozīmes… Daudz kam vairs nav nozīmes brīdī, kad tavu rīkli skar asmens, kas atgādina bārdasnazi.
Viņas mati plīv viegli kā vējā iekārts zirnekļa tīkls.
Kad mana galva noripos uz bruģa, izskatīsies daudz draņķīgāk. Voldomirs man nepiedos zvēresta laušanu.
Klusums… Tas ir visur… Klusē visi. Es, uz ceļiem pakritis un galvu pret debesīm atmetis, jo negribu, lai zobens pārgriež man rīkli. Rokām muti aizspiedusī īsa, kura mēģina aizturēt kliedzienu. Smagi elsojošais Voldomirs, kurš ne mirkli nenolaiž acis no manis un viņas. Aiz svētnīcas durvju stenderes aizslēpies kalpotājs ar noskūtu galvu. Man aiz muguras vēl nupat trokšņojušais pūlis, kas cenšas balansēt uz robežas starp pašaizsardzību un ziņkārību.
Ir kluss… Ļoti kluss. īsa raugās manī ieplestām acīm, un viņas rokas lēni slīd lejup. Viņas acīs redzu asaru sidrabaino mirdzumu. Viņas lūpas bez skaņas man kaut ko čukst. Es viņu nedzirdu, tomēr saprotu. Atbildu, lūpas neatvēris, vien ar skatienu.
- Es esmu ar mieru kļūt par Ijūdas Ersela sievu, viņa klusi izdveš un nodur galvu.
- Nedzirdu, man pie pašas auss šņāc Voldomirs Līvens.
Un viņa atkārto savus vārdus. Atkārto skaļi…
Atmodos. Blakus uz salmu pīteņa miegā saraustīti elpoja
Īsa. Pieskāries viņas vaigam, jutu, ka viņa ir slapja no sviedriem. Sapratu atkal sapņo to pašu sapni, par kuru man stāstījusi pagājušajā desmitdienē, sapni, kurā viņa redzēja savu nāvi. Stāstīja, ka redzējusi sevi mirstam uz kalna, kura pakājē trakojis viņas asiņu izslāpis pūlis. Neteicu, ka tajā pašā naktī līdzīgu sapni redzēju arī es tikai man kaklā bija cilpa, bet uz klona pabirusi savāda nauda.
Tā bija pēdējā reize, kad runājām atklāti.
Tas bija mans Liktenis, kuru es ienīdu.
* * *
Spoguļa viņā pusē bijušais cilvēks palēnināja soli un apstājās. Rīta dzestrajā gaisā vilnas togā ietinies, neuzticīgi raudzījās uz savā priekšā spulgojošo stikla virsmu. Spogulis, masīvs kā leģionāra vairogs, raudzījās cilvēkā ar viņa paša skatienu un koridora tukšo sienu atspulgiem. It kā pūlētos pārliecināt, ka viņš ir tāds pats kā visi…
Velti pūlējās.
Vakar viņš bija citāds. Garām iedams, bija pēc sena paraduma uzmetis skatienu pulētajai virsmai, taču tās dzīlēs ieraudzījis kādu citu, nevis sevi no miglā tītā spoguļa bezdibeņa cilvēkā raudzījās nekad iepriekš neredzēts svešinieks savādās tumši zilās barbara drānās. Cilvēks pārsteigts atrāvās atpakaļ un paskatījās vēlreiz, it kā kāds stāvētu viņam aiz muguras… Protams, viņš skatījās tikai ar acs kaktiņu, tādēļ gluži apzvērēt nevarēja, tomēr šķita, ka savādais nepazīstamais atspulgs? spogulī uzvedās pavisam citādi, nekā atspulgam vajadzētu darīt…