Vīrietis apstājās, paskatījās viņā un, nicinoši atmetis ar roku, turpināja staigāt.
- Sagribēji parotaļāties ar lētticīgu iedzimto? viņš ironiski vaicāja. Bet varbūt tu tiešām gatavojies iziet pie viņa par sievu? Nodzīvotu visu mūžu zvejnieka būdelē, ik dienas tīrītu zivis, auklētu bērnus. Veselu baru izaudzinātu, kādu duci tā taču te ierasts… Tas nu gan būtu skaists skats: diplomēta pirmatnējo planētu pētniece iziet par sievu pie pētāmā eksemplāra! Es, protams, tikai pasmietos, ja vien nebūtu tik nikns.
Galvu pagriezis, vīrietis ievēroja, ka meitene sēž ar muguru pret viņu.
- Tu taču pat neklausies manī! viņš sašuta.
- Es neklausos bezjēdzībās.
-Un tomēr dzirdi!… Es nosūtīju informāciju Centram. Domāju, ka tur tavu "varoņdarbu" pienācīgi novērtēs… Tu atkal neklausies!
- Tas ir viņš! Meitene raudzījās ekrānā.
Vīrietis pienāca tuvāk.
Virs jūras lidojošā automātiskajā vētrasputnā iemontētā telezonde pārraidīja uz ekrāna vētrā trakojošas jūras skatu. Starp viļņiem kā sīka rieksta čaumala svaidījās Zvejnieka laiviņa, ik pa brīdim paceldamās te viena, te cita viļņa galotnē. Zvejnieks stingri turēja rokās airi un raudzījās apkārt.
- Viņš gaida mani! Meitene pielēca kājās.
Vīrietis aizšķērsoja viņai ceļu.
- Tu nekur neiesi! Tev nav tiesību! Vai esi aizmirsusi mēs nedrīkstam iejaukties ļaužu dzīvē.
- Tā ir mana dzīve, klusi čukstēja meitene, taču vīrietis viņu nesadzirdēja.
Tikmēr jūrā plosījās vētra. Un, kad viļņi apgāza laivu un jaunais Zvejnieks pazuda viļņos, meitene ar rokām aizsedza seju un klusi ieraudājās.
- Tā ir labākā izeja kā mums, tā arī viņiem, sausi noteica vīrietis. Šīs Zemes ļaudīm vēl ir grūti sadzīvot ar dabu. Vispirms viņi ar to cīnīsies, līdz sapratīs, ka jāsadzīvo pa labam. Diemžēl mums nav tiesību viņiem palīdzēt, viņiem pašiem jāatrod ceļš.
Teleekrānā cits aiz cita vēlās baltās villainēs tērpušies viļņi, un visā plašumā nebija nevienas dzīvas dvēseles. Tomēr, ja trakojošajā jūrā atrastos kāds cilvēks, viņš redzētu lielu putnu, kas vienaldzīgi met lokus padebešos. Tas bija automātiskais vētrasputns, kas ārēji ne ar ko neatšķīrās no saviem dzīvajiem sugasbrāļiem, tikai nekad neaizlidoja no Apvienoto Pasauļu posteņa uz Zemes. Tas bija postenis, kam uzdots novērot cilvēku dzīvi, bet nekādā gadījumā tajā neiejaukties.
Klusi iedūcās starpzvaigžņu sakaru stacijas zumers. Vīrietis nesteidzīgi piegāja, izņēma no aparāta Centra rīkojuma fotokopiju. Lasīja, turēdams to izstieptā rokā. Tad ilgi stāvēja, joprojām turēdams papīru drebošos pirkstos.
Meitene vīrietim pār plecu lasīja fotogrammu. Viņas acīs ņirbēja un nesalasāmā pelēkā joslā sakusa vārdi: "Atļaujam uz visiem laikiem palikt uz Zemes. Maiņu atsūtīsim."
Vīrietis joprojām stāvēja nepakustējies. Pirms meitene uzlika caurredzamo ķiveri ar elpojamo aparātu, viņa paskatījās uz vīrieti un teica:
- Mums nav tiesību…
Pils zāles vidū pašķīda un atkal norima skaļas ūdens šļakatas.
Zvejnieka māte, krastā gaidīdama atgriežamies dēlu, redzēja, kā no vētrainās jūras paceļas ugunīga Pērkona bulta un, dārdoši nograndējusi, izzūd melnajās debesīs. Un māte kā draudēdama izstiepa rokas pret debesim un pakrita slapjajās smiltīs.
* * *
Tovakar dzeltenmatc meitene atnesa kāpu pakājē jaunā Zvejnieka augumu. Mātes acis bija sausas viņa visas asaras jau bija izraudājusi. Un, kad Zvejnieka augumu atdeva kapsētas zemei, kur zem tik daudzām kopiņām neviens nebija apglabāts, meitene atgriezās Zvejnieka mātes mājās kopā ar viņu tā, kā mēdz atgriezties zvejnieku sievas. Un vēlāk, kad uzauga jaunā Zvejnieka dēls, viņa māte ar dzeltenajiem matiem tāpat stāvēja jūras malā un vērās tālē, gaidīdama no viļņu galotnēm iznirstam pazīstamo buru. Un neviens nezināja, ka dažkārt, kad sieviete ar dzeltenajiem matiem pie jūras bija pavisam viena, no viļņiem mēdza iznirt stāvs ar caurredzamu ķiveri galvā.
Varbūt atgriezīsies? ķiveri noņēmis, vaicāja atnācējs.
Dzeltenmate tikai papurināja galvu un pameta skatienu uz līkām priedītēm apaugušo kalniņu.
Vēlāk uz to pašu smilšu kalniņu aiznesis arī viņu. Bet tas nebūs tik drīz; pirmāk izbalēs viņas mati un viņas dēls vairs nebrauks jūrā laivā sēdēs viņa dēls.
Lina Darbutaite VĒJU KRUSTMEITA
(Pasaka tiem, kas vēl nav pieauguši)
iTonakt Pērkons nevarēja vien rimties neatņemdamies zibeņiem šaustīja ļaunos garus, visus četrus vējus palīgā saaicinājis. Šie tašķīja lietus šaltis, mētāja dižvīrus ozolus un vārgmiešus bērziņus un smiedamies piebalsoja Pērkona dārdiem. Palaidņa Ziemelis, pie zemnieku mājiņas tai bija baltas sienas piebrāzies, klabināja un plosīja logu slēģus tik ilgi, līdz beidzot, vienu norāvis, iekšā ieskatījās. Un nokaunējies pamuka nostāk mājiņā sieviete dzemdēja. Aiz stūra aizslēpies, gaidīja bērna pirmo brēcienu, lai varētu vaigus noglāstīt un savu svētību dot tādu, kas neļauj vienā vietā sēdēt, kas sēj dvēselē nemieru un ilgas putniem līdzi doties.
- Cik šausmīga vētra! ievaidējās dzemdētāja. Tā nelemj labu mūsu mazulim.
— Nepiesauc nelaimi! viņu sabāra vecīte bērnu saņēmēja. Bērnu pieklājas ar labiem vārdiem un smaidu sagaidīt. Un ko tu mētājies, sev vietas nerazdams?! viņa uztrauca dzemdētājas vīram, kas šaudījās pa māju. Labāk būtu nācis savu sievu mierināt.
Vīrs klusēdams apsēdās sievai blakus un saņēma viņas roku. Drīz arī bērns iekliedzās.
- Meitiņa piedzimusi, maigi sacīja bērnu saņēmēja. Skaistule, zilace.
Kamēr vecāki par meitu priecājās un raudošu uz rokām aijāja, Ziemelis pa logu iespruka un meitenei ausī iedudināja:
- Es tevi uz rokām nēsāšu.
Pēc brīža iebrāzās pārējie trīs brāļi.
- Es tev pasakas teikšu, apkārt griezdamies, dvesa Dienvidvējš.
- Es tev dziesmas iemācīšu, viņu malā pastūma Austrenis.
- Bet es tev puisi atvedīšu, smēja Rietenis.
Mazulīte acīmredzot saprata vēju valodu, jo aprima un
saldi aizmiga.
Bērnu saņēmēja apguldīja mazuli šūpulī un pati pie krāsns ieritinājās pagulēt, bet māte, no gultas necēlusies, čukstēja:
- Tēvs, pieej nu pie loga, paklausies, ko laumes runās, kādu likteni mūsu meitiņai lems. Man sirds ļaunu jauš.
- Kuš, māte, nepļāpā niekus! vīrs viņu apklusināja, tak gāja vien un iekārtojās pie loga.
Tomēr miegs ķepēja ciet acis, galva sāka klanīties, un cilvēks ir nejuta, ka jau nonācis dievietes Brēkštas valstībā. Un tikai vēji vien dzirdēja, ko pie Ziemeļa noplēstā slēģa runāja trīs laumes.
- Būs skaistākā meitene pasaulē, teica pirmā.
- Ar redzēšanas un zināšanas dāvanām apveltīta, piebilda otra.
Trešā bija melna kā nakts un vēl nevienam nebija labu likteni lēmusi; šī jau pleta muti, lai kaut ko sacītu, tak vēji sagrāba viņu un sāka tik traki riņķī griezt, ka šī tik vien kā vicinājās rokām un kājām, muti bez skaņas plātīdama.
- Laidiet jel mūsu māsu! lūdzās divas pārējās laumes.
- Lai izbur mūsu krustmeitai labu likteni! nepiekāpās vēji.
- Izburs, izburs, palaidiet tik vaļā! sauca laumes.
Vēji atlaida melni ģērbto, un šī, tikko zemē nožļauk-
stējusi, vēl īsti elpu neatguvusi, iesēcās:
- Es likteni mainīt nevaru. Un saku tikai vienu: viss atkarīgs no pašas meitenes. Viņai būs jāizvēlas, to es viņai lemju, un tā būs smaga izvēle.