Es apsēžos, izvelku sagumzītu cigarešu paciņu, aizsmēķēju un, lēni izpūtis dūmus, saku:
- Kādu vēsu dzērienu, ja iespējams.
Orts atkal pasit knipi, un viņa rokā iegulst norasojusi kokakolas skārdene.
- Vai derēs? Bet varbūt ko citu?
- Lieliski.
Mēs sēžam pazemes upes krastā. Tepat pie mūsu kājām zied savvaļas tulpes. Savādi, ka tās šeit aug bez saules gaismas. Bālie ziedu kausiņi tik un tā stiepjas uz augšu, kā gribēdami būt pēc iespējas tuvāk debesīm, ko šeit aizstāj pazemes velves. Es atveru skārdeni, kas tik patīkami atvēsina manu delnu, un, dzērienu iemalkojis, vaicāju:
- Tātad tevi sauc Orts?
- Jā. Un es esmu suns. Bet, tā kā mani vecāki bija mazliet neparasti, es varu pārvērsties par cilvēku. Taču tikai te, mirušo valstībā.
- Un kas bija tavi vecāki?
- Tas ir garš stāsts. Labāk parunāsim par tevi. Es lieliski zinu, ko tu šeit meklē. Tāpēc arī sekoju, gribu tev palīdzēt.
- Nesavtīgi?
Viņš pasmaida.
- To es neesmu teicis. Tu savukārt vari palīdzēt man.
- Kā?
- Arī man šeit ir darīšanas. Precīzāk, kāds nesamaksāts rēķins. Savam mērķim nekaitēdams, tu vari palīdzēt man, un es palīdzēšu tev.
- Kā gan es varu tev palīdzēt?
- Pienāks laiks — uzzināsi. Ja gribi izdarīt to, ko esi nodomājis, bez manis galā netiksi. Un es tev palīdzēšu, bet ar vienu noteikumu.
- Ar kādu?
- Tev jādara viss, ko es likšu. Citādi tu nekad no šejienes neizkļūsi. Ja netici lūdzu, vari pamēģināt. Nu, kā, sarunāts?
- Sarunāts! Un iesviežu tukšo skārdeni Stiksas viļņos. Tā aizpeld pa straumi kā sārts kuģītis.
Orts iet pa priekšu, es sekoju. Starp savvaļas tulpēm līkumo tik tikko samanāma taciņa, kas lēni ved augšup pakalnā.
- Tur augšā atvilksim elpu, un es paskaidrošu, kas tev būs jādara, saka Orts.
Klusēdams pamāju un soļoju tālāk. Ejam pa taciņu jau stundas divas trīs. Apkārtējā ainava necik nemainās, un drūmā vienmuļība man jau sāk apnikt. Līdz šim neesam satikuši nevienu dzīvu dvēseli. Kā es teicu? Līdz šim vispār neko neesam satikuši. Mūs visu laiku pavada vienīgi skaņas, kas līdzinās kritušu lapu čaboņai rudenī. Atgādina tālas jūras šalkas. Orts paskaidro tās esot garu balsis. Pagaidām viņus tikai dzirdu, bet neko neredzu. Līdz pakalna virsotnei palikuši tikai kādi simt soļi, kad pār galvu pārlido tumšs siluets tas vēcina tik milzīgus, melnus spārnus, ka, tos izplešot, varētu pārsegt vismaz trīs citu citam blakus novietotus autobusus. Veru muti jautājumam, bet
Orts mani apsteidz. Pagriežas pret mani, rādītājpirkstu lūpām piespiedis. Esmu sapratis. Es klusēju.
Pakalna virsotnē Orts nosēžas kā turks, kājas zem sevis pabāzis. Noplūc bālgani sārto savvaļas tulpes asfodela ziedu un, acis pievēris, ieelpo tas aromātu. Neesmu aizmirsis viņa žestu un joprojām klusēju. Viņš ierunājas pirmais:
- Tu gribēji jautāt, kas pār mums pārlidoja?
- Jā. Viņš izskatījās iespaidīgi.
- Tas ir Tanats Nāves Nesējs. Tev viņš nav bīstams, tomēr nav vajadzības, viņam dzirdot, pieminēt šo vārdu. Orts vēlreiz ieelpo asfodela aromātu un turpina: Tagad klausies uzmanīgi. Kad iesim tālāk, ap mums pulcēsies gari. Vērīgi skaties, cenšoties pazīt to, kuras dēļ esi te ieradies. Kad atpazīsi, nesauc viņu vārdā, nerunā ar viņu. Sāc spēlēt ģitāru. To dziesmu, kuru tu spēlēji pie ieejas alā, kad es pienācu pie tevis. Tā taču ir jūsu abu dziesma, vai ne?
Es piekrītoši pamāju.
- Labi. Tad pagriezies un ej atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru atnācām. Nekādā gadījumā neskaties atpakaļ tavs gars tev sekos. Es arī. Bet atpakaļ mēs tik viegli netiksim. Vispirms mums traucēs erīnijas. Tu ieraudzīsi kailu sieviešu pulciņu tās nostāsies tev priekšā un mēģinās piespiest tevi novirzīties no takas. Nebaidies, ej tieši viņām virsū. Kad pieiesi tik tuvu, ka varēsi viņas aizskart, tās atvirzīsies sāņus. Tad apstājies, un es izstāstīšu, ko darīt tālāk. Vai saprati? Un neaizmirsti rīkojies tieši tā, ka es tev teicu!
,Nezinu, kāpēc lai es tev akli ticētu, tomēr ticu. Es klausīšu tev, Ort.
- Tad ejam. Un turi gatavībā savu ģitāru.
Mani pārņēma šaubas: ja gribēju ar abām rokam turēt ģitāru, man bija jāatstāj Radamanta dotais spieķis, taču to es negribēju. Pamēģināju aizbāzt spieķi aiz siksnas. Iet nebija ērti, tomēr spieķis turējās. Varbūt nepazaudēšu.
Ortam izrādās taisnība drīz mūs apstāj gari. Tie ir kā viegli mākonīši caurredzami bez svara plīvo gaisā, ar kājām turpat vai skardami zemi. To sejas ir tikpat dzidras kā augumi, tādēļ vaibstus saskatīt ir visai grūti. Katrā jaunajā, ko ieraugu, veros vairākas sekundes, līdz nospriežu, ka tā nav Dike. Tad ieskatos nākamajā. Jau diezgan ilgi soļojam starp gariem, kas līgojas savā savādajā, klusajā dejā bez mūzikas, bez kopēja ritma katrs dejo savu solo numuru. Ar skatienu esmu aptaustījis ne vienu vien seju simtu, bet savu mīļoto vēl neesmu ieraudzījis. Un piepeši man šķiet… Nē, nešķiet tā patiešam ir Dike, taču viņa skatās uz mani un nepazīst. Viņas seja ir sastingusi tāpat kā citiem ap mums esošajiem gariem.
Atceros Orta padomu un sāku spēlēt. Gari uz mirkli sastingst un ieklausās mūzikā. Dikes seja atdzīvojas. Viņa it kā ar acīm meklē mani, taču skatiens aizvien paslīd garām. Tad gari sāk ālēties. Tie sastājas apļos un griežas kā vilciņi. Dīvaināku skatu grūti iztēloties. Gaisā mirguļo simtiem garu. Viņu mēmā deja ir skaistākā, tomēr, šķiet, ari pati baigākā, kādu esmu redzējis. Zemes pievilkšanas spēks uz tiem nedarbojas: dejojot gari te paceļas augšup, te nolaižas līdz zemei un kā skrējēji atsperas pret asfodelu bālganajiem ziediem.
Orts piebiksta man pie pleca. Uzmetu skatienu un redzu: viņš ar zīmēm rāda, ka laiks iet prom. Joprojām spēlēdams, pagriežos un eju atpakaļ pa to pašu taciņu, pa kuru atnācām. Gandrīz tajā pašā brīdī ieraugu tuvojamies ēnas. Redzu, ka to kontūras ir skaidras, nevis izplūdušas kā gariem tie ir materiāli ķermeņi. Parasti sieviešu augumi. Pienākot tuvāk, ievēroju, ka viņas visas ir kā viena. Uguns krāsas mati un āda zemes pelēkumā. Varētu apzvērēt, ka viņu sejas ir gluži vienādas. Tās man gauži atgādina seju, ko redzēju miglā pie Radamanta mājas. Tikai tā seja izskatījās labsirdīga, bet šīs nežēlīgas. Plēsīgais skatiens un ļaunu vēstošais smaids liek man notrīsēt. Kailo sieviešu gaita ir apbrīnojami gracioza viņas kustas kā kaķes, izskatās, ka tas notiek bez mazākas piepūles. Pirmā apstājas uz takas tieši man priekšā. Līdz viņai varētu būt soļi desmit. Erīnija ar vienu roku sakārto ugunīgo matu šķipsnu un sastingst, debešķīgās krūtis lepni izriezusi. Neliekos ne zinis un, joprojām spēlēdams, dodos uz priekšu. Līdz erīnijai palicis tikai viens solis to spēris, es ietriekšos viņā. Eju, bet… erīnijas vairs nav. Tā atlec malā tik pēkšņi, ka acis nepagūst pamanīt kustību, tas uztver tikai kustības ēnu. Cita pēc citas viņas atkārto to pašu neizdvešot ne skaņu, arvien ar to pašu smaidu sejā. Mans krekls ir sviedros izmircis, rokas dreb, bet es tikai spēlēju un eju uz priekšu. Spēlēju un eju.
Beidzot, kad kārtējā erīnija atbrīvo ceļu, viņas vietā neviens nestājas. Orts paiet man garām un dodas pa priekšu. Vel pēc soļiem simt viņš pagriežas atpakaļ un rāda, ka varu apstāties.
- Tikai neatskaties! viņš uzsauc. Tā, kuru meklēji, tev seko. Tagad vari rimties spēlēt. Viņa ir tevi pazinusi un tev sekos. Kad iznirsi no alas, viņa atgūs cilvēka izskatu, bet atceries tu nedrīksti pagriezties un atskatīties, kamēr nebūsi ticis no šejienes ārā! Varēsi paskatīties tikai tad, kad celsies pāri upei. Tas ir vienīgais izņēmums. Vai saprati?