Выбрать главу

Jo zemāk kāpjam, jo gaišāks kļūst. Tagad jau redzu, ka gaisma plūst no simtiem klinšu plaisu, kurās mutuļo lava. Var saskatīt pat zem augstajām pazemes velvēm plūstošo upi. Otrs krasts nav redzams iegrimis miglā, toties tuvā­kajā pusē redzu apaļkoka baļķu būvi. Pēc dažām minūtēm mēs sasniegsim ēku, kuras logi vāji mirgo šejienes mūžī­gajā krēslā.

Līdz ēkai palicis vairs tikai pārsimt metru, kad galvā sajūtu dīvainu reiboni. Augumu pārņem neizskaidrojams vājums. Kājas saļimst, un es nokritu garšļaukus uz kailas klints. Nespēju ne mazo pirkstiņu pakustināt augumu kā važās sakalis noslēpumains spēks. Šķiet, kaut kur no tālie­nes atskan suņa rejas. Jūtu, kā viņš ar zobiem ieķēries džinsu krekla piedurknē un mēģina mani vilkt, taču nespēj.

Kā milzīgs vilnis no upes pār mani plūst migla. Tās mu­tuļi pārtop kaulainās rokās, kas piespiež mani pie zemes un tur. Tieši acu priekšā no miglas izaug sievietes seja. Tās vaibsti sāpīgi atgādina manu Eiridiki, tikai seju apņem melni, izspūruši mati, un acis ir zaļas. Nē, tā nav Dike. Ir tā, it kā es skatītos vecu filmu: sievietes lūpas kustas, taču manas ausis nesniedz ne skaņa. Tad kaut kas karsts un mitrs skar manu seju. Pirmajā brīdī nesaprotu, ka to no­laizījis suns. Pēkšņi miglas vairs nav, savādā sievietes seja izgaist kā sapnis. Es jau varu kustēties, lai gan vēl esmu vājš. Uzmanīgi apsēžos. Suns tup blakām un skatās manī. Pastiepju roku, noglāstu tam galvu.

Tuvojamies ēkai, kuru biju ievērojis, un degunu sāk kņudināt ceptas gaļas smarža. Tikai tagad sajūtu, cik izsalcis esmu. Pielieku soli. Suns, mani sapratis, bizenē pa priekšu. Pie durvīm nopurinu no apģērba smiltis, tikai tad lieku sunim gaidīt un eju iekšā.

Iekšā ir pāris galdu, bet tālākajā stūrī, dūmos iegrimis, sēd vīrietis un cep šašliku. Kad pagriežas pret mani, pir­mais skatienu saista viņa deguns. Tas ir visiespaidīgākais eksemplārs, kādu esmu redzējis. Spriežot pēc deguna, šim vīrelim vajadzētu būt īstam Sirano. Tumsnējs, velnišķīgi līdzīgs armēnim, un viņa brūnās acis gluži staro omulībā.

-     Vai dārgais viesis vēlēsies šašliku?

-     Redzi, saimniek, man nav ar ko samaksāt.

-    Sauc mani par Radamantu tādu tēvs vārdu devis. Tik vien viņš man nomirstot atstāja vārdu un šo krodziņu, par kuru neienesīgāku visā pasaulē neatradīsi. Tie, kas ceļo ga­rām, nekad neiegriežas te papusdienot. Tu esi mans pirmais klients, tad nu ēd, cik vēlies, bet par samaksu… Redzu, tev ir līdzi ģitāra, paēdis padziedāsi, sirdi papriecēsi un pietiks.

-    Paldies tev, Radamant. Ja var, es gribētu šašliku sev un kādu gaļas gabalu sunim, kas gaida mani pie durvīm.

Radamants noliek man priekšā varenu iesmu, ko rotā gardi apcepti gaļas gabaliņi. Nekavējos un sāku ēst.

-    Par suni neuztraucies, es viņu pabarošu.Un Rada­mants pazūd durvis uz iekštelpām.

Pēc brīža atkal parādās, piekrautu šķīvi nesdams. Ārā izejot, Radamants neaizver durvis, un es dzirdu, kā viņš runājas ar suni:

-     Ēd, astainais, ēd, krietni esi noliesējis, šķiet, nekāda saldā dzīve tev pēdējā laikā nav bijusi? Pagaidi, es tevi kaut kur esmu redzējis… Ort? Krietni esi pārvērties, sunīt. Kā tev tas izdevies? Neteiksi? Nu, neņem ļaunā, ēd, es taču nekad neesmu bijis tavs ienaidnieks.

Radamants atgriežas, kad esmu iestiprinājies. Tagad viņš izskatās nopietnāks, domās iegrimis.

-     Nu, viesi, vai uzspēlēsi? viņš vaicā.

Es ņemu ģitāru. Kādu minūti domāju, tad pirksti aiz­skar stīgas, un es dziedu senu spāņu dziesmu, kuras ritms iekvēlina cilvēku ne mazāk kā labi noturēts spāņu vīns. Otro piedziedājumu Radamants dzied līdz ar mani. Šķiet, it kā domīgās sejas izteiksmes nemaz nebūtu bijis.

Kad dziesma galā, Radamants lūdz:

-     Uzspēlē vēl, ja neesi noguris.

Tad es spēlēju melodiju, kuru Pāns savulaik stabulējis satīriem. Radamanta seja atdzīvojas, kā kaut ko pazīstamu un mīļu izdzirdusi.

-     Paldies tev, cilvēk, viņš man saka.

Pieceļas un atkal pazūd iekšējās durvīs. Kad parādās, viņam rokās smags metāla spieķis.

-Viņpus upei ceļš ir grūts, viņš saka. Ņem šo spieķi, būs uz kā atbalstīties.

-     Paldies, Radamant.

MOM ENTUZŅĒM UMS:

UPES KRASTĀ IAIVA, TAJĀ PĀRCĒLĀJS, KRASTĀ STĀV CILVĒKS AR ĢITĀRU UN SUNI.

UPE: Platā un straujā Stiksa tek zem augstām velvēm un skalo drūmos krastus.

PĀRCĒLĀJS: Skrandās tērpies vecis, kas izskatās tik vājš, ka nav saprotams, no kurienes viņš ņem spēkus cilāt laivas smagos airus.

CILVĒKS: Slaids tumšmatis ar ģitāru pār plecu. Seja… Es jums jau teicu…

SUNS: Gaiši brūns, liels, nenosakāmas sugas. Viņa purns, šķiet, labsirdīgi smaida.

P. S. Ja pavērsīsiet fotogrāfiju noteiktā leņķī, ieraudzīsiet, ka sunim ir divas galvas. Tā, kas pa kreisi, nepavisam nav labsirdīga tās rīkle ir draudīgi atņirgta.

Veča skatiens ir piekasīgs, ar vienu roku viņš brauka krūtis, otru izstiepj pret mani:

-    Tu esi tāds savāds ne miris, ne dzivs. Nesaprotu… Es ar šo laivu pārceļu tikai mirušos. PA ĪSTAM mirušos, vai saproti? Un arī tagad netaisos šo noteikumu pārkāpt.

Es mēģinu pārvērst viņu uguns stabā, taču laivinieka kontūra manās acīs tikai kādu sekundi noņirbinās, un viņš atkal stāv manā priekšā kā neielaužama siena. Tad iejaucas mans suns. Viņš skaļi ierejas. Vecis, acis piemiedzis, ilgi skatās viņā.

-    Ak tas esi tu, Ort? Tu zini, tas ir pret noteikumiem, bet, ja tas cilvēks ir ar tevi…

Orts acīmredzot, tāds ir suņa vārds vēlreiz ierejas.

-     Nu, ja reiz tā… Kāpiet laivā!

Vecis airē laiski, viņš nekur nesteidzas. Airu vieglie šļaksti mani gandrīz ieaijā. Šļakstiem pievienojas no otra krasta plūstošas klusas, tik tikko dzirdamas nopūtas. Viss minētais saplūst savādā iemidzinošā melodijā, kas pārpilna klusu sāpju, pārpasaulīgu skumju un miera. Orts, kā gaisā plandošajai dziesmai piebalsodams, sāk klusi smilkstēt. Uzlieku roku viņam uz muguras un jūtu, ka visi muskuļi saspringuši viņš gatavs ik mirkli mesties uzbrukumā. Savādi. Es gan neko draudīgu nejūtu, gluži otrādi, esmu apbrīnojami mierīgs.

Laiva atduras pret savvaļas tulpēm apaugušu krastu.

Tiklīdz iegadījās brīvs brīdis, māsiņa sēdēja pie slim­nieka gultas un stāstīja viņam par sevi. Zināja, ka viņš ne­dzirdēs, droši vien viņai vienkārši gribējās izrunāties… Vai vismaz pabūt blakus šim jau piecus gadus aizmigušajam cilvēkam. Interesanti, vai viņš sapņo? Un, ja tā, tad kādi gan ir viņa sapņi?

Kad slimnieks atkal atvēra acis, māsiņa nevis metās saukt ārstu, bet noliecās pār guļošo, alkdama ieraudzīt viņa acīs kaut mazāko apziņas atmirdzumu. Taču vīrietis acis tūdaļ aizvēra. Un viņa pati sāka šaubīties ja nu viņai tikai izlikās?

Tiklīdz izkāpjam krastā, vecais tūdaļ atgrūžas un airē atpakaļ. Nepagūstu ne soli paspert, kad ar Ortu kaut kas notiek. Viņš nokrīt zemē, sāk locīties, no mutes veļas zaļganas putas. Nezinu, kā viņam palīdzēt, stāvu blakus kā triekas ķerts. Ortu apņem liesmas, tad viņu skatienam aiz­sedz melnu dūmu stabs. Kad dūmi izklīst, ieraugu slaiku, vieglās, gaišās drānās tērptu jaunekli.

-     Ort?

Viņš smaida.

-     Esi pārsteigts? Varbūt parunāsimies?

Atbildi negaidīdams, viņš ar pirkstiem pasit knipi, un tūdaļ tepat, krastā, uzrodas galdiņš un divi izlaižamie krēsli.

-    Sēdies. Varbūt gribi iedzert? Vai uzēst? Esmu tev pus­dienas parādā, vai atceries?