- Ort, vai patiešām viņa ir šeit? Vai viņa stāv man aiz muguras?
- Jā, jā. Es taču tev teicu tikai negriezies atpakaļ! Viņa ir šeit. Un smaida. Tagad vari atvilkt elpu, bet es pastāstīšu, kas mūs gaida tālāk.
Aizdedzu cigareti Orta acīs atspulgojas sērkociņa liesma.
- Krastā mūs gaida divi pretinieki. Tas ir mans brālis Cerbers un Hekate ar saviem trim augumiem un trim sejām, turpina Orts. Par Cerberu parūpēšos es pats. Tādēļ arī tev palīdzēju, lai būtu kāds, kas novērš Hekates uzmanību, kamēr tieku galā ar brāli. Esmu viņam parādā. Nu gribu parādu ar uzviju atlīdzināt. Kā tiksi galā ar Hekati, es nezinu. Nāksies papūlēties. Jo vairāk tāpēc, ka redzu ir vērts. Tikai ielāgo: lai arī ko, izņemot Cerberu, tu krastā redzētu, tā būs Hekate viens no viņas augumiem. Ja paspēs savākties visi trīs būs ķeza. Ja tikai viens vai divi ies vieglāk, bet piepūlēties nāksies tik un tā. Uz mani neskaties: ja uzveiksi Hekati, lec laivā. Šoreiz gan Harons tevi necels, bet gan jau kaut ko izdomāsi.
Es nometu zemē izsmēķi un, Ortam acīs skatīdamies, ar zoli nodzēšu. Viņa acis ir mazliet valgas kā sunim.
- Nu, ejam? viņš vaicā. Vai zini, tu man sāc patikt! Varbūt vēl kādreiz satiksimies un kopā padziedēsim kā tajā pirmajā reizē, vai atceries? Neatteiksies?
- Protams, neatteikšos. Ort?
- Ko tad?
- Lai kas arī notiktu, paldies.
- Ejam!
MOMENTUZŅĒMUMS:
DIVI CILVĒKI UN DIVI SUŅI STĀV VIENS PRETĪ OTRAM: CILVĒKS PRET CILVĒKU, SUNS PRET SUNI.
CILVĒKI: Vienāda auguma un ļoti līdzīgi. Abi saspringti raugās viens otrā. Tam, kurš pa kreisi, līdzi ir ģitāra.
SUŅI: Pirmais trīsgalvains, visas rīkles atņirgtas, ap kaklu lokās čūskas. Otrs mazliet sīkāks, taču abas viņa galvas izskatās tikpat nežēlīgas un cietsirdīgas kā pirmajam.
P. S. Pavēršot fotogrāfiju noteiktā leņķī, aiz vīrieša ar ģitāru ieraudzīsiet tik tikko saskatāmu sievietes siluetu.
Es un Orts skatāmies uz diviem tālumā gaidošiem stāviem: cilvēku un suni. Cilvēka seja no šejienes nav redzama, toties varu apzvērēt, ka suns ir trejgalvains un ap viņa kaklu kaut kas kustas.
Paliec sveiks, saka man Orts. Gar mani neliecies zinis. Kolīdz tiksi galā ar Hekati teciņiem vien skrien uz laivu! Un neatskaties viņa tev sekos, to es tev apsolu.
Turpat acu priekšā viņš sāk mainīties, nokrīt, rokas izstiepis. Vēl mirklis un es jau redzu labi pazīstamo suni. Viņš nolaiza man roku un aizjoņo pretī savam liktenim. Ardievu, ceļabiedr! Ardievu, Ort! Arī es dodos uz priekšu.
Cilvēks, kas gaida, esmu es pats. Pirmajā mirklī nespēju tam noticēt. Pēc tam nospriežu: pie velna, nav nekādas nozīmes, kā viņš izskatās. Nemīlu savu ģīmi tik ļoti, lai baidītos to mazliet sabojāt. Ja Hekate tā domājusi, viņa ir nošāvusi garām.
Otrajam "Es" rokā ir zobens. Tas jau sliktāk. Taču sajūtu, ka manī pulsē spēks. Es esmu gatavs. Spēlīte var sākties.
Nolieku ģitāru zemē. Izvelku aiz siksnas aizbāzto Radamanta spieķi. Tad, re, kur tas noderēs. Viens mājiens un man rokā ir tērauda zobens, tāds pats kā pretiniekam. Uzvelku ar to sev priekšā gaisā loku un visu tulpju ziedkausiņi pārtop par liesmiņām. Liesmiņas plandās, lēkā. To gaismā pa zemi visapkārt kustas visērmīgāko apveidu ēnas. Novicinu zobenu, pretinieks uzbrukumu atvaira. Mēs dejojam savu nāves deju klusēdami un vērīgi raudzīdamies viens otram acīs. Tikai ieroču šķinda un mūsu smagā elpa tas ir viss, kas šajā klusumā dzirdams. Nevaru paskatīties, kā veicas Ortam. Mans pretinieks ir pārlieku spēcīgs, lai es kaut uz mirkli varētu novērst uzmanību. Dzirdu, ka atsteidzas vel kāds: soļi skan turpat blakus. Tajā brīdī pretinieks uz mirkli atsedz savas krūtis. Zobens bez piepūles ieiet viņā, asiņainā smaile izlien starp lāpstiņām. Iespiežu kāju viņam vēderā, pagrūžu. Augums lēni sakņūp zemē.
Nekavēju laiku un pagriežos uz tuvojošos soļu pusi. Zobens izkrīt man no rokām. Tā ir sieviete, Hekate. Barga seja cēliem vaibstiem ir daļa no viņas otrā auguma. Tā klusēdama lūkojas uz pirmo, kas guļ pie manām kājām. Tad paceļ acis uz mani. Es nevaru cīnīties ar sievieti. Vēl jo vairāk ar tik skaistu kā šī, kuras seju klāj cēlsirdīgas skumjas. Paceļu ģitāru un sāku spēlēt.
Uz manu melodiju atsaucoties, virs upes sakustas migla. Tajā iezīmējas krāsainas un gandrīz reālas ainas. Hekate paraugās turp. Skaidrāk iezīmējas šauri iesprostotās upes marmora krasti. Tur zem varenas kastaņas zariem sēž pāris vīrietis un jauna meitene. Vīrietis gara auguma, tumšmatis, viņa seja… Es jau teicu labāk neskatieties! Meitene gaišmate, viņas pelēkās acis izstaro prieku un mīlestību. Viņas dzidrie smiekli jaucas ar ģitāras akordiem un izskan alas velvēs. Tad melodija jau skumjāka, virs upes cits skats. Tas pats krasts, bet tagad tur ir rudens. Tas pats vīrietis, garā, melnā lietusmētelī ietinies, vientuļš lēni iet gar krastu. Smidzina apnicīgs rudens lietus. Lāses uz vīrieša sejas jaucas ar asarām un asinīm, kas lāso no brūcēm. Vējš svaida slapjas kastaņu lapas; tās lēkšķ zemē, līp pie marmora, ielaižas upē, kura tās lēni aizpludina pa straumi.
Viena tik tikko manāma asara norit pār Hekates seju. Viņa uz mirkli novēršas. Kad atkal pagriežas, viņai jau ir cita seja tā, kuru redzēju miglā. Melodija apklust, un migla atkal ir tikai migla. Līdz ar tēliem izgaist arī Hekate. Palieku viens. Izgaisis arī ķermenis man pie kājām, vienīgi kādus desmit soļus tālāk, viens otrā ieķērušies, cīnās Orts un viņa brālis. Divas Cerbera galvas bezspēcīgi nokarājas, taču tā kaklam apritinājušās čūskas dzeļ Ortam sānos. Speru soli uz viņu pusi, gribu palīdzēt draugam, taču viņš ierejas, un man šķiet, ka rējienā sadzirdu vārdus: "Uz laivu!"
Aizskriedams redzu, kā Orts un viņa brālis nogāžas zemē un paliek, ar zobiem viens otram rīklē ieķērusies. Ardievu, Ort! Ardievu, necerēti atrastais draugs!
Iešļircinājusi vēnā barojošo šķīdumu, māsiņa iztaisnoja muguru, nolika šļirci uz galdiņa un apsēdās pie slimnieka. Ar mitru pārsēja vīkšķīti nosusināja vīrieša sejas asiņojošo pusi, saņēma viņa roku un sēdēja, klusi dziedādama. Tā bija šūpļa dziesma, kas kādreiz tik ļoti patikusi viņas brālim. Viņa nezināja, nebūtu varējusi pasacīt… kam to dzied… Varbūt sev, varbūt vīrietim, kurš viņu nedzirdēja un diez vai jel kādreiz vispār dzirdēs.
Harons vēcinās ar rokām un jau gatavojas atstumties no krasta, mani laivā nepaņēmis. Ielecu tajā, Harona protestus vērā neņemdams. Viņš mēģina mani izgrūst atpakaļ, taču nejaudā. Satveru veci, paceļu un iesviežu Stiksas viļņos. Ceru, ka peldēt viņš māk. Citādi būtu vecā žēl. Lai nu kā, taču neesmu no slīcēju glābšanas biedrības, tāpēc jo ātrāk ķēros pie airiem. Sēžu ar muguru pret viņu krastu. Tagad redzu savu Diki. Viņa kāpj laiva un uzsmaida man. Dikes auguma aprises kļuvušas skaidrākas, viņa jau vairāk līdzinās dzīvam cilvēkam. Nemaz nejūtu, kā esam sasnieguši viņu krastu. Aizvien tīksminādamies par Diki, airēju, līdz laivas dibens iešvīkst smiltīs.
Tagad atkal ir no viņas jānovēršas. )a jūs zinātu, cik tas grūti! Tomēr pagriežos un eju garām mājai, kurā mitinās Radamants. Steidzos ātrāk iznirt dienasgaismā.
Kāpt augšup nez kādēļ ir vieglāk nekā lejup. Varbūt tādēļ, ka redzu, kur pieķerties, bet varbūt tādēļ, ka tik maz vairs atlicis līdz mana gājiena uzvarošajām beigām. Tomēr miera nedod viena vienīga doma: Kā Dikei? Vai nav atpalikusi? Vai Dikei kā garam kāpt ir vieglāk vai, gluži otrādi, grūtāk?