Es sviežu tukšo kausu tuvākajai viesumeitai, bet viņas rokas sasniedz smaržīga roze. Sagribēju palikt viens un vairs tikai vecs vijolnieks palicis čīgāt savu izmocīto instrumentu, bet nu jau tīri, nekļūdoties. No viņa lociņa plūstošā melodija vispirms sāpīgi skar brūces, pēc tam mierina un dziedē, līdz beidzot ieskanas prieka pilns fināls. Vēlreiz lūkoju tikt no viņa vaļā, tomēr vecis spēlē kā spēlējis un nepievērš manām pūlēm ne mazāko uzmanību. Ko tur… Spēlē viņš patiešām labi.
Tukšāks par tukšu… Garlaikots Dievs garlaikoti spēlē savas garlaicīgās spēles.
Tam, kurš noraugās uz mums no augšas, izskatās, it kā kino lenti kāds būtu uzlicis no otra gala: es skrienu gar jūras krastu, sperdams kājas kāda jau iemītās pēdās, bet, man aizskrienot, pēdas izzūd…
MOMENTUZŅĒMUMS:
PALĀTA, DIVI PĀR PACIENTU NOLIEKUŠIES ĀRSTI.
PALĀTA: Žilbinoši balta. Te viss izskatās ar auksta sniega segu apsegts, ka skarbajos ziemeļu ledājos gan sienas, gan griesti, gan gultasveļa uz palātas vienīgās gultas.
ĀRSTI: Salīkušajos stāvos un vēsajos acu skatienos jaušama bezspēcība. Tas, kurš stāv pa kreisi, rokā tur ar dzidru šķidrumu pildītu šļirci.
PACIENTS: Vīrietis, kuram tikai rokas un galva nav pabāztas zem baltā, stindzinošā pārklāja. Viņa rokas ir neiedomājami izkaltušas, seja savainota. Visa kreisā sejas puse vienas vienīgas nedzīstošas brūces, no kurām retumis sūcas pa asins lāsītei: it kā pacients raudātu rubīnsarkanām asarām. Viņa acis ir aizvērtas, elpa vienmērīga.
P. S. Ja pavērsīsiet fotogrāfiju noteiktā leņķī, ieraudzīsiet vēl ko: uz slimnieka krūtīm saritinājusies prāva, zvīņaina čūska smaragdzaļām acīm. Tā spļauj savu indi nedzīstošajās brūcēs.
Sapnis kā arhīva kinolente precīzi atkārto pirms dažiem gadiem notikušo. Ziedošie dārzi okeāna piekrastē ir Kolhida, iecienītākais Venēras kūrorts. Mēs ar Diki laimīgi, mūs ieskaujošās ziedu pasakas savaldzināti, smejam un draiskojamies zilganā pļavā ar zāli, kāda uz zemes nemēdz būt.
Re, skaties, ko es atradu! sauc Dike, un es metos pie viņas. Nav svarīgi, ko viņa atradusi, svarīgi ir tas, ka viņa ir te, man blakus, ka mēs esam kopā un tagad tā būs vienmēr. Mīļotā man rāda visretāko Venēras ziedu. Līdz šim to redzējuši tikai divi cilvēki vieni no pirmajiem Venēras kolonistiem. Viņi stāstīja, ka redzējuši šo puķi iztālēm, nepieejamā vietā. Tādēļ daudzi to uzskata tikai par skaistu teiksmu. Atklāti sakot, līdz šodienai arī es domāju, ka šīs puķes nemaz nav. Mīļotā man rāda ziedošo kobru tā šo ziedu nosaucis pirmais, kas to ieraudzījis. Līdzība patiešām pārsteidzoša. Zem platām koka lapām, kas sniedzas līdz zemei, uz astes saslējusies, kā spārnus izpletuši stāv saniknota kobra, tikai rikles vietā fantastiski skaists zaļš zieds. Mirkli brīnāmies par zieda neparastumu, tad kā sarunājuši reizē pieliecamies to pasmaržot. Tieši tobrīd nevainīgais zieds nosprauslājas, un pie mūsu sejām paliek karājamies sīku pilienu mākonis. Dike tos ieelpo, bet manas sejas kreiso pusi skar kaut kas drēgns biezas, blīvas un svešas miglas drēgnums.
Kā narkotiku izraisītā sapnī apdullis ļodzīgām kājām nesu viņu uz pleciem, līdz acu priekšā viss izbālēja. Pēc tam kāds mani uzmācīgi purināja, kaut kas iedzēla rokā. Cauri apziņu sedzošajam melnajam priekškaram izlauzās klusa balss, un es izdzirdu divus visšausmīgākos vārdus: "Viņa ir mirusi." Nē! Tikai ne to, Dievs, tikai ne to! Es lūdzu tevi, es, kas nekad neesmu tev ticējis! Vai gan tev grūti izdarīt brīnumu, pašu visvienkāršāko brīnumu? Tad es nogrimu Tartarā.
Pa slimnīcas gaiteni skrēja jauna māsiņa izspūrušiem melniem matiem. Ieraudzījusi pie loga stāvam baltā halātā ģērbušos vīrieti, kurš kaut ko atzīmēja savos pierakstos, viņa iesaucās:
- Dakter! Dakter, tas no četrdesmit septītās palātas atvēra acis…
- Jūs nepārskatījāties?
- Nē, nē. Ak Kungs, viņš uz mani tā palūkojās…
Tagad pa gaiteni skrēja divi. Iedrāzies palātā, ārsts metās pie blakus gultai novietotās aparatūras. Ierīces nekādas slimnieka stāvokļa izmaiņas neuzrādīja. Ārsts paskatījās uz slimnieku, saņēma viņa plaukstu, bet, galvu nogrozījis, atlaida. Roka klusi atsitās pret gultas malu.
- Esat pārskatījusies, māsiņ. Jau piecus gadus koma nez vai viņš vispār kādreiz atvērs acis.
- Kas viņam kait, dakter?
- Vai esat dzirdējusi par ziedošo kobru? Kamēr par tās indīgumu nekas nebija zināms, nāvējošais zieds nogalināja desmitiem cilvēku. Viņš viens no pirmajiem saskārās ar šo augu un vienīgais ir palicis dzīvs. Brīdi klusējis, ārsts piebilda: Daļēji… Tā ka jums droši vien tikai izlikās.
Ārsts izgāja. Māsiņa sarāvusies stāvēja stūrī. Viņas lūpas klusi čukstēja: Nē, es nepārskatījos. Tu lūkojies uz mani, es redzēju.
Piegājusi sakārtoja guļošā roku, nobraucīja no pieres matu šķipsnu. Ilgi raudzījās uz viņa plakstiņiem, gaidīdama, kad tie ietrīsēsies un… Bet brīnums nenotika. Vēl ne.
Zem smaragdzaļām debesim pie lielas, tumšas alas ieejas uz milzīga, ragaina galvaskausa sēd cilvēks. Neskatieties viņam sejā! Es jums jau teicu, tas nav patīkams skats.
Aizsmēķēju cigareti, sērkociņš iezīmē degošu loku un, smiltīs iekritis, apdziest. Lēni izpūšu dūmus. Klusi kā rēgi tie ceļas debesīs. Nez no kurienes atslampā liels, pagalam izkāmējis suns. Notupstas līdzās un skatās tieši man acīs. Nodzēšu cigareti pret zābaka zoli. Paceļu no smiltīm ģitāru un viegli pārvelku pār stīgām. Suns saausās, pārstāj kasīt sānus un, šķiet, gaida turpinājumu. Pirkstu gali skraidelē pa ģitāras grifu, un naktī ieskanas maiga melodija, kuru esmu spēlējis tikai tev, Dike. Negaidīti melodijā iespraucas suns gaudo kā kādu apraudādams. Mūsu sāpes ir tik līdzīgas… Ja kāds tonakt dzirdēja mūsu duetu, viņam pār muguru noteikti pārskrēja tirpas, un, ja viņa ceļš veda uz mūsu pusi, viņš izvēlējās citu virzienu.
Ģitāru pār plecu pārmetis, dodos alas tumsā. Suni gan mēģinu aizdzīt, tomēr viņš uzticīgi seko nopakaļus. Esam nogājuši dažus soļus, un naksnīgo debesu gaisma mūs vairs nesniedz. Tumšs, ka vai acī dur. Taču esmu kā kaķis tumsā lieliski redzu. Man aiz muguras gail divas iesārtas uguntiņas suņa acis. Vēlreiz mēģinu viņu aizdzīt, bet viņš neatstājas un man seko. Dievs ar viņu…
Alas pamatne laižas lejup, nākas būt uzmanīgam, lai nepakristu un nenoveltos. Vēl pēc pārsimt metriem slīpums kļūst tik stāvs, ka es ne vairs eju, bet jau rāpoju. Suns, šādu šķērsli pārvarēt nespēdams, sāk žēli riet. Pats nezinu, kādēļ atgriežos un, ar siksnu viņu pie muguras piesējis, turpinu kāpt lejup. Tagad jau kā alpīnists, virs bezdibeņa rokās karādamies, ar kājām meklēju atbalsta punktu. Suns ir mierīgs, neniķojas. Gudrs, tikai velnišķīgi smags. Platāku izvirzījumu atradis, apstājos atpūsties. Cigareti aizdedzot, trīc rokas.
Atpūšos uz izvirzījuma kādu pusstundu un atkal lejup. Krauja joprojām ļoti stāva; uz leju cenšos neskatīties, lai neapreibtu galva. Kreisā roka nomūk, un es uz brīdi palieku karājoties vienā. Kaut kā atrodu, kur pieķerties. Karādamies mazliet atvelku elpu. Klusībā sevi lādu, ka paņēmu suni vismaz desmit kilogramu lieka svara. Tomēr atraisīt siksnu un nomest suni zemē nevaru. Kaut kā norāpjos līdz vietai, kur stāvā krauja beidzas. Tālāk arī nav nekāda pastaiga, bet vismaz nenākas tēlot alpīnistu. Atraisu suni te viņš pats par sevi parūpēsies. Kopā, viens otram blakus uzmanīgi soļojam tālāk. Tagad no lejas jau plūst iesārta gaisma. Ar to tik tikko pietiek, lai saskatītu ceļu, tomēr labāk par aklu tumsu ir.