Un laumes izgaisa lietū, bet vēji, no trakošanas paguruši, nolikās pagulēt viens zem oša, cits kļavas, vēl cits zem liepas vai ābeles.
Māte galvu vien nogrozīja, uzzinot, ka vīrs laumu sacīto nedzirdējis. Sākumā aizvien bijās, sarāvās pie katra peles skrapstiena un metās pie šūpuļa, tiklīdz mazulīte ieraudājās. Tad kļuva mierīgāka meitiņa auga vesela un jautra, smuidrāka par ābelīti pagalmā, daiļāka par pašu sauli. Tēvs un māte viņai ielika Aušrines vārdu, bet vēji smiedamies dēvēja vai visos puķu vārdos. Krusttēvi centīgi pildīja savus pienākumus: Ziemelis meiteni uz rokām nēsāja, Dienvidvējš pasakas teica, Austrenis dziedāja šūpļa dziesmas, bet Rietenis pa visu pasauli dauzījās, pēc pienācīga puiša meklēdams ne jau kāda lempja, bet draiskā, bērā kumeļā ar saulē mirdzošiem zelta piešiem sēdoša braša varoņa, kas vējā vicina sudraba zobenu. Tik pati Aušrine par puišiem vēl nedomāja bija gana ar mežu un pļavu brīnumiem. Mājās pārnākusi, stāstīja par veco jokdari mežaini, zaļmatainajiem meža gariņiem, laumu pļāpām, velniņu delverībām. Tēvs joza vaļā siksnu un solīja meitu krietni iemizot, kam niekus tērgājot, bet māte brīnījās par Aušrines spējām tak ne jau ar kuru katru meža gariņi sarunājas un bijās, ka kādu dienu meita varētu atstāt mājas un doties viņai tuvākā pasaulē.
Vai visas zemes Rietenis izmala, tomēr Aušrinei piemērota precinieka tā ir neatrada. Neviens viņam nebija gana labs: tas šķielacis, tas muļķis, šis atkal vārgulis. Līdz beidzot uzgāja jaunekli kā pienā mazgājies, visā zemē slavens drosminieks, visu jaunavu mīlēts un ilgots. Nopriecājās Rietenis: raug, kur lielisks vīrs viņa krustmeitai! Tomēr nolēma vēl mazliet puiša pēdās papūst, viņa uzvedību pavērot. Un ieraudzīja, ka brašulis, no kumeļa nolēcis, ar kāju paspēra ceļā patrāpījušos vardīti. "Nu, nē, šitas gan Aušrinei nederēs," noskumis nopūtās vējš un uzšāvās debesīs. Vai tiešām visā pasaulē nav puiša, pie kura varētu tiekties Aušrines sirds? Vīlies Rietenis iebrāžas mežā, gluži nevainīgus kociņus locīdams, mākoņus gaiņādams, jau nolēmis teikt krustmeitai, lai pati meklē sev precinieku. Viņu apturēja tikai brīnišķīgas skaņas. Pierima Rietenis, sāka lūkoties apkārt, kas tik skaisti varētu dziedāt, un ieraudzīja zem koka jaunekli gaišām cirtām un koklēm rokās. Mūzikas ieaijāts, vējš pierima un izstiepās sūnās blakus dziesminiekam. Tas apklusa.
Spēlē, puis, spēlē vēl! apreibis lūdzās Rietenis. Skaistāku dziesmu savā dzīvē dzirdējis neesmu.
Pasmaidīja dziesminieks, pārlaida roku pār kokļu stīgām. Rietenis bija palaidnis, kā jau visi vēji, un raudāt līdz šim nebija pat mēģinājis, bet puisis tik žēli dziedāja par tālu zemi, kuru kaijas gan atminas, tomēr nespēj atrast, ka pār vēja piepūstajiem vaigiem noritēja liela asara un nopakšķēja tieši uz muguras pa ceļtekas lapu rāpojošai mārītei.
Tā apvēlās apkārt un samirkusi kustināja kājiņas, nespēdama piecelties. Dziesminieks nolika malā kokles, pacēla kukainīti uz plaukstas un uzsāka līksmu dziesmiņu par nerimšu bizmārīti. Nu Rietenim bija reize laist smieklus vaļā, un viņš, puiša kokles paķēris, ņēmās pats stīgas strinkšķināt.
- Tu gan, puis, esi brašs dziesminieks! tikko izdvesa aizelsies vējš. Teic, kā tev vārdā?
- Par Dziesmi arī sauc. Šis paraustīja plecus. Kopš bērna dienām. Mazs būdams, stabuli svilpāju, tagad ar koklēm pa pasauli dauzos. Vienā vietā apnīk sēdēt.
- Bet vai tu negribētu, iedomājās Rietenis, laisties uz turieni, kur pasaules skaistākā meitene mīt? Mana krustmeita Aušrine. Gribu, lai viņa tavas dziesmas paklausās.
- Kādēļ ne? Dziesmis bija ar mieru. Ved vien.
- Ilgi tā ceļosi, nosmēja vējš. Sēsties man spārnos aiznesīšu. Tik raugi, lai visu ceļu dziedātu.
Ļaudis nobēga, kur nu kurais, ciemā bija parādījies pūķis. Ne ar viesuli un zibeņiem atskrējis, ar spārniem debesis kapādams, bet, tik tikko asti vilkdams, atrāpojis, aiz vecuma slims un nespēcīgs. Ne melnās zvīņas vairs saulē mirdzēja, ne liesma no nāsīm šāvās, tik tādi kā šķidri dūmiņi miglojās, un acis tik tikko vairs ceļu redzēja. Aizrāpoja tieši pie mājiņas ar baltajām sienām, rūtas un lilijas dārziņā izmīdāms, un ievaidējās:
- Dzirdēju, te pasaules skaistākā meitene dzīvo, brīnumainām dziedinātājas spējām apveltīta… Iznāc, sirdsskaidrā daiļaviņ, parādies!
Aušrine, kas ne krēslas rēgu, ne īgno raganu netika bijusies, neizbijās i pūķa. Iznāca uz sliekšņa, un briesmonis pat acis piemiedza, viņas skaistuma apžilbināts.
- Daiļā zinšu zinātāja ar debesu ziluma acīm, tas iešvīkstējās, tu vienīgā spēj mani izdziedēt, manas sāpes remdināt… Dzirdēju tu visas dziedējošās zālītes zinot, vārdus protot un visiem laba vēlot…
Aušrinei sametās vecā pūķa žēl, tak Austrenis, visu dzirdējis, krustmeitai ausī iežužināja:
- Nedari, Aušrin, pūķim labu! Tas tik ar sliktu vien prot atdarīt. Tiklīdz Trīsgalvis spēkus atgūs posts būs tavam ciemam, posts tev pašai.
- Neklausies viņā, labā meitiņ, iegārdzās pūķis, vai gan es ko ļaunu tev varētu nodarīt? Apžēlojies par mani, tad es tev ar' kādreiz palīdzēšu.
- Netici, naivulit, netici pūķiem! Sabozās Austrenis. Vai aizmirsi, ko vecais ozols stāstīja par to ļaundarībām?
Aušrine pavērās krusttēvā.
- Neesmu vis ozola teikto aizmirsusi: citam nelaimē palīdzot, pati laimīga tiksi. Neatrunā mani, vējiņ, mans pienākums ir ciešanu mocītam palīdzēt pat tad, ja tas ir pūķis.
- Kā vēlies, sadrūma Austrenis, jau laumes pie loga tev izvēli lēmušas… Un aizskrēja tālāk bērniem matus jaukt, sievām lakatus plivināt, vīriem ūsas plucināt…
Bet Aušrine, mežā noskrējusi, ziedošas, zaļojošas, smaržīgas zālītes salasīja, brīnumviru izvira un, pūķa galvu maigi glāstīdama, ielēja viņam to rīklē.
Asinis briesmoņa dzīslās sāka straujāk tecēt; galva saslējās, nāsis iepletās. Spārnus savicinājis, tas sagrāba Aušrini asnagainajās ķetnās un aizlaidās uz savu alu, ceļā vien melnu dūmu mākuli atstādams…
Dziesmi pārnesis, Rietenis nomaitātu puķu dārziņu un izgāztas ābeles vien atrada… Toreiz Ziemeļa norautais, vēlāk saimnieka rūpīgi vietā ieliktais loga slēģis atkal bija nokritis un piespiedis pie zemes rožu krūmu… Uz sliekšņa raudāja Aušrines māte, ap viņu, mierināt raudzīdami, trīņājās trīs vēji, bet viņa tos ne redzēja, ne dzirdēja…
- Par vēlu atgriezies, brālīt, purpināja Ziemelis. Pūķis mūsu krustmeitu aiznesis.
- Es viņu atradīšu, apņēmās Dziesmis.
Ziemelis nogrozīja galvu.
- Puis, puis… Neesi tu nekāds varonis, spēlmanis vien. Ne zobenu rokās esi turējis, ne zirgā sēdējis, ne pūķi redzējis…
- Es neesot pūķi redzējis? Sproggalvis sabozās. Ne vienam vien briesmonim esmu kokles spēlējis. Un vēl neviens nav spējis manai mūzikai pretī turēties…
- Neplāties, puis! viņu brīdināja Austrenis. Var jau būt skaistas tās tavas dziesmas, bet Aušrine, dziesminiek, vēl skaistāka. Negribēs pūķis tev viņu atdot.
- Jūs tik, vēji, viņu atrodiet! iesaucās dziesminieks. Un tad es izmēģināšu savus spēkus…
Un aizlidoja nerimšas brāļi uz visām četrām debesu pusēm.
Pirmais bija atpakaļ Rītenis. Nožļaukstēja zemē, no smaržu, krāsu un skaņu pārpilnības apreibis.
- Aušrini neatradu…
Nākamais atrībināja Ziemelis, galīgi pārsalis, nosarmojušām ūsām, arī neko neatradis. Pēc tam pārguris, iesnas saķēris Dienvidvējš, kurš šķaudīt izšķaudīja, ka ne pēdu no pūķa un krustmeitas nemanījis. Visbeidzot atgriezās Rietenis.