Mātes roku pītais tīkls viegli slīdēja pāri laivas malai. Galvu pacēlis, Zvejnieks uzmeta skatienu trokšņainajām kaijām: vai tikai tās negatavojas lidot uz citu vietu. Un tajā brīdī tīkla tauva, kā cilpa apmetusies ap Zvejnieka kāju, pārrāva viņu pāri laivas malai un ievilka dzīlē. Zaigais ūdens apņēma Zvejnieku, un, kad viņš visbeidzot no tīkla atsvabinājās, spēku pacelties virspusē vairs nebija.
Rokas sānis atmetis, jaunais Zvejnieks pamazām grima dibenā.
Zvejniekam šķita viņu atžilbina visu augumu pārņēmušais aukstums. Viņš gulēja uz cietas akmens grīdas, un skaudrais saltums nāca no tās.
Acis atvēris, jaunais Zvejnieks ieraudzīja caurspīdīgu, dzintaraini zaigojošu velvi. Viņpus tās peldēja zivis, tomēr tumšais ūdens slānis virs galvas šķita ļoti biezs.
Viņš pagrieza galvu un pavisam blakus pamanīja smaidošu meitenes seju.
Viņš atkal ātri aizmiedza acis. Nē, ne jau tādu viņš bija iztēlojies pasauli, kurā pēc nāves nokļūst cilvēki.
Paskaties uz mani! Tu taču esi dzīvs, — Zvejnieks izdzirda meitenes balsi.
Plašās zāles vidū skalojās ūdens, pie tā sēdēja meitene, iegremdējusi ūdenī savas kājas zivs asti. Mirklis un viņa to it viegli izcēla uz akmens grīdas. Zvejnieks izbijies noraudzījās, kā meitene atsprādzē zivs vidukli un, no tā iznirusi, kļūst gluži kā no viņa pasaules. Kājās pielēkusi, viņa veikli piegāja pie velvēm, kas sedza zāli. Paņēma no nišas kausu, piepildīja to un pienesa Zvejniekam.
- Izdzer, viņa sacīja. Nebīsties, izdzer. Tas atjaunos tavus spēkus.
Jaunais Zvejnieks paklausīgi satvēra kausu. To ņemdams, aizskāra meitenes pirkstus un atviegloti uzelpoja: viņas roka bija silta kā dzīvam cilvēkam. Toties kauss, lai arī smagnējs no skata, izrādījās pavisam viegls. Zvejnieks dzēra, vērās meitenē un domāja, ka viņa patiesi negrib nodarīt viņam ļaunu visticamāk, ka tieši meitene viņu izglābusi.
Izdzēris atdeva kausu meitenei un vaicāja:
- Kas tu esi, vai dieviete?
- Jūras dieve. Viņa iesmējās. Vai tad neesmu tai līdzīga?
- Kādēļ es agrāk neesmu tevi redzejis?
- Mani vēl neviens cilvēks nav redzējis, nopietni atbildēja meitene. Arī tev mani nevajadzēja redzēt. Pati nezinu, kā tas gadījās…
- Vai tad dieves nedrīkst rādīties cilvēkiem? vaicāja Zvejnieks. Kas viņam to aizliedzis?
Meitene neatbildēja.
- Es nezināju, ka jūras dieve dzīvo tādā pilī. Zvejnieks iejūsmināts raudzījās apkārt. Nu jā, visiem dieviem taču jādzīvo pilis…
- Vai Zemes cilvēkam te nepatīk?
- Man patīk. Bet uz zemes mani gaida māte un jaunākais brālis.
- Tātad tu nevēlies šeit palikt?
- Bet varbūt jūras dieve gribētu nākt uz zvejnieka būdiņu? Meitene tikai pasmaidīja. Tomēr Zvejniekam šķita, ka viņa saka "jā".
- Mana laiva! Zvejnieks piepeši iesaucās. Vējš to aiznesīs. Ko es tad iesākšu?!
- Neuztraucies, tava laiva nekur nepazudīs. Un, ja jau esmu jūras dieve, jūra nenodarīs pāri arī tev, meitene viņu mierināja. Paviesojies pie manis! Es tev parādīšu savas mājas. Tu tās sauc par pili. Bet man tās ir drūms cietums. Dažkārt tā gribas no šejienes aizbēgt! Taču es nevaru…
- Ja tu nevari aizbēgt pati, es tevi nolaupīšu, — sacīja Zvejnieks,
Tikai pret vakaru jaunais Zvejnieks atstāja Jūras dieves pili. Meitene atkal piesprādzēja zivs vidukli, uzlika galvā caurredzamu ķiveri un otru tādu pašu Zvejniekam. Tad jo stipri apņēma viņu, un abi ienira ūdenī, kas skalojās pils zāles vidū.
Kad viņi pacēlās ūdens virspusē, saule ar sava ugunīgā diska malu rietumos jau skāra norimušo, tik tikko viļņojošos ūdeni, un jūra pie apvāršņa degtin dega, it kā ar sarkanām liesmu mēlēm sārtiem mākonīšiem debesis laizīdama. Meitene pirmā pamanīja jaunā Zvejnieka laivas buru: viņa zināja, kur to meklēt, jo, pirms izpeldēja no pils, ieskatījās brīnumspogulī, kas skaidri atspoguļoja jūras virsmu. Abi blakus viņi piepeldēja pie laivas.
Laivā iekāpis, Zvejnieks noņēma caurredzamo ķiveri un atdeva to meitenei. Arī meitene noņēma ķiveri, un Zvejnieks viņu noskūpstīja.
- Līdz rītam, sacīja Zvejnieks.
- Līdz rītam, atsaucās meitene un pazuda jūras dzelmē.
Jaunais Zvejnieks izvilka tīklu, pilnu ar sidrabainām, ņiprām zivīm. Nodomāja, ka citkārt būtu par lomu pateicies jūras dievei, tak šodien viņa visu laiku bija pavadījusi kopā ar viņu. Tad pacēla buru un grieza laivu pret krastu, kas kā tumša josla neskaidri iezīmējās mijkrēslī.
Krastā viņu gaidīja māte; viņas rokā degošais iesārtais lukturītis rādīja dēlam ceļu. Abi kopā uzvilka laivu smiltīs, piesēja, lai piepeši sacēlušies viļņi to neaizskalotu. Tad salika zivis no kārklu klūgām pītos grozos un devās mājup.
Sprakstēdams dega skals, uz sienām zibinājās trīsuļojošas ēnas. Māte uzlika galdā ēdienu, taču dēls bļodiņu atstūma.
- Es neesmu izsalcis, māt.
- Visu dienu jūrā, dēliņ! Māte vēlreiz piestūma bļodiņu tuvāk dēlam. Vai tiešām dievi tevi pabarojuši!
- Jūras dieve, māt.
Dēls apklusa. Pār galdu noliekusies, māte nemierīgi vērās viņa sejā, kas skala blāvajā gaismā bija tik tikko saskatāma.
Jaunākais brālis jau sen bija aizmidzis, kad jaunais Zvejnieks, gultā paslējies, klusi pasauca:
- Māt! Tu guli?
Māte nopūtās.
- Dēliņ, tu neko neesi ēdis.
- Es rit viņu vedīšu sev līdzi uz šejieni. Labi, māt?
- Ko viņu?
- To meiteni.
- Tu pat viņas vārda nezini…
Dēls brīdi klusēja, tad atsacīja:
- Viņa ir jūras dieve, māt.
- Guli, dēls. Rīt pārvedīsi. Bet tagad guli, maigā balsī lūkoja pierunāt māte. Vai varbūt tomēr paēdīsi?… Nu tad guli!
Māte neaizmiga vēl ilgi; gulēja, saspringti ieklausīdamās tumsā. Vecākā dēla elpa bija vienmērīga, dziļa. Tā guļ pēc dienas darbiem noguruši veseli ļaudis. Tomēr mātei šķita, ka dēlam ir karstumi. Viņa centās sev iestāstīt, ka dēls ir saulē pārkarsis, tādēļ arī nav paēdis. Un ka tas pāries, ka, rītā pamodies, viņš pat neatcerēsies, ko vakarā runājis par jūras dievi un kā gudrojis to pārvest mātes mājās. Jo vai gan ciemā meiteņu trūkst tādu, kam pats liktenis lēmis kļūt par zvejnieku sievām.
Pret būdiņas sienām arvien stiprākas brāzmas trieca vējš, līgodamās šalca priedes, aizvien skaļāk un draudīgāk krāca jūra. Māte nodomāja, ka rīt zvejnieku laivas paliks krastā. Un, kad, gaismai austot, izgāja pagalmā un pavērās ātri skrejošu, zemu mākoņu klātajās debesīs, kļuva gluži mierīga: tādā laikā viņas dēls, pavisam droši, jūrā nebrauks un vedeklu nepārvedīs.
Pēc tam panāca dēlu jau pie jūras. Klusēdama noraudzījās, kā viņš iestumj laivu, kā paceļ vējā draudīgi plīkšķošo buru…
- Māt, mēs drīz atgriezīsimies! vēja gaudas pārkliegdams, izsaucās dēls.
* * *
Dieves pilī plosījās vētra,
- Nebiju domājis, ka tev iešausies galvā iemīlēt cilvēku! lieliem soļiem no sienas līdz sienai staigādams, izmeta vīrietis.
- Iešausies galvā iemīlēt… atkārtoja meitene.
- Piedod, es laikam īsti pareizi nenoformulēju savu domu. Vīrietis apstājās un paskatījās meitenē. Bet jēga galu galā ir tieši tāda. Nu paskaidro man, ko tu taisies darīt tālāk?
Meitene klusēja.