Kad tas bija vai maz svarīgi; ļaunākais, ka patiešām ir jau gaišs, bet viņa nav atnākusi pirmoreiz kopš reizes, kad, sapratis, kas noticis un ka apkārt ir tādi paši pēc līgavām atceļojuši karaļdēli, aiz niknuma līdu vai no ādas laukā; būtu man bijis tik spēka, cik niknuma, būtu kailām rokām pili sagrāvis, un tad vēl (kaimiņi klusēja, viņu balsis skanēja manī) nemokies, samierinies, tikai te tu atradīsi savu īsto laimi. īsto?! aiz naida pat sāpēja, kad, tumsai iestājoties, ieraudzīju Joli tādu, kāda viņa bija kāzās. Viņa man pieskārās, un pēkšņi es atkal jutos kā cilvēks. Jole gribēja kaut ko sacīt, bet es sagrābu viņu aiz rokas bēgam! un vilku, neklausīdamies viņas saucienos. Bēgam! un tad viņa, skumji pasmaidījusi, atkal pieskārās, un es atkal sastingu, sausos zarus rokas izstiepis. Asaras ritēja pa Joles vaigiem: kāpēc tu neklausīji, mēs no šejienes nekur neaizbēgsim, nekur, bet es reizēm pie tevis atnākšu, ja tu prātīgi uzvedīsies, atceries, es tevi mīlu, esi labs!
Esi! Kādas sāpes, kāds niknums un naids, jo esi! atkārtoja arī apkārtējie; ko jūs runājat, bet Jole, bet karaļvalsts, taču tie esi, kas gan ir karaļvalsts, cik to nav bijis un izbijis, kā smilšu graudiņi liedagā, tu labāk par Joli padomā. Jūs tagad būsiet nemirstīgi; ja vien tu prātīgi uzvedīsies un nemēģināsi aizbēgt, viņa nālcs pie tevis un būs tikai tava, un tā mūžīgi, ko tev vēl; un, pat ja aizbēgtu, daži, nu, varbūt padsmit gadi laimes un nebeidzamu rūpju par karaļvalsti un viss; protams, ja jau pirmajā valdīšanas gadā kalpi nenoindēs vai neiesi bojā kaujas laukā; vai gan ir vērts, ja te jūs mūžam būsiet jauni un kopā, turklāt aizbēgt nevienam tik un tā nav izdevies.
Viņi teica daudz ko, taču man visvairāk aizķērās "būsiet" un "nevienam", un, kad Jole atkal atnāca, es jau centos viņai paklausīt. Viņa aizveda uz savu istabu, "nāc", viņa teica, iznirdama no kleitas, un bija mana visu nakti (tad es vēl sacīju "nakts"), bet, kad teica, ka man jāatgriežas zālē, paklausīju, jo tā vajag, viņa pasmaidīja, ja gribi mani vēl redzēt, un es gribēju! Tā gribēju, ka, pat apjēdzis, ka tā nav Jole, bet kāds, kas par viņu, tāpat kā par citu mīļotajām, pārvēršas, un, tumsai iestājoties, atnāk pie kāda no mums, nemaz nesatraucos. Man nemaz nešķita svarīgi, no kurienes šī zināšana nākusi, it kā pati no sevis uzradusies, tomēr patiesībā no mirkļiem, kad ļāvāmies atmiņām par savām mīļotajām un manī skanēja kaimiņu balsis, bet viņos manējā. Šīs tukšās pļāpas mums vēl vairāk ļāva sajust, cik brīnišķa bijusi pēdējā tuvība ar mīļoto…
Varbūt pie mums nāca pats Nemirstīgais, tomēr nē agrāk šeit nokļuvušie zināja stāstīt, ka tā ir Nemirstīgā, kas kopā ar viņu no kaut kurienes izraidīta; mēļoja, ka no debesīm, bet neviens nezināja droši pateikt, kas viņa ir sieva vai māsa; bet viens bija skaidrs viņa ierodas, par mūsu līgavām pārvērtusies, tad, kad pie viņām iet Nemirstīgais. Tad uznāk tumsa, bet, kad viņam apnīk atgriežas gaisma; mūsu sievas viņam dzemdē tikai dēlus, kas veido viņa karapulkus, taču gan viņas, gan bērni ir mirstīgi, un, kad sievietes kļūst vecas, Nemirstīgais viņas nomitina mežmalā, un viņas kā sargsuņi sargā ceļu uz pili un visus maldina; cik viņas jau pelnos pārtapušas, tomēr ikreiz blakus nodegušajai uzrodas jauna pussabrukusi būdele, un atkal cita veča ar vārnu uz pleca sildās saulītē… Ja nu… Nē, tam nav nozīmes es gaidīju tikai Joli.
Gaidīju un sagaidīju, un pa vidu no vienas reizes līdz otrai pietika ar iepriekšējās atmiņām, bet, ja ielavījās doma, varbūt mēģināt bēgt, Jole, kā sajutusi, tūdaļ atnāca un atkal viss pazuda. Viss gan kad tas bijis, gan vispār vai mani maz šādas muļķīgas domas ir apciemojušas. Vismuļķīgākās dažu gadu putekļu dēļ atdot tumsas mūžību; vismuļķīgākās ka viena reize ar viņu tā iespiežas atmiņā, ka, lai arī zinu: iestājoties tumsai, viņa atnāk pie kāda no mums, man ir vienalga, pat ja gadās uztvert aizslīdam viņas un laimīgā atgrieztā siluetus, un es varu, tāpat kā savulaik man, stāstīt jaunpienākušajiem, cik ļoti viņiem ir veicies, ka viņi un viņu mīļotās būs nemirstīgi, bet pēc tam visu patiesību vai vismaz mums zināmo tās daļu, un priecāties par atmiņām, kamēr tās vēl nav apnikušas, un viņa atkal atnāk, lai dāvātu vēl vienu mūžības daļu.
Vēl taču neatnāca, lai gan ir jau laiks, jau sāku just dusmas, bet dusmas nozīmē beigu sākumu. Beigu, kuras izvairāmies pieminēt, taču tās ir, tas ir nogurums, kas var sākties ar dusmām, kad vairs nepietiek ar mīļotās dāvātajām tumsas atmiņām, bet viņas, izrādās, nav un nav, un tad nemanāmi pielavās nogurums. Nogurums atminēties viņas dāvāto tumsu, nogurums gaidīt nākamo, un pat mīļotās pieskāriens vairs nevar glābt stumbrs paliek, kāds bijis, vai arī sabirst putekļos, taču es negribu, nē arvien gremdēju sevi iepriekšējās reizes atmiņās, tomēr tik grūti, jo arvien kā tādi zobena cirtieni viņa neatnāca!
Neatnāca, bet tas vēl nebija viss viņa neatnāca vispār. Ne pie viena! Šis bija pirmais tāds gadījums. Iespējams, pēdējās Nemirstīgā atgādātās līgavas dēļ. Neviens neko nesacīja, ziņa pati lodāja pa pili: Nemirstīgais no pēdējā lidojuma atgriezies ar gaišmatainu skaistuli garām bizēm un sārtiem vaigiem; viņa sēdēja atsevišķā zālē un sauca pēc mīļotā, kā vienmēr un visas, un negribēja Nemirstīgo ne redzēt, bet viņš arī nesteidzās, izraudāsies un nomierināsies.
Viņam vairāk rūpēja tās mīļotais, Nemirstīgajam tas bija mūžības vienmuļību izklaidējošs piedzīvojums, bet šķita, ka šoreiz nekā nebūs mīļotais nerādījās un nerādījās, un neviena vārna neatlaidās, tomēr Nemirstīgais zināja, ka tas jau ir viņa īpašumos. Saimniekam bija kaut kas vieni stāstīja, ka liela, brīnumaina acs, citi ka šķīvis, kurš rādīja, kas viņa zemē notiek. Visapbrīnojamākais, ka atnācējs bija viens kā pirksts un, meža malu sasniedzis, nebija meties raganai ceļu prasīt. Nē pietrallinājis veselu kaudzi visskaistāko vārdu un pat sagulējis ar viņu. Zināja, ko dara, ragana parādīja ceļu un kaut ko pateica, un ko, tas Nemirstīgajam rūpēja visvairāk, tik tās bēdas, ka nebija, kam pavaicāt, ragana, no viņa atriebības bēgdama, pati ieslēdzās būdiņā un sadedzinājās, un Nemirstīgais svaidījās pa pili jāteic, ne velti, jo, līgavaini jau uztvērusi, brīnumacs bija kļuvusi tāda kā akla. Šķita, Nemirstīgajam nekas cits vairs nerūpēja, tomēr maldījāmies piepeši uznāca tumsa. Tātad garmatainā skaistule rimusies raudāt un uzsmaidījusi Nemirstīgajam, un es priecājos, jo, pirmoreiz pie jauna laupījuma ticis, viņš mēdza ilgi kavēties, tomēr galu galā nekas nenotiek, kā parasti: tumsa bija īsa, un Nemirstīgā neatnāca.