Beidzot krauja pievarēta. Vēl daži simti soļu un priekšā jau redzu klintī iespīdam dienasgaismu. Pret savu gribu pagriežos atpakaļ, lai paskatītos uz Eiridiki. Viņa stāv tepat blakus un smaida. Viņa ir gandrīz kā dzīva. Gandrīz…
Viņas augums sāk izkliedēties, izklīst kā migla. Es raudādams vēl mēģinu viņu apskaut, taču manas rokas satver vienīgi gaisu. Viņas vairs nav… Vēl tikai kāda gaismiņa, kas attālinās no manis…
Es metos aizvien tālāk izzūdošajam gaišumam pakaļ, bet jau pēc pāris soļiem atdūros pret milzu spoguli, kas aizšķērso ceļu atpakaļ. Gribu, lai tas pazūd, tomēr nekas nenotiek, vienīgi spoguļa virsmai pārskrien tik tikko samanāma plīsuma līnija. Tad ieskrienos un triecu dūres pret savu atspulgu spogulī. Birstošās lauskas sagraiza man rokas. Taču tas nav sāpīgākais. Aiz spoguļa ir siena. Ar pelējuma kārtu apaugusi grubuļaina akmens virsma. Asiņojošām rokām velti dauzu auksto, nejūtīgo akmeni. Vēlreiz mēģinu kaut ko mainīt. Aizveru acis. Atvēršu un sienas vairs nebūs. Tomēr, arī acis atverot, nekas nav mainījies. Jūtos pagalam bezspēcīgs. Nav manos spēkos kaut ko mainīt, atpakaļceļš ir slēgts…
Triecu ģitāru pret nolādēto sienu. Asaras tek pār maniem vaigiem, bet es tās nejūtu. Nejūtu neko, vienīgi mežonīgas sāpes tajā vietā, par kuru mēdz teikt, ka tur atrodoties cilvēka sirds.
Dike, mana Dike… Vai tiešām atkal esmu tevi zaudējis?
No nebūtības mani pamodina klusa dziesma. Tik tikko dzirdama sievietes balss sasniedz manas ausis, bet vārdus nevaru saprast. Skaņa plūst no turienes, kur vīd alā ieplūstošā dienasgaisma. Eju uz to pusi turp mani pret paša gribu ved maigā balss. Dzirdu to aizvien skaidrāk un skaidrāk. Alas atverē, tieši tur, kur pazemes tumsa sastopas ar saules gaismu, stāv meitene. Viņai ir tā pati miglā redzētā seja. Tā līdzinās Dikes sejai, tā ir arī erīnijas un raudošās Hekates seja.
Viņa klusi dzied un iet aizvien tālāk gaismā. Gluži tā, it kā telpā, vietā, kur vēl nupat nekā nebija, būtu atvērušās durvis. Viņa apstājas durvīs un jautājoši skatās uz mani.
Pagriežos atpakaļ aizmugurē neviesmīlīgi melnē alas caurums. Tā tumsā šur un tur iezibas pa spoguļa suķei. Spoguļa, kurš saplīsis tāpat kā mani mēģinājumi atgriezties un izlabot nelabojamo.
Atkal skatos uz priekšu caur durvju taisnstūri no viņas puses atvēsmo dzīvinošs pavasara vējiņš un sakustina durvīs stāvošās meitenes baltās drānas. Es eju uz durvju pusi.
Kad cilvēks atvēra acis, viņa bija blakus. Viņš ar skatienu maldījās pa palātu, it kā kādu meklētu vai mēģinātu saprast, kur atrodas.
Meitene satvēra viņa roku, lai piesaistītu uzmanību.
Vīrieša acis skatījās viņā, lūpas atvērās, un meitene izdzirda vāju balsi:
- Dike…
- Es ne…
Taču vīrietis atkārtoja:
- Dike.
Atveras palātas durvis, un ienāc tu. Noliecies, noskūpsti. Tavi mati liegi skar manus vaigus.
- Te ir grāmata, kuru tu lūdzi. Es tūdaļ atgriezīšos.
Skatos, kā durvīs izzūd tavs siluets, vēl brīdi klausos, kā
attālinās tavi soļi. Atšķiru grāmatu "Ziedošās kobras fenomens". Pirmajā lapaspusē nodevīgā zieda attēls. Skatos tajā, un krūtīm uzgulst savādu jūtu jūklis, tomēr virsroku ņem sāpes. Šķiru lapas. Pašās grāmatas beigās ziedošās kobras upuru saraksts. Ar fotogrāfijām… No grāmatas lapām manī raugās smaidoša Dike. Bet blakus… Nē, tā nav māsiņa, lai gan pirmā doma bija tieši tāda. Vīrieša seja, ļoti līdzīga vīrieša seja. Zem fotogrāfijas uzvārds, dzimšanas un nāves datumi…
Nolieku grāmatu malā.
Ziedošā kobra tev atņēma brāli, tu tai atņēmi mani…
Dzirdu tuvojamies tavus soļus.
Kad esmu viens, palātā dažkārt uzrodas liels suns. Visbiežāk vienkārši tup un raugās manī savām valgajām acīm. Saucu viņu par Ortu. Šķiet, viņam tas patīk.
Es ātri atveseļojos. Teica, ka rīt mani izvedīšot laukā. Un visu laiku blakus ir viņa. Es zinu, ka viņa nav Dike. Manas Dikes sen vairs nav. Tomēr blakus ir viņa. Viņa tik skaisti smaida, un viņas rokas ir tik siltas. Es pat teiktu mīlošas rokas. Teiktu, ja nebītos… Viņas seja tā ir tās meitenes seja, kas izveda mani no alas. Erīnijas seja. Velnišķi labsirdīgas erinijas seja.
Mana skaistā, es esmu slimnieks, turklāt vecāks par tevi gandrīz desmit gadus. Bet varbūt gadu simtus…
Bangolis Balašēvičs BALTIJAS TEIKSMA
ifas notika sensenos laikos, tolaik, kad smilšainajā Baltijas juras krastā pret debesu zilgmi kapa smaržīgie ziedokļu dūmi un cilvēki pirms lielu darbu sākšanas nepiemirsa visiem dieviem kā labiem, tā ļauniem svētību palūgt. Jo, kā rādās, jau toreiz dievu ceļi bija cilvēkam nezināmi.
Arī tolaik pelēkzaļās, vēja locītās priedītes no ūdens šķīra baltu kāpu josla un pati Baltijas jūra, tāpat kā mūsu dienās, reti aprima: vēla un vēla pret krastu-savus smagos, iezaļganos viļņus, kas skaloja gadu simtos miltu smalkumā sasmalcinātās smiltis un šūpoja zvejnieku laivas, kuras viņlaik nebija vis tik lielas un izturīgas kā kuģi, lai gan jūrai pat vislielākais kuģis tāda sīka skaidiņa vien ir.
Arī tolaik Baltijas jūra bija valšķīga kā sieviete: ne no šā, ne no tā piepeši saslēja putainas viļņu galotnes, viļņi cēlās cits par citu augstāki un stāvāki, un posts bija tiem zvejniekiem, kas nebija paspējuši līdz vētrai atgriezties krastā. Kā sīkas čaumalas šķita viņu laivas satrakotajā jūras bezgalībā, tikpat pelēkā kā apmākusies debess, kas tālē saplūda ar ūdeni. Un krastā gaidošās sievietes nespēja saskatīt zvejnieku laivas.
Dažkārt viņas savus apgādniekus tā ari nesagaidīja. Tad viņas šķendējās uz dieviem un, tāpat kā dažkārt tagad, šķendējās par likteni, un visvairāk tika Pērkonam, kurš gan ne pie kā nebija vainīgs.
* * *
Jaunā Zvejnieka laiva nebija jauna, arī bura jau sāļo juras šļakatu un saules izbalināta, un sveķotie laivas sāni atminējās ne vienu vien vētru. Laivu tika gatavojis vēl tēvs, kuru pirms divām vasarām paņēma jūra.
Zvejnieki jūru nesauca nedz par ļaunu, nedz viltīgu vai valšķīgu. Arī šoreiz tā atdeva laivu jaunajam ģimenes apgādniekam. Par to kļuva zvejnieka vecākais dēls.
Sirmu vīru, kas jūrā vairs nespēja braukt, ciemā bija maz. Jaunais zvejnieks zināja, ka ari pats vecumdienas diezin vai sagaidīs. Bet pagaidām viņš nedrīkstēja riskēt: jaunākais brālis vēl bija mazs. Un dažkārt, kad sacēlās stiprāks rietenis, kas atdzina tuvāk krastam zivju barus, un visi ciema vīri devās jūrā, jaunā Zvejnieka laiva palika krastā. Neviens viņu par to nepēla. Viņš nogaidīja, līdz vējš mazliet pierims, un tikai tad pacēla buru.
Todien Baltijas jūras zalgo ūdeni jau kopš paša rīta vēla spirgts dienvidvējš. Uzvilkto buru piepūtis, tas līksmi dzina vientuļo laivu gar krastu, kas aizstiepās tālumā kā nepārtraukta zaļa josla, kuru pie paša ūdens no jūras atdalīja dzeltens smilšu pavediens.
Laivā uz soliņa sēdēja jaunais Zvejnieks. Stūres airi rokā turēdams, viņš vērās apkārt, ar skatienu sekodams žiglspārņu kaiju lidojumam: šīs brēcošās nekauņas, kas nekautrējās izķeksēt no tīkla acīm cilvēkam piederošo lomu, viņam atmaksāja, uzradīdamas juras plašumos klejojošo zivju barus. Bet varbūt būtu jāsaka gluži citādi: cilvēks, noskatījies, kur pulcējas un kā bultas ūdenī šaujas brēkājošie putni, brauc, iemet un izvelk tīklu gluži vai dzīvu no tajā murdošajām zivīm, un tad arī kaijas paņem to, kas pienākas viņām… Un, kad Zvejnieks ieraudzīja, ka tālumā jūras virsma vai mutuļo no tajā piķējošajiem putniem, kas atkal ceļas gaisā jau ar guvumu knābī, viņš nešaubīdamies grieza laivu uz to pusi.