Nesapratām, ko lai domā, jo vairāk tādēļ, ka vispār bijām aizmirsuši, ko tas nozīmē domāt; atliek tik sākt, un prieks tūdaļ pazudīs, un tūdaļ sevi pieteiks nogurums; tomēr citādi nevarējām viņa vispār nebija atnākusi! Mūsu domas pinās kā tūkstošiem karotāju saucienu, bet pašā karstumā it kā kāds būtu pārcirtis viņi zālē ienāca divatā.
Viena bija sieviete, un kāds it kā pačukstēja Nemirstīgā, ne par viena mīļoto nepārvērtušies. Mūs pārsteidza viņas nenosakāmā vecuma seja, neparko tādā ilgi neskatītos, tomēr šoreiz kaut kas acis vai piekala tā kā prieks vai nebeidzamas laimes atblāzma, un nebija jāgroza galva no kurienes tas. Atbilde gāja blakus, un tas bija puisis ar smailu bruņucepuri, no kuras pār pleciem kā ūdenskritums vēlās gaiši mati, bet bruņukrekls vai brakšķēja uz viņa varenajām krūtīm; vienā rokā kā salmiņu turēja zobenu, otrā vairogu; skaidrs, bija uzglūnējis mežā, kur Nemirstīgajai patika vienai jādelēt, un, ja jau bija spējis raganu savā pusē dabūt, tad kas gan priekš viņa bija Nemirstīgo apmierināt tā, salīdzinot ar veču, taču bija tīrā skaistule!
Viņi devās pie staba, un šķita, ka Nemirstīgās miglainās acis neko citu kā tikai atnācēju neredzēja, bija jau pie mērķa, kad no durvīm viņus panāca Nemirstīgā balss: tad, re, kur tu esi! Nemirstīgais metās virsū, taču Nemirstīgā, satvērusi pret šo pagriezušos atnācēju, uzsauca: pasteidzies! un tas, pie staba pieskrējis, ietrieca spraugā zobenu. Neprāte! iekaucās Nemirstīgais, kā bulta mezdamies virsū Nemirstīgajai, kura aizsedza puisi, bet nepaspēja atnācējs pagrieza zobenu, un pēkšņi sastingušais Nemirstīgais nokrita kā zibens ķerts, toties atdzīvojās pils sienas. Tās drebēja un plaisāja, un es pēkšņi attapos dzīvs un ar zobenu rokā, bet apkārt, nespēdami noticēt, ka atdzīvojušies, drūzmējās baltādaini un melnādaini, dzelteni un sarkani, no galvas līdz kājām bruņoti un pavisam kaili, vien ar gurnu apsējiem, zobena vai vismaz naža kātā iekrampējušies, bet visi tik negaidīti dzīvi un jauni. Jauni, taču nebijām vēl paspējuši cits citu labi apskatīt, kad, pa drūpošajām sienām iejoņojis vējš svieda sejās putekļus, lapas, lietu un sniegu, vēl paspējām ievērot, ka ar katru brāzienu mūsu gludā āda savelkas un sažūst, kā saraujas muskuļi, nosirmo un izkrīt mati, drūp zobi, augums saraujas kā nomesta čūskas āda, līdz, izrāvis sarūsējušos un drūpošos ieročus, mūs citu pēc cita izkaisīja vējš. Citu pēc cita, bet pie staba joprojām stāvēja atnācējs, un Nemirstīgā kļāvās viņam klāt, nē! viņa kā jukusi iekaucās, bet vējš sagrāba viņas balsi, toties puisis vēl reizi pagrieza zobenu, un viņa sabruka, sienas sāka vēl trakāk drebēt un grūt, un mēs ieraudzījām meitu pulciņu. Arī viņas novecoja un sakumpa, tikai viena ar bizēm rokas resnumā, kā pienā mazgājusies, lauzās pie atnācēja. Tas, viņu ieraudzījis, metās klāt, apkampa, un viņi stāvēja apskāvušies, šķiet, nemaz nemanīdami, ka mēs jau sadrūpam, tikai gaidīdami, kad norims vējš. Sažuvusi, ļenganā roka vairs tik tikko jaudāja zobenu noturēt, taču uzplaiksnīja tāds naids kā pēc cīņas ar Nemirstīgo. Nāvi viņiem! šķita, kalniem vajadzēja no mana sauciena iedrebēties, bet patiesībā tik tikko čukstēju, tomēr tuvāk stāvošie uztvēra un citiem atkārtoja: nāvi! Pacēlās un kā dzeltējoši rudzi vējā saliecās rūsas saēstie zobeni, tomēr uz vienu pusi: nāve; un sievietes, nagus izlaidušas, lauzās kopā ar mums nāvi! Nāvi! Ar katru soli kļūdami aizvien vājāki, mēs vēl paspējām pārgāzties pār atnācēju, kas vēl mēģināja tvert pēc zobena, un viņa mīļoto, mūsu zobeni laidās lejup, vēlās kā viļņi un vairs necēlās; nāvi! un arī es paspēju sajust, kā mans zobens iespiežas putrā, kas palikusi no viņu augumiem, un
Ģintauts K. Ivanicks
Who called these dead to dance?
Was it the young women
learning to play the "Ghost Song" on her baby grand.
J. Morrison
Kas mirušos ir aicinājis dejā?
Vai jaunā sieviete,
kas "Rēgu dziesmu" uz savām bērnu klavierītēm mācās spēlēt?
Dž. Morisons
MOMENTUZŅĒMUMS:
DEBESĪS, JŪRA, KRASTĀ SMĒĶĒJOŠA CILVĒKA STĀVS.
DEBESIS: Smaragdzaļas, smalku zelta dzīsliņu izvagotas, nosētas nepazīstamiem zvaigznājiem. Pie pašas apvāršņa līnijas karājas daži pienbalti mākonīši. Tas, kurš pa kreisi, līdzinās lēcienā sastingušam tīģerim.
JŪRA: īpatni tumšs, turpat vai melns ūdens ar viļņu galotnēm šampanieša putu baltumā itin kā tur, dzelmē,
kāds svinētu varenas dzīres, kurās saaicināts tūkstošiem viesu. Gribētos to redzēt, bet nekā: jūras virsma ir tumša un necaurredzama, tajā neatspoguļojas nedz zvaigznes, nedz nupat uzlēkušais šīsvietas mēness ekvivalents milzīgs zelta disks.
KRASTS: Viļņi kā gigantisku saldējuma porciju laiza piekrastes smiltis, kas varbūt ir mazliet sārtākas, nekā mūsu acis ieradušas skatīt, taču, saceloties vējam, tikpat uzmācīgi spraucas caur drānām un liek piemiegt acis. Smiltāji plešas ne tikai gar krastu, bet arī pa visu sauszemi cik tālu vien acis redz. Tuksnešaino vienmuļību traucē tikai daži iezilgani prāviem kaktusiem līdzīgi augi. Vienīgās cilvēka darbības pēdas ir pavisam īsts Mežonīgo Rietumu viesu nams, kura gaišie logi tā vien aicina ieiet un nobaudīt vietējo viskiju.
CILVĒKS: Tumšs stāvs ar platmali, viesu namam muguru uzgriezis, stāv jūras krastā un smēķē. Kvēlošās cigaretes oglītes neizgaismo viņa seju. Ticiettā ir labāk. Labāk šī cilvēka seju neredzēt-skats nav no patīkamajiem, it īpaši no kreisās puses. Es zinu, ko saku, jo šis cilvēks esmu es pats.
CIGERETE: Viļņos iekrītot, iešvīkstas, taču jūras šalkas šo skaņu pārmāc. Es pagriežos un dodos uz viesu nama pusi.
Bārmeņa tuklā seja gluži vai staro acīmredzot cer, ka tiks daudz izdzerts un labi samaksāts. Pie griestiem karājas zilgans tabakas dūmu mākonis klientu papilnam. Trokšņainā kņada nepierimst ne mirkli. Skaļas, sulīgas piedzērušu vīru lamas, brīžiem dzirdams pa smalkākam spiedzienam, kad kāds no viesiem iekniebis apkalpojošajiem sievišķiem. Viņas te atrodas ne tikai tādēļ, lai novāktu iztukšotos notaukotos kausus un pa kādam šķīvim, kas gadās visai reti, bet arī tādēļ, lai apkalpotu klientu pa īstam, ja viņam šāda velēšanas rastos. (Jūs taču saprotat, ko es domāju, sacīdams "apkalpotu"?) Visu šo troksni pārkliegt nespēj noskretuša večuka rokās žēli raudoša vijole. Es sēžu viņam pietiekami tuvu, un man rodas aizdomas, ka vijole raud tādēļ, ka pret to ne visai labi izturas. Sūkdams dzintarkrāsas viskiju, cenšos nedomāt un atbrīvoties, lai tikai izgaistu sāpīgā tukšuma izjūta, kas moka mani kopš… Apkārtne, protams, relaksācijai nav īpaši piemērota, bet, tā kā aizmirsties man vēl nekur nav izdevies, tad kāda gan vaina šai vietai?
Piepeši pie viena rupji tēsta galdiņa izceļas troksnis šķiet, kāds no kāršu spēlmaņiem pieķerts krāpjoties. Par blēdi nosauktais pieceļas un ar revolvera šāvieniem uz mūžu apklusina neapmierinātos. Pēc tam, pret citiem apmeklētājiem, kas pavērsuši skatus uz viņa pusi, pagriezies, vēl kūpošo koltu vicinādams, sāk smieties. Tomēr nē, tie nav smiekli, tie ir pašapmierināta mednieka mežonīgi rēcieni. Ak Dievs! Vai tiešām tā ir tava radība? Tikai ar to viņš mani kaitina, Kungs, tikai ar to. Skatos uz viņu, un kolts pārvēršas saniknotā odzē, kas dzeļ viņam rokā. Vēl. Un vēlreiz. Tagad viņš jau rēc citādi tas ir baiļu, šausmu rēciens. Un tas nebūt nav labāk… Tad viņš pārtop liesmojošā krūmā, tomēr neko gaišredzīgu nepasaka, un jau nākamajā minūtē sievišķi slauka pelnus no grīdas, bet pārējie atkal dzer un trokšņo.