Apzvērēt cilvēks nevarēja… Kad atkal pagriezās pret spoguli, no tā raudzījās viņa paša seja mazliet pietūkuši, no bezmiega sasārtušām acīm un kumpu ērgļa degunu.
Tomēr spogulis pūlējās velti.
Cilvēks nevienam par to nestāstīja. Ne sievai, kas pēdējā laikā bija sākusi sapņot neizprotamus sapņus, ne tiem nolādētajiem žīdu priesteriem, kas gluži vai raudādami izlūdzās no viņa pavēli sist krustā kādu nelaimīgu svēto rakstu skaidrotāju… šķiet, Jošua no Nācaretes.
Cilvēka vārds bija Poncijs Pilāts.
Remīgijs Misūns NEMIRSTĪGO GALS
iņa neatnāca un neatnāks ir jau gaisma. Nevis diena, bet gaisma visā Nemirstīgā karaļvalstī, no pils līdz pat pusgruvušām raganu būdelēm nosētajām meža malām, no kurām tas plešas uz visām pasaules pusēm nav ne dienas, ne nakts; tikai, ja Nemirstīgajam iegribas, uznāk tumsa, un ar viņa atļauju to nomaina gaisma, bet mēs atkal gaidām tumsu.
Visi kā viens; nav priekšstata, cik mūsu varētu būt, zinu tikai, ka daudz; taču katrs no mums ir viens no simta, kam, raganu maldinātam, izdevies pārbrist purvus, izlauzties cauri mežam un, zaudējot karaspēku, caur Nemirstīgā pulkiem izsisties līdz Viņa savādajai pilij (tās sienas nav ne no akmens, ne koka: sit zobenu pret to spīdumu ieskanas kā metāla kauss, un ne zīmes), lai tur no viņa garā zobena cirtiena pārtaptu par nokaltušu stumbru. Viens no simta, tomēr gadu gados (atkal viens savu nozīmi zaudējis vārds) gandrīz vai pilna zāle savākusies. Un gandrīz visi mēs esam ķēniņu otrie dēli.
Grūti pat noticēt: augstu kalnā pils, pakājē, upes ielokā pilsēta un meži, meži kā jūra, kas paretam atpludina kādu svešzemju tirgotāju karavānu vai izmet krastā pēc tava tēva īpašumiem tīkojošu pretinieku virtenes vai tas maz ir bijis? Vai tās sāpes, ka kronis ir nevis tev, bet vecākajam (dažkārt tikai gadu) brālim, un mūždien ausīs skanošās galminieku nopūtas: kas gan tā par Dievu netaisnību tev iemērījuši spēku un prātu, bet tam sakārnim varu un bagātību… kāda netaisnība, bet to nav grūti labot; jā, un vējš tik dzīvīgi jauca viņu matus, šūpodams Soda tornī uz šķēpiem uzdurtās galvas.
Jā, it kā nebūtu bijis arī tā izbīļa, kad, tēva aicināts, zobena rokturi neatlaizdams, iesoļoju viņa viesu zālē, bet tēvs stāvēja, tērpies ceļojuma drānās: taisies, brauksim pie karaļa Jora; viņa meita bija tikko dzimusi, kad jau nolēmām jūs apprecināt, nu laiks iepazīties. Labi, noliecu galvu, tomēr visu ceļu tā arī nenoņēmu roku no zobena kā lai zinu, kas varēja slēpties aiz viņa vārdiem, taču kāds izaudzis, Joris smaidīja tēvam, manus plecus spiezdams, tomēr es neredzēju neko citu kā meiteni viņam blakus. Kā no zemes apakšas mani sasniedza Jora balss: iepazīstieties, mana meita Jole.
Jole! — es nebiju redzējis neko brīnišķīgāku, pat elpot viņai blakus neuzdrīkstējos, un kā vajadzēja saņemt spēkus, lai bilstu pirmo vārdu, un kāds prieks bija, redzot man veltīto smaidu! Cik labi, ka tu esi tāds, viņa man sacīja, nevis sacīja, bet vai ar medu zieda; bijusies, ka tēvs atdos kuprainam vai čokurā savilktam; bariem vien te lodājuši, roku lūgdami, bet tu tāds…
.Tāds! meloja, nekrietneļi, likās Dievu labvēlībai nav robežu: tāda līgava, un tad vēl karaļvalsts Jole bija vienīgā, un pēc Jora tronis pienāktos mums; ko tur kavēties pēc mēneša savīkšām kāzas, bet pašā to līksmībā piepeši satumsa, it kā nakts uznāca, dārdēdami pāršķēlās mākoņi, un iznira spīdošs briesmonis garu kaklu. "Pūķis!" kāds iesaucās; sievietes sāka spiegt un ģībt, mēs tvērām pēc ieročiem, bet neviens, it kā visi būtu par zīdaiņiem pārtapuši, tā i nespēja izvilkt zobenu no maksts, un pūķis notupās pils pagalmā. Tikko bija tā saceltie putekļi izklīduši, sānos atvērās durtiņas un pa tām iznāca karavīrs: ļoti garš un kārns, pliku galvu, iekritušiem vaigiem; izskatījās, it kā tas būtu tikai ar sausu ādu apvilkts galvaskauss; neparasti garu zobenu pie sāna un viscaur sudrabā mirdzošā tērpā. Viņš mierīgi pagāja garām sargiem un viesiem (spējām viņam sekot tikai ar skatienu); Jole gan vēl turējās, man piedurknē ieķērusies, bet svešais nāca tieši pie viņas, un es jutu, ka viņa jau izslīd, tomēr nespēju ne pakustēties; viņš paņēma viņu uz rokām un tikpat mierīgi pazuda pūķa sānā, tas tūdaļ pacēlās, mākoņi atkal pašķīrās, un, it kā nekas nebūtu noticis, debesīs savu ceļu atkal ritēja saule, un mums it kā kāds atraisīja rokas.
Nemirstīgais, teica Morks, visvecākais tēva karavīrs.
Cik atcerējos, viņš vienmēr bijis tāds: gluži sirms, grumbu, grumbiņu un rētu izvagots, garajos ziemas vakaros pie lielās zāles kamīna mēdza stāstīt savus piedzīvojumus pils bērneļiem; mēs tos klausījāmies kā pasakas, it īpaši par Nemirstīgo; aiz jūru jūrām, kalniem un mežiem esot paslēpusies tā bagātībām pieraustā pils, no kurienes viņš ar pūķi lido zagt visskaistākās princeses. Lai cik vislabāko karotāju devušies tās atsvabināt neviens no viņiem nav atgriezies. Morks esot manu vecvectēvu pavadījis uz kāda karaļdēla kāzām, kur arī Nemirstīgais līgavu aiznesis. Līgavainis devies viņu atbrīvot, un neviens par viņu vairs nav dzirdējis. Mēs lūdzām, lai viņš stāsta: mazi bailēs drebēdami, jau paaugušies ar ironiju, sak, pasakas mazuļiem pirms gulētiešanas…
Es atradīšu Joli! Izrāvu zobenu, un tēvs saturēja māti, kura bija iekaukusies kā vilcene. Pusi vīru deva viņš, otru pusi karalis Joris; meklējiet ziemeļu pusē, ieteica Morks, un mēs devāmies ceļā." Ko raudat," mani vīri smēja par pavadītāju asarām," mēs tam briesmonim galvu norausim!" Mēs bijām vienaudži, piens un asinis, kas mums no veča un viņa pūķa ko baidīties; un kādēļ gan, raustījām plecus, žēlums šķieba seju ikvienam, kam vaicājām ceļu.
Mūsu zirgi bija naski, bruņas mirdzēja tā, ka vai bārdu skuj, tāds nieks vien likās mežonīgie klaji un meži, caur kuriem ar zobeniem cirtām ceļu, tāpat vētras un karstums; mani kā spārnos nesa atmiņas par Joli, bet vīrus piedzīvojumu kāre un minējumi par Nemirstīgā bagātībām. Kazi, cik reižu bira lapas un, sniegu padzinuši, atkal sazaļoja zāle, bet bruņas ieguva zemes krāsu; kazi, cik no jauna apkalām zirgus bijām sajaukuši skaitu, tomēr šķita, tikai vakar esam atstājuši Jora pili, kad, vairākas dienas velti meklējuši, kam ceļu pavaicāt, uzgājām vientuļnieka mitekli; tur mums rādīja aiz būdiņas kā jūru plešamies mežonīgu klaju, aiz tā ir zeme, viņa mežs, pie tā dzīvo raganas, vienīgi tās zina ceļu uz pili. Muļķis ikkatru savu teikumu pavadīja ar mudinājumiem griezties atpakaļ; kur nu, kad palicis tik maz.
Mēs pārgājām klaju un kā pret sienu atdūrāmies pret mežu; šķiet, uguns te viesojās bieži, sacīja viens no vīriem, kad tā malā atradām dažas vairāk vai mazāk ar zāli apaugušas ugunskuru vietas, bet blakus sašķiebušos būdeli. Pie tās sēdēja pretīga veča ar vārnu uz pleca; mūs pamanījis, putns pacēlās spārnos un pazuda, bet vecene, kad vaicājām ceļu, tikai pamāja tur, un mēs likāmies uz priekšu pa tik tikko manāmu spraugu, kas varbūt reiz bijusi ceļš vai taka, bet galu galā izveda mūs lielā, zaļā pļavā; izsalkušie zirgi nesās tik uz priekšu, un bijām jau krietni ieskrējušies, kad iestiga viens, tad otrs, trešs, un drīz jau visi bijām iegrimuši par purvu pārtapušajā pļavā; vēl mēģinājām izvilkt vai trakus kļuvušos zirgus, tomēr purvs negrasījās laupījumu atdot vilka un vilka aizvien dziļāk, un par vēlu es iesaucos atpakaļ! Kamēr ar mokām un pūliņiem aizairējāmies līdz kokiem, ne viens vien vīrs bija pazudis bez pēdām.
Mēs atgriezāmies mežmalā un, būdiņā ieslēguši, sadedzinājām veču, tad ar zobeniem ilgi cirtām ceļu uz ziemeļiem, līdz, savai laimei vairs neticēdami, izspraucāmies klajumā, kurā līdz pat debesīm mirdzēja pils nevajadzēja ne hutāt Nemirstīgā! Nepaguvām ne īsti ieskatīties, kad mums pretī kliegdami nesās jātnieki. Cīņa bija sīva, tikai ar saujiņu vīru sasniedzām vārtus. Jole likās kā ar roku aizsniedzama un mēs lauzāmies no zāles zālē, bet vīri krita kā lapas, līdz pēkšņi pavisam viens atjēdzos krāšņā zālē. Aiz muguras ceļu iezīmēja vīru un Nemirstīgā kareivju līķi, apkārt sausus zarus pleta stumbri, bet priekšā, zāles vidū, rēgojās savāds, kā pati pils, mirdzošs stabs, kas tā kā zvērs vairākām acīm sekoja man. Piegājis pārbraucu ar pirkstu aizķērās aiz spraugas, tieši kur zobenu iebāzt, jau pacēlu un… Tad tomēr atnāci pēc savas laimes! Pagriezos un ieraudzīju Nemirstīgo: uzbruku kā zibens, taču zobens atsitās kā pret akmeni, bet viņš, pret savējo atspiedies, smējās kā jucis. Viņa smiekli darīja vai traku, un es, visu aizmirsis, kapāju un kapāju, zobenu abām rokām satvēris, līdz tās bez spēka nošļuka, un tad kā Nemirstīgais, joprojām smiedamies, cirta, tā atžilbu jau starp citiem stumbriem.